Ko vajag cilvēkam, lai viņš būtu laimīgs? Genovefa Bicāne – Amatas novada Amatas pagasta sociālā darba vadītāja un papildus vēl bāriņtiesas sekretāre, kurai šonedēļ piepildījās mūža nodzīvotie 70 gadi, liek saprast, ka cilvēks savā dzīvē var būt laimīgs tikai tad, ja cenšas būt noderīgs citiem.
„Esmu īsta latgaliete. Citiem tās puses cilvēkiem dzimtā ir poļu un baltkrievu , bet manī rit tīras Latvijas latgaļu asinis,” viņa lepni saka, sākot stāstījumu par saknēm, lai turpinātu par dzīves un darba ceļa gājumu no Balvu puses Latgalē līdz Vidzemei – Morei un Amatai.
„Neticu, goda vārds, neticu, ka man jau tik daudz gadu,” ierunājoties par gaidāmo dzimšanas dienu, saka Genovefa Bicāne, vērtējot, ka ne visiem laimējas strādāt tik ilgi un 70. dzīves jubileju sagaidīt darba kolektīvā. Viņai palaimējies arī, ka, mainoties sabiedriskajai iekārtai, jau esot pāri pusmūžam, varējusi palikt darbā, neviens tieši vai netieši nav norādījis – pietiek, jādod vieta jaunajiem. „Esmu laimīga, jo vietējie cilvēki mani pieņēma,” ar sirsnību saka jubilāre un piebilst, ka ar avīzi ne īpaši par savu dzīvi gribējusi runāt. Kad pagājušajā gadā „Druvai” atteikusi, apsolījusi, ka par dzīvē pieredzēto un padarīto stāstīs pirms nozīmīgās dzimšanas dienas. Nu tā pienākusi, un Genovefa Bicāne atzīst, ka dotais vārds jātur. Strādā, darbs atradīsies
Viņai pensijas laiks sākās jau to-reiz, kad pensionēties varēja no 55 gadu vecuma. Genovefa ne dienu to nav izmantojusi. Latvijas Atmodas laikā strādājusi par pagasta padomes priekšsēdētāju, pēc tam, dodot vietu jaunajiem, uzņēmusies sociālās aprūpes darba pienākumus. „Tā mana darba dzīve turpinājās,” viņa nosaka, atzīstot – ja cilvēks grib strādāt, darbs vienmēr atradīsies. Genovefa jeb, kā pagastā viņu vienkārši sauc, Geņa, izvērtējusi, ka sociālajā darbā izjūt īsto sūrumu, un secina, ka neba darbs ir bez sviedriem un maize bez garozas. Viņa koordinē arī mājas aprūpi veciem, vientuļiem cilvēkiem, ko praktiski veic četri sociālie darbinieki. „Sociālā darba apjoms Amatas novadā ir liels, bet par Amatas pagastu šajā jomā uzticēts atbildēt man. Visgrūtāk darbs sokas ar jaunajām ģimenēm, kuras neprot dzīvi veidot. Domāju, ka neprasme ir mantojums no paaudzes paaudzē.” Genovefa pārliecinājusies, ka caurums dzīves uztverē, kas tagad jāaizpilda sociālajiem dienestiem, izveidojies bērnībā ģimenē.
