Trauslais leduskritumubrīnums, ko veido sals, nav skatāms katru gadu. Tas ir veidojums, kam nepieciešams kaut nedaudz ūdens, strauja sasalšana un noturīgs
aukstums vismaz nedēļu.
Tūrisma entuziasti, pārgājienu rīkotāji ik gadus pulcina grupas un ved rādīt dabas sasaldēto mākslu. Visvairāk tā skatāma Gaujas un pieteku krastos. Iepriekšējā vasara bija īpaša ar ilgstošu sausumu, kas izraisīja ūdens trūkumu mazajās upītēs, līdz ar to dažās populārās vietās leduskritumu šogad nav. Piemēram, Priekuļu pagasta Kazugravā sīkais strautiņš, kurš parasti tecēja pār saldūdens kaļķiežu krauju, vasarā izsusēja, rudenī neatjaunojās, leduskritumu tur šoziem velti meklēt. Arī tā dēvētais Septiņavotu ūdenskritums nekādus tēlnieciskus veidojumus nav radījis. Neliels lāsteku priekškars izveidojies uz Triecupītes zemākā ūdenskrituma.
Ērgļu klintīs, kur no kraujas augšmalas Gaujā ietek strautiņš, leduskritums šobrīd vēl neliels, taču aug, ja apciemosim februāra vidū vai beigās, tas varētu būt izveidojies par piecus līdz astoņus metrus augstu milzīgu baltu ledus kolonnu.
Gandrīz katru gadu dažāda lieluma leduskritumus var atrast Amatas krastos posmā no Melturu tilta līdz Kārļiem, kā arī no Zvārtes ieža līdz Veclaučiem. Interesantākie veidojumi prognozējami Vizuļu iezī, Dzilnas iezī, Ainavu kraujā un dažreiz arī Vanagu iezī.
Ķūķu klintīs Gaujas krastā veidojas baltas un iežu iekrāsotas sarkanīgas ledus bārdas, kas tur karājas līdz pat pavasarim. Dabas meistardarbus var atrast arī Līču Laņģu klintīs, Sarkanajās klintīs, Spriņģu iezī, Briedīšu iezī un Līņu klintīs. Arī Raunas Staburags veido lāsteku brīnumus.
Šosezon bagātīgi leduskritumi solās būt Braslas krastos. Cēsniece Ieva Šnepste apmeklējusi Krauļukalna ieža lāsteku brīnumu, kurš pagaidām vēl aug kā balts priekškars. Ieva aicina uzmanīties tiem, kuri vēlas leduskritumu aplūkot tuvumā, jo nogāzes ir bīstami slidenas.
Leduskritumu ekspedīcijā dodoties, jāatceras, ka ledus brīnumi jāsaudzē, nevajag tos izmantot alpīnisma nodarbībām, nevajag pārbaudīt lāsteku stiprību, tās dauzot, tas ir gan bīstami, gan arī neatgriezeniski sabojās šos sezonālos veidojumus. Noteikti nevajadzētu līst apledojušās alās un zem ledus pārkarēm. Bieži vien, iestājoties nedaudz siltākam laikam, vietās, kur leduskritumu apspīd saule, klints vairs nespēj smago ledus masu noturēt, tā sabrūk, gāžoties lejup, tāpat kā no namu jumtiem krīt lāstekas. Vēl jāņem vērā, ka janvārī lielākās upes –Gauja, Amata, Brasla un Rauna – nav aizsalušas. Lai gan Gauju vietām klāj balta sega, pārsvarā tie ir apsniguši vāji saistītu dažāda biezuma ledus gabalu sablīvējumi.
Par rokasgrāmatu leduskritumu meklēšanā Latvijā un Vidzemē var izmantot dabas pētnieka Andra Grīnberga grāmatu “Latvijas ūdenskritumi un krāces”. Autors ik ziemu apseko vietas, kur varētu būt kas sasalis, izveidojoties neparastām formām, fotografē tās un salīdzina, taču atzīst, ka brīnumi reizēm notiek, reizēm ne. Šo ziemu Andris Grīnbergs prognozē leduskritumiem piemērotu, taču janvārī vēl neko grandiozu nevarēs novērot. Lāsteku kaskādes veidojas dažādu laikapstākļu sakritību rezultātā, nepieciešams, lai klinšu sienas būtu vērstas pret ziemeļiem, ūdens straumītei jābūt nelielai. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ reti sasalst Ieriķu vai Vaives dzirnavu ūdenskritumi. Arī Dāvida avoti, kuros ūdens, kas izplūst no zemes, ir apmēram +6 līdz +8 grādus silts, nespēj izveidot leduskritumu. Toties, ja mazam strautiņam pietiek lēni kūstoša sniega krājumu, leduskritums var “augt kā sēne” arvien, arvien lielāks, tad pēkšņi, nesagaidot pavasara atkusni, kāda daļa nolūst vai sabrūk un veidojas no jauna. Ledus krāsu ietekmē ūdens sastāvs, kā arī devona ieži, ietonējot ar sīkām smilšu vai māla daļiņām sārtus, dzeltenīgus vai pelēcīgus.
Komentāri