Cēsnieki Kristiāna un Renārs Sproģi saimnieko vienā no skaistākajām Kurzemes pērlēm – Īvandes muižas kompleksā, kas nu iegūst jaunu elpu.
Daļa mūsu novadnieku par muižu vairāk ieinteresējās, kad Kristiāna Sproģe sociālajos tīklos aicināja ziedot muižai vecos traukus. Atsaucība bija ļoti liela, un ziedotājiem radās interese arī par pašu muižu.
Trauki stāstīs par laika ritumu
Kristiāna Sproģe teic: “Bieži vien dzirdēts, ka cilvēki vecās Rīgas porcelāna fabrikas un citus traukus, kuri ražoti PSRS laikā, izmet, sakot, ka šis mantojums viņiem nav vajadzīgs. Mums ar vīru savukārt visi šie trauki ir lielā vērtē. Nolēmām ielikt feisbukā tādu kā uzsaukumu: “Atdod muižai vecos traukus!”. Mūsu ierakstu pārpublicēja vairāk nekā 1200 cilvēku. Atsaucās cilvēki gan no Cēsīm un Raunas, gan Daugavpils, Krāslavas, Liepājas, patiesībā no pilnīgi visiem Latvijas novadiem. Cilvēku vēlme dāvināt traukus mūs ļoti aizkustināja. Aizbraucot pie katra dāvinātāja, mūs gaidīja kāds jauks stāsts par trauku vēsturi un atmiņas par līdzcilvēkiem.”
Kristiāna stāsta, ka arī cēsnieku atsaucība bija liela, ap 30 cilvēku vēlējās dāvināt pusdienu un kafijas servīzes. Turklāt viņa piebilst: “No Raunas puses mūsu muižai ir tikuši divi Latvijas laika skapji, vairākas kafijas servīzes un pusdienu šķīvji. Cilvēki ir ļoti priecīgi, ka var dāvināt ģimenes traukus muižai. Tos žēl izmest, bet pašiem nav kur likt.
Muižai savukārt ļoti piestāv vēsture – un ne tikai šī greznā muižkungu laiku, bet arī ne tik senā mūsu Latvijas vēsture. Rīgas porcelāna rūpnīca ir bijusi Latvijas bagātība visos laikos, un esam pagodināti mūsu muižiņā uzglabāt tās relikvijas.”
Daļa trauku muižas kafejnīcā jau sākuši jaunu dzīvi, citi vēl tiek šķiroti un komplektēti, lai varētu izveidot ekspozīciju, kas ietilps muzejā, kurā būs senās lietas, kas asociējas ar Latviju un dzīves stilu iepriekšējos gadsimtos. Tāpēc muižā aizvien labprāt pieņem dažādu laiku liecības – mēbeles, grāmatas, īpaši tādas, kas izdotas Latvijā līdz 1950. gadam, un, tā kā iecerēts izveidot ekspozīciju, kas veltīta Ziemassvētku un Jaunā gada svinēšanas tradīcijai, arī priekšmetus un apsveikumus par šo tematiku.
Starp Cēsīm un Īvandi
Renārs Sproģis par ceļu līdz Īvandes muižai teic: “Pirms gadiem četriem izlēmām, ka vēlamies savu dzīvi saistīt ar kādu kultūrvēstures mantojuma objektu. Toreiz pat iedomāties nevarējām, ka atrast apsaimniekošanai vēsturisku būvi būs tik ļoti sarežģīti. Pirmais, ko darījām, – izvētījām komercpiedāvājumus, atklājot, ka nopirkt vai iznomāt senu muižu, piemēram, Francijā, ir daudz lētāk nekā Latvijā. Lielākā daļa piedāvāto vēsturisko ēku ir katastrofālā stāvoklī, bet par graustiem tiek prasīta pasakaina summa – no 100 000 eiro līdz pat vairākiem miljoniem. Savukārt Francijas Kalvadosas reģionā labā stāvoklī esošu restaurētu muižu tobrīd varēja iegādāties par apmēram 200 000 eiro.