„Tagad šo ģimeņu mazuļiem palīdzam ar brīvpusdienām, palīdzam samaksāt par bērnudārzu,” stāsta Bicānes kundze un negribīgi, bet, nespēdama noslēpt, teic, ka pagastā ir arī pa kādai ģimenei, kur vecākiem cieņā alkohols. „Tādu gan nav daudz, bet rūpju par tām nav maz,” viņa kā pagasta patriote nevēlas piebilst, nosodīt kādu, bet meklē dzīves negāciju iemeslus, atrodot arī pozitīvo. „Jāteic, ka lielākā daļa cilvēku, izejot cauri Latvijas neatkarības gadiem, jau sapratuši, ka valsts neko nedos, ja paši nestrādās un necentīsies… Mums pagastā ir ģimene, kurā nomira māte, un vieni palika desmit bērni. Mazākajam vēl nav gadiņš. Vakaros, par to domājot, nevaru aizmigt…,” viņas acīs sariešas asaras. Dzīvot līdzi dotajam laikam
Izgājusi cauri padomju laika partijas funkcionāres amatiem, Genovefa Bicāne atzīst, ka viņai nebija jāpāraug no vienas sabiedriskās iekārtas uz otru, jo jau bērnībā audzināta kā kristīgs cilvēks. „Lai strādātu padomju laikā, ticību Dievam vajadzēja slēpt. Bet ik reizi, kad apciemoju savu dzimto Balvu pusi, gāju baznīcā. Viļakas dievnamā esmu iesvētīta. Atceros – tas bija tik skaisti, kad procesija gāja apkārt dievnamam. Tas vēl šodien ir acu priekšā, kaut gan toreiz man bija tikai 13 gadi. Mūsu ģimenē katoļticība tika stingri ieaudzināta,” atceroties viņa pārliecināti saka un, vērtējot dzīves gadu virzību, atzīst, ka visu mūžu centusies dzīvot, turoties līdzi jaunajam laikā un sabiedrībā. „Padomju iekārtas sabrukšana manī neradīja nekādu neizpratni,” viņa vērtē un uzsver, ka katrs mēs piedzimstam savā laikmetā, kurā jāiemācās dzīvot un strādāt. „Uzskatu, ka cilvēki, kuri mīl strādāt, pratīs to darīt visos laikos.” Amatā
Pēc darba Morē četrus gadus Genovefa Bicāne nostrādājusi Skujenē par partijas sekretāri. „Nebiju partijas skolu beigusi, tādēļ man bieži atgādināja, ka neesmu īsts partijas vadonis, bet tikai tāds lauksaimniecības darbinieks,” viņa stāsta un, ieskatoties dzīves darbu sarakstā, atrod laiku, kad sākusi strādāt Amatā. „No 1978. līdz 1997. gadam Amatā biju izpildu komitejas priekšsēdētāja, bet līdz 2000. gadam strādāju Amatas pagasta padomē. Atceros, ka Atmodas sākuma laikā tagadējais rajona padomes izpilddirektors Māris Niklass teica, ka esmu bijusi tautai uzticīga kopš boļševiku laikiem. Es gan viņam atteicu, ka boļševiku laiki bija 1917. gadā, kad vēl nebiju dzimusi (smejas). Tā tie gadi aizgājuši… Atceros, ka padomju laikā, tuvojoties vietējo padomju vēlēšanām, vienmēr cerēju, ka man vēlētais amats ies secen, bet vienmēr ievēlēja un nekas cits neatlika, kā strādāt tālāk. Pienāca laiks, kad no vadošiem amatiem tiku vaļā. Tagad manā vietā strādā Elita Eglīte – enerģiska un gudra sieviete, bet pati turpinu braukt uz pašvaldību kongresiem, jo jau ilgus gadus darbojos pašvaldību savienībā.” Latvijas Atmoda kā likteņa nolemta
Jau no pirmā brīža, kad Latvijā sāka dzimt doma par brīvību, kad atplauka sarkanbaltsarkanais karogs, starp citu, Amatā to mastā uzvilka vieni no pirmajiem pagastiem, Genovefa Bicāne bez šaubīšanās ticējusi, ka latviešu tauta uzvarēs un atgūs savu valsti. „Barikādes. Bijām Rīgā pie Brīvības pieminekļa, kad tur dziedājām, no sirds saku – baiļu nebija. Tajā laikā iedomājos, ja būtu arī jāmirst, tam nebūtu nekādas nozīmes. Pati uz barikādēm pabiju tikai vienu dienu, jo mans uzdevums bija organizēt barikāžu aizstāvjus no pagasta. Atceros, kā uz Rīgu devās visi Amatas puses skolu pedagogi. Arī skolotāja Ingrīda Lāce, kura tagad aktīvi darbojas novadpētniecībā un rūpējas par Melānijas Vanagas muzeju. Šķiet, toreiz man visu izdarīt palīdzēja ticība. Mācītājs iesvētīja gan karogu, gan manu darba vietu.
