Lasot darba sludinājumus laikrakstā “Druva”, redzams, ka pārsvarā tiek meklēti vīrieši, un sievietēm jāsamierinās ar skopāku piedāvājumu. To, ka daiļā dzimuma pārstāvēm darbu atrast grūtāk, liecina arī dažu darba meklētāju stāstījums par to, cik ilgi meklēts cerētais un ka daudzas meklē joprojām. Tās ir sievietes, kas Cēsīs atgriezušās pēc studijām Rīgā vai darba ārzemēs. Atrast cerēto
Baiba, kas iepriekš strādājusi ārzemēs, atzina, ka, meklējot darbu tikai pēc sludinājumiem avīzē, kaut ko pieņemamu atrast nav viegli. Vīrs darbu celtniecībā atradis ātri, bet viņai klājies grūtāk. “Protams, var darbu atrast lielveikalā, kur jāstrādā ilgas stundas, sabojājot veselību un saņemot samērā nelielu algu, bet, ja tas neapmierina, jābūt pacietīgai, gaidot, kad uzpeldēs kaut kas labāks,” stāstīja Baiba.
Kāda cita darba meklētāja norādīja, ka daudz kas atkarīgs no izglītības. Ir piedāvājumi sociālajiem darbiniekiem, skolotājiem, bet ar augstāko izglītību citās nozarēs dabūt darbu grūtāk.
Arī Sabīne pēc augstākās izglītības iegūšanas Rīgā juta vēlēšanos atgriezties Cēsīs, pilsētā, kuru vienmēr uztvērusi par īstajām mājām.
“Teikšu godīgi – brīžiem domāju, ka labāk veiktos, ja man būtu nevis augstākā, bet profesionālā izglītība, jo lielāks pieprasījums bija un vēl joprojām ir pēc profesionālā darba veicējiem. Bažas radīja arī atalgojums. Biju izpētījusi, kāda ir vidējā darba alga pilsētā un neloloju lielas cerības saņemt vairāk. Neapgalvoju, ka Rīgā visās profesijās augstāka alga nekā reģionos, bet pastāv lielāka izvēles iespēja – neapmierina atalgojums vienā darba vietā, meklē citu un, visdrīzāk, arī atradīsi. Rajonu centros izvēles iespējas mazākas, tādēļ arī rodas priekšstats, ka algas mazpilsētās zemas, lai gan atalgojums, kurš ļauj izdzīvot, bet ne vienmēr dzīvot, ir populārs valsts mērogā.
Darba sludinājumiem lielu uzmanību pievērsu kopš aprīļa, tajā laikā privātajā sektorā nebija gandrīz nekāda piedāvājuma darba ņēmējiem. Turklāt vēlme darboties orientēta nevis “biznesa karjeras kāpņu”, bet vispārējās labklājības uzlabošanas virzienā. Atbilstoši tam par mērķi izvirzīju Cēsu pašvaldību. Gaidīju un man paveicās – vasarā dome izsludināja konkursus uz vairākām brīvām darba vietām. Protams, necerēju, ka pirmais mēģinājums vainagosies panākumiem. Tā arī bija, bet lieku reizi jāatzīst – nejaušību nav, ar trešo mēģinājumu nokļuvu tieši tur, kur man ir jābūt, un tagad strādāju sociālajā jomā, kas allaž bijis mans aicinājums,” stāstīja Sabīne. Jāmaina domāšana
Nodarbinātības valsts aģentūras Cēsu filiāles vadītāja Evita Simsone atzina, ka, lai arī darba meklētāju vidū 2/3 ir sievietes, nevar viennozīmīgi pateikt, ka viņām darbu atrast grūtāk: “Šie jautājumi nav vienkārši, jāņem vērā vēlmes, ambīcijas, iespējas un galu galā arī darba tirgus piedāvājums. Jāsaprot, ko Cēsis spēj piedāvāt no darba tirgus viedokļa, kādas ir darba vietas. Jāatzīmē arī tas, ka lielai daļai darba meklētāju ambīcijas ir ļoti lielas un prasības arī. Brīžiem pat nesamērīgas. Jāsaprot, ka atrast vietu, kur iesācējam maksās 400 – 500 latus, nav viegli. Jāskatās uz dzīvi reāli, te nekad nebūs tāds darba tirgus kā Rīgā. Cēsīs vadošās nozares ir mežizstrāde, kokapstrāde, celtniecība, pakalpojumu sfēra. Te nav lielu ražojošo uzņēmumu.”
Acīmredzot jauniešiem, izvēloties apgūt profesiju un vēloties atgriezties Cēsīs, vajadzētu papētīt, kādas būs iespējas pēc mācību beigšanas atrast darbu. Vai Cēsis varēs viņus pieņemt kā darba ņēmējus, ievērojot viņu izvēli.
E.Simsone norāda, ka darba meklētājam tomēr jābūt elastīgam, nevar ieciklēties tikai uz vienu, iepriekš izdomātu darba vietu. Jāmaina domāšana, jābūt gatavam pamēģināt ko citu, varbūt pat neierastu, jo tās labās vietas jau nemaz tik bieži neatbrīvojas.
“Vēl kāds aspekts. Kāpēc cilvēki uzskata, ka viņi var būt tikai darba ņēmēji? Varbūt vajag uz šo jautājumu paraudzīties no otras puses un pašam kļūt par darba devēju? Sākumā kaut vai par pašnodarbināto, it īpaši, ja ir pieredze kādā radošā profesijā. Cilvēkiem varbūt pietrūkst drosmes, uzņēmības, baidās riskēt. Vienkāršāk, protams, ir kļūt par darba ņēmēju, bet tad jārēķinās ar prasībām un darba apstākļiem,” atzīst E. Simsone.
Darba devējs – pašvaldība
Pilsētas pašvaldība allaž uzsvērusi, ka jādomā, kā jauniešus pēc augstskolas beigšanas piesaistīt Cēsīm. To atzīmē arī domes izpilddirektors Jānis Rozenbergs, piebilstot, ka nekādu brīnumlīdzekļu tā īstenošanai gan pašvaldības rīcībā nav. Viņš norāda, ka Cēsu dome ar savām iestādēm ir pietiekami liels darba devējs, un tajā nav dzimumu diskriminācijas, jebkuram ir tiesības ieņemt ikvienu amatu.
“Runājot par pilsētu kopumā, jaunu darba vietu radīšana vienmēr bijusi aktuāla. Lai to īstenotu, nepieciešama investoru vai lielāku uzņēmumu piesaiste, kas radītu darba vietas, tostarp arī sievietēm. Piemēram, tā varētu būt šūšana. Tiesa, ir arī jautājums, ja būtu nepieciešams atrast 50 šuvējas, vai Cēsīs to varētu nodrošināt?
Kā redzams, pašlaik visvairāk darba roku trūkst būvniecībā. Ir stereotips, ka tur jāstrādā tikai vīriešiem, bet ir taču vesela virkne darbu, ko var darīt un arī dara sievietes. Piemēram, dažādu iekšdarbu veikšanā. No celtniecības uzņēmumu vadītājiem dzirdēts, ka sievietes strādā pat labāk par vīriešiem. Protams, tas atkarīgs no katras sievietes vēlmēm,” saka J.Rozenbergs.
Komentāri