Mans un manu vienaudžu pamatskolas laiks ietīts kara puteņos. Mūsu Ziemassvētku vecīši pēc svešu varu pavēlēm pārstaigāja zemi karavīru šineļos. Ziemassvētkus skolā tomēr svinējām. Vecāko klašu zēni lielākajā telpā no dēļiem uzcēla skatuvi, meitenes no mājas atnestos palagus sašuva aizkaros. Ziemassvētku vecītim dāvanu maisā bija tikai labi novēlējumi. Patiktu jau mums arī pa jaunai mantiņai, bet kara laika bērni agri kļuva pieauguši. Vienīgā vēlēšanās bija miers, lai tēvi pārnāktu mājās.
Bet pirms tam bija manas dzīves saulainākais periods – agrā bērnība. Latvijā vēl valdīja miers. No šiem laikiem man atmiņā pirmais Ziemassvētku vecītis. Biju lauku meitene, kuras pasaule nesniedzās tālāk par kaimiņu mājām un mūsu ģimenes apsaimniekotās desmit hektāru zemītes robežām. Man toreiz varēja būt pieci vai seši gadi. Pie durvīm pieklauvēja Ziemassvētku vecītis. Neatceros, kas viņam bija mugurā, kādas dāvanas atnesa, prātā tikai neparasta parādība, labsirdīgs brīnums. Māte, vecāmāte, onkulis drošināja mūs uz dzejoļu skaitīšanu. Tēvs tobrīd bija izgājis. Viss notika virtuvē, jo lielajā istabā, kur bija izpušķotā eglīte, vecītis atteicās iet, jo esot jāsteidzas pie kaimiņu bērniem. Pēc brīža atgriezās tētis, un es viņam teicu: “Žēl, ka biji izgājis. Bija atnācis Ziemassvētku vecītis. Viņam tāda pati balss kā tev!” Šis apstāklis man nelika apstrīdēt Ziemassvētku vecīša īstumu. Vakarā atnāca kaimiņu bērni. Dedzinājām eglīti. Tēvs uz vijoles spēlēja “Klusa nakts, svēta nakts” un mēs dziedājām līdzi.
Gāja gadi. Ziemassvētku laikā pie manis viesojās krustmeitiņa, kurai bija apmēram tāds pats vecums kā man pirmā Ziemassvētku vecīša satikšanas laikā. Šo divu vienāda vecuma meiteņu dzīves pieredze nav salīdzināma. Viņa bērnudārzu apmeklēja, tiklīdz iemācījās staigāt, un bija satikusi neskaitāmus Ziemassvētku vecīšus. Es dāvanā biju nopirkusi galda spēli. Kad to pasniedzu, viņa pateicās un klusi, kautrīgi piebilda: “Cik labi būtu, ja šo dāvanu pasniegtu Ziemassvētku vecītis!” Nebiju domājusi, ka šī problēma varētu būt aktuāla, jo zināju, ka pirms pāris dienām vecītis bijis gan bērnudārzā, gan vecāku darbavietās. Atguvos no apmulsuma un teicu: “Šodien redzēju vecīti gar māju staigājam, iešu palūgt, lai ienāk.” Sapratāmies no pusvārda. Krustmeitiņa nolika dāvanu uz galda, paņēma lelli un sacīja, ka paspēlēsies virtuvē. Durvis pati cieši aizvēra. Sevišķa maskēšanās nebija vajadzīga, tomēr ārējais veidols bija jārada. Uzvilku lielo kažoku, atradās arī ausaina cepure, kuru uzvilku līdz acīm un stingri sasēju zem zoda. Paņēmu dāvanu un gāju zvanīt pie durvīm. Notika parastā sasveicināšanās, krustmeitiņa saņēma mani pie rokas, ieveda istabā un apsēdināja krēslā pie eglītes. Man teikšana bija maza. Iniciatīva bija viņas rokās. Dabūju iepazīt bērnudārzā apgūtos dzejoļus, dziesmas, dejas. Pasniedzu dāvanu un bildu, ka mani gaida citi bērni. Krustmeitiņa ar patiesu izmisumu lūdzās, lai vēl palieku. Sākās interesantākā priekšnesuma daļa. Varēju tikai apbrīnot, ar kādu aizrautību bērns spēj spontāni sacerēt dzeju, to arī reizē izdziedot un izdejojot.
Mana krustmeita nav kļuvusi ne par aktrisi, ne dziedātāju, ne dejotāju. Viņas meitiņa mācās 1. klasē. Arī viņai patīk dziedāt un dejot. Ir redzējusi pasauli. Kad atbrauc ciemos, mēs, protams, runājam latviski, bet ar lellēm un abiem maniem suņiem viņa sarunājas angliski. Nezināju, ka mani suņi prot angļu valodu, jo sapratās viņi lieliski. Ļoti ceru, ka arī šai mazajai meitenei svarīgāks par Ziemassvētku vecīša apģērba krāsu ir tas Brīnums, ko sagādā viņu tikšanās.
Komentāri