Tad izlēmām iet citu ceļu. Rakstījām pašvaldībām, ka vēlamies nomāt kādu senu kultūrvēstures ēku, vienalga: kalpu māju, kungu namu, dzirnavas, galvenais, lai ne mazāka par 600 m2. Sākām, protams, ar Cēsu rajonu, tad meklēšanu paplašinājām pa visu Vidzemi. Bija pašvaldības, kas laipni atsaucās un izrādīja pieejamos objektus, bija arī tādas, kas pat atbildēt uz vēstuli nevīžoja.
Paplašinot meklēšanas areālu, nonācām līdz Kurzemei. Ļoti atsaucīga izrādījās Kuldīgas novada pašvaldība, ar kuru arī tika noslēgta vienošanās par turpmāku muižas apsaimniekošanu.”
Pagaidām Sproģu ģimene sadala laiku starp Cēsīm un Īvandi, bet likumsakarīgs ir jautājums, vai līdz ar to ģimene domā par pārcelšanos no Vidzemes uz Kurzemi, uz ko Renārs Sproģis atbild: “Par pārcelšanos uz Kurzemi domājam ļoti nopietni, jo, lai apsaimniekotu un mēģinātu nopelnīt tādā objektā kā muiža, saimniekiem jādzīvo uz vietas. Ja būtu kas līdzvērtīgs Cēsu novadā vai Vidzemē, protams, priekšroku būtu devuši dzimtajai pusei.”
Atjaunot senatnes akcentus
Īvandes muiža atrodas brīnišķīgā vietā desmit kilometrus no Kuldīgas. Vietējiem muiža saistās ar skolas laiku un pēc tam ar daudzām jo daudzām nometnēm. Nometnes muižā notiek arvien, jo teritorijā ir stadions, sporta laukums, atbilstoša infrastruktūra. Tomēr tagad muiža sāk jaunu stāstu. Savulaik muižas dienvidu galā ir bijis ziemas dārzs un putnu istaba, tāpēc Sproģu ģimene vēlas atspoguļot muižas patieso burvību un senatnīgo būtību, to iedzīvinot ar eksotisko putnu dārzu, putnu dzirdinātavām ābeļdārzā, kā arī bagātinot ar trušu dārzu. Senajā staļļa ēkā izrādīta multimediālā izstāde “Dzīvās gleznas”, ko cēsnieki varēja skatīt arī Cēsīs, kā arī ieviesti moderni akcenti – te izveidots Kurzemē lielākais elektroauto parks pašiem mazākajiem.
Īvandes muižas komplekss ir celts neoklasicisma stilā ar askētisku galveno fasādi un romantizētu, greznāku parka fasādi. Četras no septiņām ēkām saglabājušās līdz mūsdienām: klēts, stallis, vecā un jaunā kungu māja. Vissenākā ir klēts, tās būvniecība datējama ar 18. gadsimta sākumu. Vēsturiski Īvandes muiža ir senās baronu Heikingu dzimtas mājvieta. Lai gan muiža cietusi 1905. gada nemieros – kungu māja pilnībā nodedzināta, Edgara fon Heikinga valdīšanas laikā 1912. – 1913. gadā ēka atjaunota un veikti plaši, tiem laikiem moderni labiekārtošanas darbi. Tad ierīkota centrālapkure un ūdensvads, izveidoti iekštelpu elementi – sienu paneļi, iebūvētie koka soli, koka kāpnes, parketa un flīžu grīdas, āderētas durvis un logi, kas saglabājuši autentiskumu līdz mūsdienām. Tas redzams Baltajā zālē, kas ir muižas centrālā vieta, Sarkanajā zālē, kur kādreiz pusdienoja muižnieka ģimene, Kamīnzālē, kur notika vakarēšana, kā arī Kolonnu zālē. Kungu mājā ir ļoti plašs pagrabs, kurā bija arī maizes krāsns. Sproģi domā par šīs vietas iedzīvināšanu, kā vienu no iespējām izskatot dabīgu produktu ražošanu veselības atjaunošanai un uzturēšanai.
Muižu ieskauj parks ar dīķiem un vairākiem dižkokiem, viens no tiem ir Baltijā lielākā baltegle – 32 metrus augsta un apkārtmērā četri metri.
Komentāri