Ja šodien būtu jāvērtē, kas padomju laikos bija labāks nekā tagad, grūti būtu spriest, jo esmu jau iedzīvojusies šinī laikā. Ko gan var salīdzināt? To, ka jaunatne kādreiz bija godīgāka? Nebija tādas demolēšanas vai citu darba nenovērtēšanas? Padomju laikā nevienam jaunietim neienāca prātā, ka varētu sasist apgaismes spuldzes vai autobusu pieturās izmētāt papīrus. Mēģinu saprast. Domāju, ka mūsdienu jaunatne tagad jūtas brīvāka un apmierinātāka ar dzīvi, jo daudziem iznāk mazāk strādāt. Vecākiem vairs nav piemājas saimniecību, un bērniem nav ar ko nodarboties. Tomēr esmu sastapusi arī ļoti labus jauniešus, kuri ir bezgala centīgi un jau daudz sasnieguši,” vērtē Genovefa un aizdomājas, ka padomju laikā tomēr cilvēki vairāk satikās, gāja cits pie cita. „Mūsdienās jāpiedomā, ko galdā celt, ja ciemiņi sanāk. Toreiz tas bija ļoti vienkārši, uzsmērēja tauku maizīti un padzēra tēju. Tad sākās lielā dziedāšana. Toreiz daudz dziedājām. Atceros, kā vārda dienas dziedot svinējām. Vēl tagad mums Amatā ir pasākums pēc pasākuma. Pensionāru eglīte Zvaigznes dienā izvērsusies par lieliem svētkiem. Padomju laikā braucām uz Rīgas teātriem, bet tagad daudzi to vairs nevar atļauties. Nav joki – desmit latus atdot no pensijas, ja vēl jāpērk zāles, jo vecie cilvēki bez tām iztikt nevar,” uzsver Amatas sociālā darbiniece un, vērtējot gan darba, gan savas personīgās sajūtas, saka: „Ar vecajiem ļaudīm varu sarunāt un, patiesību sakot, ar viņiem vienmēr esmu satikusi, sākot jau ar Mores laikiem, kad tur strādāju pēc Rankas lauksaimniecības skolas beigšanas. Toreiz biju gan brigadiera palīdze, gan darīju daudzus citus darbus. Varu paņemt špikeri, kur rakstīts, ka Morē strādāju no 1953. līdz 1975. gadam,” viņa atšķir papīra lapas, kur kā arhīvā ierakstīts, kas 70 dzīves gados paveikts. „Biju kopsaimniecības piena pārraudze,” viņa lasa. „Grāmatveža vietniece un pēdējos gados komunistiskās partijas sekretāre. Tas bija interesants laiks,” Genovefas acīs nozib jaunības dzirksts. „Man bija tāds feins zirdziņš. Ar to pa pagastu pārvietojos seglos, līdz pat Siguldai. Tas bija kā citā pasaulē. Tad mācījos braukt ar motociklu, bet nevarēju nolikt tiesības, kamēr neiemācījos noturēt līdzsvaru. Dauzījos pa Cēsu tirgus laukumu, kamēr ietrenējos.”
Runājot par darbu padomju laikos, Genovefa Bicāne atzīst, ka grūti bijis strādāt tāpēc, ka vadoša amata darbiniekam bija jāatbild par daudz ko. „Būtībā tā arī savas iespējas atradu. Nodarbojos ar tautas tradīciju saglabāšanu, vadīju laulību ceremonijas (Genovefa Bicāne 1996. gada 25. maijā Latvijas Republikas dzimtsarakstu nodaļu 75 gadu jubilejā saņēmusi atzinības rakstu par ilggadīgu un godprātīgu darbu valsts un tautas labā – V. R.) un bērnu vārda došanas svētkus. Jā, izvadīju arī mirušos. Atceros pirmo reizi, kad to darīju. Man pašai tas bija ārkārtīgi liels pārdzīvojums. Nu manis pa šiem gadiem izvadītie veido jau veselu kapsētiņu…” Genovefa aizdomājas un, jautāta, ko viņa dzīvē nav iemācījusies, atbild, ka adīšanas darbus, jo mūžā noadījusi tikai trīs pārus zeķu. Vēl nemākot remontēt dzīvokli. Ceļā uz dzīvi
Genovefa piedzima 1937. gadā. Skola viņai bija tuvu mājām, tādēļ mācīties sākusi sešu gadu vecumā, vēl otrā pasaule kara laikā. „Stundas sākās ar tēvreizes skaitīšanu. Ģimenē dzīvojām diezgan trūcīgi… tēvs nomira, kad man bija četri gadi,” Genovefas acīs sariešas asaras. Lai gan pagājuši tik daudzi gadi, tēva aiziešana viņai ir sāpīga tēma. Mammīte bijusi īsts lauku cilvēks un, kā Genovefa uzskata, nodzīvoja garu mūžu – 86 gadus.
