Ieslodzīto izglītošanu un nodarbināšanu ieslodzījuma vietu pārvaldes vadība uzskata par svarīgāko, lai nodrošinātu sodu izcietušā labklājību un sabiedrības drošību.
Valstī realizē “EQUAL” projektu “Jauni risinājumi bijušo ieslodzīto nodarbinātības veicināšanā”. Kā galvenās problēmas, kas bremzē ieslodzīto sekmīgu iekļaušanos darba tirgū pēc atbrīvošanās, tiek minētas viņu zemais izglītības līmenis un profesionālo prasmju trūkums, kā arī pašu sodu izcietušo attieksme. Par šiem jautājumiem tika diskutēts arī seminārā, kurā piedalījās ieslodzījuma vietu pārvaldes speciālisti, cietumu priekšnieki, uzņēmēji, kuri Valmieras cietumā atvēruši ražotnes, un vietējo mediju žurnālisti.
“Cietums ir tā iestāde, kas cīnās ar sekām, novērš trūkumus. Mums jāiedod ieslodzītajiem izglītība, darbs, jāmaina domāšana. Tas kopā ar dažādiem sadarbības partneriem tiek darīts, lai rūpētos par sabiedrības drošību nākotnē, ne tikai par ieslodzīto labklājību,” diskusijā uzsvēra ieslodzījumu vietu pārvaldes resocializācijas dienesta vadītāja Ilona Spure, atgādinot, ka pirms gadiem piecpadsmit valstī esošajās ieslodzījuma vietās tika likvidētas skolas un arodapmācības iestādes, netika saglabātas darba prakses vietas, tā nesekmējot ieslodzīto nodarbinātību. Pēdējo gadu laikā mēģināts iespējas dažādot. Pašlaik cietumos nodarbināti 1377 notiesātie, kas ir tikai 30 procenti no visu darbspējīgo notiesāto skaita, atklātajos cietumos interese par darba iespējām ir daudz lielāka.
“Galvenais mērķis ir sakārtot un vienkāršot komersantu darbības uzsākšanu ieslodzījuma vietās. Cietumos ir daudz brīvo telpu, kurās var izveidot ražotnes. Ir runas par to, ka vajag aicināt darbaspēku no ārvalstīm. Mēs aicinām izvērtēt, vai viss darbaspēks, kas atrodams Latvijā, ir izmantots simtprocentīgi,” norādīja ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks Sergejs Zlatoustovs.
Valmieras cietumā pašlaik darbojas sešas ražotnes, ieslodzītie pārsvarā nodarbojas ar kokapstrādi, meistaro arī pakešu logus un mēbeļu un grīdas segumu sagataves. No gandrīz 700 ieslodzītajiem strādā septītā daļa. Valmieras cietumā sodu izcieš arī 39 mūsu rajona iedzīvotāji, strādā 19 no viņiem.
“Strādāju, lai sanāk uzturam, lai nauda nav jāprasa no mājām, bet varu nopelnīt tikai četrus, septiņus latus mēnesī. Pat cigaretēm ar to ir par maz,” sacīja ieslodzītais Valentīns Sprudzāns no Liepas pagasta un piekrita, ka daudz vairāk ieslodzīto izvēlētos laiku pavadīt dēļu krautuvē vai pie darbgaldiem, ja darba samaksa būtu augstāka. Pērnā gada rudenī pieņemts likums, ka ieslodzītajiem no aprēķinātās algas puse ir jāieskaita valsts kasē, vēl jānomaksā nodokļi, dažam jāsedz civilprasība. Agrāko 30, 40 latu vietā, ko pelnījuši, tagad uz rokas paliek tikai padsmit lati. Arī ieslodzījuma vietu pārvalde un nodarbinātības projekta realizētāji uzskata, ka likuma pieņēmēji nav domājuši stratēģiski. Ieslodzītajiem zudusi jelkāda motivācija darboties, bet uzņēmēji, kas sekmīgi strādājuši ieslodzījuma vietās, grasās tās pamest.
“Kādreiz strādāt cietumā, apmācīt darbaspēku un ļaut viņiem nopelnīt bija pat izdevīgi. Kopš oktobra ražošanas apjoms samazinājies trīs reizes. Viņi dodas uz ražotni, lai pavadītu laiku, nevis lai tur strādātu un nopelnītu. Tā nauda, kas viņiem paliek, nenodrošina neko. Cietuma veikalā viņi pirka gaļu, cigaretes, tagad naudas pietiek tikai nedēļai. Jūs strādātu par desmit latiem vējā, drēgnumā, cilātu kokus? Es arī nestrādātu,” vērtēja uzņēmējs Gundars Logins. Ieslodzījuma vietu pārvaldes vadība uzsver, ka likums par ieslodzīto pusalgas iekasēšanu valsts kasē ir jāmaina, lai izdotos kaut dažus no cietumniekiem atgriezt likumpaklausīgā dzīvē. Vēl citus seminārā dzirdētos viedokļus, dažādus cietuma stāstiņus un pašu ieslodzīto domas varēsiet lasīt otrdienas “Druvas” numurā.
Komentāri