Līgatnes dabas takās vasara mudina pastaigās. “Nu jau ir par karstu ne tikai dzīvniekiem. Pirms karstuma tie jutās labāk,” saka Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange un piebilst, ka vēsajā laikā, kas cilvēkiem ne tik ļoti patika, dzīvnieki patiesi izbaudīja vasaru – zāle nebija izkaltusi, no saules nebija jāslēpjas zem krūmiem vai alās.
“Tagad dienas vidū dzīvniekiem gribas pagulēt diendusu, bet cilvēkiem karstajā laikā staigāt, lai arī pa mežu, nav viegli un arī prieka par redzētajiem dzīvniekiem maz, jo lielākā daļa ir paslēpušies no saules,” pastāsta dabas taku vadītāja un uzsver, ka šovasar par apmeklētāju trūkumu sūdzēties nevar. Karstajā laikā jo īpašs prieks ir uzkāpt jaunajā skatu tornī, no kura paveras gleznains skats. Te arī karstā laikā var sajust patīkamu vēsmiņu. Dabas takās iekārtots jauns bērnu laukums, teritorijā uzstādīti 30 soliņi, kas tapuši ar “Ādažu čipsu” atbalstu. Top saimniecības ēkas projekts, nepieciešamais aprīkojums jau sagādāts.
Gan bērnus, gan pieaugušos noteikti ieinteresēs izstāde „Dziļāk mežā”. Tā ir vizuāli informatīvs stāsts, kas dod iespēju iejusties meža pētnieka lomā – samērīties ar alni, lāci un citiem dzīvniekiem, kā arī aplūkot vairāk nekā 200 gadu vecas dižpriedes šķērsgriezumu un saskaitīt gadskārtas. Savukārt apmeklētāju centra stāvlaukuma guļbūvē skatāma izstāde “Ķemeru nacionālā parka bagātības” – purvi, meži, ūdeņi, pļavas un jūras piekraste, kā arī cilvēku radītās vērtības. Tas viss parādīts fotogrāfijās ar skaidrojošiem parakstiem.
No mežacūku dzīves
Šis Līgatnes dabas takām ir 40.jubilejas gads. Darbinieki smej, ka nozīmīgo jubileju svin arī dzīvnieki un sagādā pārsteigumus, par kuriem visiem prieks.
Mežacūkai Mūsai Pūpolsvētdienā piedzima divi sivēni – Pūpols un Purene. “Tie ir pirmie dabas takās dzimušie sivēni, kaut meža cūkas te dzīvojušas vienmēr,” stāsta Inta Lange. Mūsa jau ir cienījamā vecumā, un šie viņai pirmie sivēni. Pūpolam jau sarunāti saimnieki, rudenī cūku puika dosies prom.
Kad piedzima sivēni, tēvs Ansis tika aizsūtīts uz citiem apartamentiem. Tā kā tie ir pirmie mazuļi, kopēji nebija pārliecināti, vai drīkst Ansi atstāt kopā ar Mūsu un sivēniem. “Domājām, ka Ansis viens voljērā skums, bet viņš izbauda vientulību un nedomā par citur dzīvojošām dāmām. Mājās viņam jāuzrauga trīs pieaugušas cūkas, lai katra ievēro noteikto kārtību, kura ēdīs pirmā, kura pēc tam. Viņš bija bara vadonis, un rūpju netrūka. Tagad Ansis dzīvo bezrūpīgi – ēd, kad grib, guļ, kad grib,” novērojumos dalās Līgatnes dabas taku vadītāja.
Interesanti bijis arī vērot, kā mežacūkas sadala ietekmi. Mūsa pratusi parādīt savu stāvokli barā un ar mazuļiem ir galvenā. Grieta un Lilija dzīvo pieklājīgā attālumā, savu reizi pienāk, papriecājas par mazuļiem, bet netraucē.
“Tagad sivēni jau paaugušies, paliek pelēcīgi, vairs nav tik strīpaini. Viņi spēlējas, urķējas, dauzās, ir ļoti kustīgi, spēlē arī paslēpes. Atiet gabaliņu nostāk, bet uzmana, kur mamma. Mūsa dara tāpat. Pūpols un Purene bauda dzīvi,” priecājoties par laimīgo saimi, saka Inta Lange. Kad sivēni bija pavisam mazi, mamma tiem uztaisīja migu, kur visi dzīvojās. “Mūsa ļoti lepojas ar mazuļiem. Kad parādījās kāds fotogrāfs, viņa veda mazos rādīt. Sivēni kā fotomodeļi iznāca, izrādījās, zīda pienu, dauzījās. Mums šķita, ka mamma mazos nerādīs,” pastāsta taku vadītāja.
Apmeklētāji bieži jautā, kāpēc sivēni atskrējuši tikai tagad un tikai divi, jo takās vienmēr dzīvojis mežacūku pāris. Inta Lange skaidro, ka tas ļoti iespējams arī tāpēc, ka apmeklētājiem bieži gribas mežacūkas pacienāt. Bet tikko cūkai liekie kilogrami, bērni nedzimst. “Dabā var redzēt, cik mežacūkas ir sportiskas, arī mūsējās tiek barotas ļoti strikti, bet apmeklētāji ar kārumiem neskopojas,” bilst dabas taku vadītāja.