„Visu mūžu esmu strādājusi ar cilvēkiem, kaut gan jaunībā sapņoju par pilnīgi citu dzīvi,” norausdama asaru un atvainodamās par emociju uzplūdu, saka Genovefa Bicāne. Viņa iestājusies Rēzeknes pedagoģiskajā skolā, lai kļūtu par skolotāju. „Draudzenes eksāmenos izkrita. Mātei pateicu, ka arī es izkritu, un aizgāju uz Rankas lauksaimniecības skolu. Strādāt sāku 16 gadu veca un mācījos neklātienē. Augstāko izglītību neieguvu, kā vienmēr smejos, garām esmu palaidusi matemātiku. Tangensi un kotangensi negāja galvā. Cik reizes atliku stāšanos komunistiskajā partijā, bet beigās tomēr to izdarīju. Laiks bija tāds, un cilvēkam, kurš gribēja no sirds strādāt, šis laiks bija jāpieņem. Darīju visu, ko dzīve piedāvāja. Dziedāju gan pagasta korī, gan ansamblī. Jau šajā laikā Amatas amatierteātrī 13 reizes nospēlēta Dullā Paulīne. Tagad mēģinām „Minhauzena precības.”” Viena
Genovefai Bicānei vīrs nomira pirms deviņiem gadiem. Pašai dzīvē savu bērnu nebija, bet audzinājusi vīra dēlu no viņa pirmās laulības. „Tagad man šķiet, ka ar skriešanu darbos viņam neveltīju to uzmanības bagātību, kas bija nepieciešama,” Genovefa sevi kritizē. „Jāteic, ka par vientulību domāt nav laika, jo divreiz nedēļā ir mēģinājumi teātrī. Tad darbs un laiks paiet sabiedrībā. Genovefa prāto, ka no nākamā gada janvāra sociālie darbinieki bez augstākās izglītības nevarēs strādāt, tādēļ gribot negribot viņai palicis darbam tikai viens gads. „Domāju, ka vientuļa nebūšu. Māsas bērni to vien gaida, lai pārceltos dzīvot pie viņiem uz Balviem. Tomēr no Amatas aizbraukt vairs nevarētu. Māsas mazākais dēls Jancis aizrāvies ar datoriem, bet es no tiem lāgā neko nesaprotu. Viņš man saka, ka ne jau datoros tā būtība, bet vēlēties, lai būtu blakus cilvēks, ar kuru iespējams parunāties par dzīvi. Aizbraukt nevarēšu, jo jūtu, ka Amata ir mana palikšanas vieta. Ar šejieniešiem esmu ļoti saaugusi. Vairs nav arī tie gadi, kad iespējams krasi mainīt dzīvi. Tas nekas, ka prom no dzimtajām vietām, mans mūžs tāpat bijis ļoti interesants. Paldies Dievam, kurš man lika saprast, ka saikne ar tuviem cilvēkiem nezūd nekad… atradu dzejoli…,” viņa atver piezīmju blociņu, kur uz vāka no kādas avīzes vai žurnāla izgriezta un pielīmēta lapiņa ar Ainas Šalkas dzejoli. „Nezinu šo dzejnieci, bet viņas vārdi man iekrita sirdī,” iedziļinoties dzejoļa burtu kopā, saka Genovefa un lasa: „Laikam jau aizsaules ceļos māmulīte par mani Dievu lūdz. Tāpēc es pasauli skaistu jūtu – bēdās turos un nepazūdu. Tādēļ nediena skarbā nesalauž mani, bet rūda. Un tādēļ vēl darbi kūst rokās, pat veiksmes atnāk un dārzi zied. Un tādēļ vēl arī rudenī man gribas labai būt, lai mīļie to jūt.”
Komentāri