Sakarā ar bīstamo Āfrikas mēri uz laiku bija slēgts tiltiņš pie mežacūkām un tās varēja vērot tikai pa gabalu. Tagad tiltiņš ir vaļā, voljēram apkārt dubultsēta. Līgatnes dabas taku darbinieki cītīgi seko, kur kārtējoreiz slimība konstatēta, vai nav pārāk tuvu. “Slimības lielākie pārnēsātāji ir cilvēki. Ļoti tika uzmanīts, lai neko nemet voljērā, nebaro. Cilvēkam šķiet, ka viņš dara labu, neiedomājas par sekām,” stāsta Inta Lange. Mežacūku voljērā notiek remontdarbi, tas tiek uzlabots, lai kopējiem ērtāk strādāt.
Pavasarī starp Līgatni un Siguldu tika atrasts mežacūku mazulis. Tam bija salauzta kāja. Atradēji sivēnu izārstēja un atdeva dabas takām. “Nosaucām par Magoni, jo viņu atveda Magones vārda dienā. Pirms tam dzīvnieks tika kārtīgi pārbaudīts no visām iespējamām slimībām,” pastāsta Līgatnes dabas taku vadītāja. Magone dzīvo savā voljērā, un viņu apmeklētāji var apskatīt.
Dabas taku darbinieki atklāj, ka katru pavasari cerējuši, ka reiz taču mežacūkām būs mazuļi. Par lapsām pat neiedomājušies.
Lapsis rūpējas par savējiem
Kādā jaukā aprīļa pēcpusdienā lapsu kopēji pamanīja, ka no alas raugās vēl kādi acu pāri. Lapsēni bija nedēļas trīs veci, jo sāka interesēties par apkārtni. “ Lapsu kucēni sākumā ir brūni pelēcīgi, tagad jau pamainījuši kažoku un kļūst rūsgani kā lapsām jābūt. Mazuļiem dzimumu vēl nezinām, tāpēc arī vēl nav iedoti vārdi. Lapsis un Alise ļoti rūpējas par mazuļiem, Lapsis vienmēr pirmais nāk pēc barības, izšķiro, paņem labākos gaļas gabalus, aiznes uz alu. Sākumā nesapratām, ka mazuļi, jo Alisei viņš vienmēr alā nes ēdamo. Lapsis rūpējas tikai par Alisi, kaut voljērā ir vēl trīs lapsas. Lapsām pāris ir ļoti svarīgs,” lapsu dzīvi atklāj Līgatnes dabas taku vadītāja. Attiecības voljērā nav mainījušās – ir ģimene un brīvās lapsas, kurām ir citādāks dienas režīms. Tikai Lapsis drosmīgi lien ārā no alas, pārējie īpaši izrādīties negrib. Alise saimnieko pa alu, Lapsi ar bērniem var bieži redzēt, viņš labprāt ar mazajiem arī spēlējas.
“Karstums arī lapsām nepatīk, tās guļ ēnā vai alā. Kad pavasarī bija pirmā saulīte, mazie labprāt gozējās siltumā,” pastāsta Inta Lange.
Aļņi aizbrauca pasaulē
Pērn Līgatnes dabas takās bija deviņi aļņi. Rudenī Latu izlaida savvaļā. Alnim ausīs ir krotālijas, lai var atpazīt, to zina arī mednieki. Pavasarī Lata saimnieki saņēma ziņu, ka alnis ar draudzeni viesojies pie barotavas. “Ar viņu viss ir kārtībā. Izlaidām Sudas purva rezervāta zonā, tuvākajā apkaimē arī tagad dzīvo,” ar gandarījumu, ka Lats iedzīvojies savvaļā, saka Līgatnes dabas taku vadītāja.
Pērn divām alnenēm piedzima četri alnēni, divi puikas un divas meitenes. Dabas takās šo dzīvnieku bija par daudz. Par aļņiem ieinteresējās Slovākijas institūts, kas īsteno projektu, lai atgrieztu aļņus dabā. “Kādreiz tur, tāpat kā kaimiņos Polijā, Čehijā, dzīvojuši aļņi, taču vairs nav. Aļņu nav arī zooloģiskajos dārzos. Slovāki atbrauca pēc mūsu aļņu puikām, veterinārārsts bija līdzi pieredzes apmaiņā. Tagad saņemam fotogrāfijas, stāstus, kā viņiem klājas. Mūsu aļņi dzīvo voljērā, interese par viņiem ir ļoti liela,” stāsta Inta Lange un uzsver, ka aļņi no dabas takas dzīvniekiem ir aizbraukuši vistālāk.
Līgatnes dabas takās katra diena apmeklētājiem sagādā kādu pārsteigumu. Tikai jāmāk tos ieraudzīt.
Komentāri