Pirms došanās ceļā man jautāja: “Vai tu nebaidies braukt?” No kā man baidīties, pabrīnījos, bet atcerējos, ka tieši tāpat vairāki paziņas man jautāja arī pirms pāris gadiem. Jāatzīst, ka mūsu priekšstati par valstīm Latvijas austrumos ir visai vienveidīgi – agresīva ārpolitika, autoritārisms un ierēdņu visatļautība. Kāds tur brīnums, ka šāda informācija par valsts varu salikumā ar pašu atmiņām par sociālismam raksturīgām sadzīves ainām patiešām vieš neuzticību pret Krieviju un Baltkrieviju. Rada bažas, ka doties tūrisma braucienā uz šīm valstīm ir bīstami.
Man bīstamākas šķiet dažas vietas demokrātiskajā Eiropā, kaut Parīzes priekšpilsētas, kur ne vienreiz vien izcēlušies grautiņi, un demokrātijas citadelē Amerikā, kura iepazinusi terorismu un lielpilsētās izauklējusi kvartālus, pa kuriem tūristam labāk nestaigāt.
Baltkrievijā uzaust cerīgs ziemas rīts – ar gaišiem mākoņiem, ar mazu sniega kārtiņu uz daudzo mazo koka namiņu jumtiem. Uz Vitebskas pilsētas robežas braucējus no Cēsīm jau gaida. Pirmā iepazīšanās ar pilsētu – pa autobusa logu. Tuvāk centram jau manāmas divu un trīs stāvu ģimeņu mājas no ķieģeļiem. Zilās krāsas koka sētiņas nomaina metāla žogi. Iela kļūst platāka un mājas augstākas. Daudzdzīvokļu nami, medicīnas institūts, administratīvās un uzņēmumu ēkas – gandrīz bez izņēmuma ar visai nesen glīti krāsotām fasādēm. Pie tam raibas un līdzīgos toņos, kādos šovasar Cēsīs pārkrāsotas bērnudārzu ēkas un pirms pāris gadiem tapa pirmā raibā fasāde daudzdzīvokļu mājai Gaujas ielā.
Pašā Vitebskas centrā, netālu no tikko restaurētās nacionālā teātra ēkas, šovasar modernizētās brīvdabas estrādes un teju uzceltās baltas Augšāmcelšanās baznīcas, vīri, stāvot pacēlāja grozā, rotā pilsētas galveno egli. Tā iedegšoties jau pirms katoļu un luterāņu svinētajiem svētkiem un mirdzēšot
līdz pareizticīgo Ziemassvētkiem. “Baltkrievijā tā ir pieņemts – svinēt Ziemassvētkus vairākkārt,” vēlāk sacīs mūsu sagaidītāji, Vitebskas apgabala sporta un izglītības centra darbinieki. Statistika gan liecina, ka poļu un lietuviešu, kuri pazīstami kā katoļticīgie, kopā ir tikai mazliet vairāk nekā seši procenti no Baltkrievijas iedzīvotājiem.
Pateicoties Ievas Eglītes, Cēsu skolas direktores, un viņas kādreizējās audzēknes, tagad vitebskietes Viktorijas Špakas saziņai, sagaidītāji sagatavojušies tam, ka braucēji pārsvarā ir pedagogi – zinātkāri un draudzīgi noskaņoti cilvēki. Baudām viesmīlību, atklātākās vakara sarunās no saimniekiem arī sentimentālas atmiņas par kādreizējiem braucieniem uz “mūsu Baltiju”, atzīšanās bažās, vai aiz robežas neesam pārlieku lepni kļuvuši, par sociālismu aizmirsuši.
Kam gan būtu bail vai nepatika uz pāris dienām padzīvot sociālismā? Ceļojums laikā
atsauc sentimentālas atmiņas. Salda, brūna tēja atgādina par braucieniem tālsatiksmes vilcienos, bērnu formas tērpi un kaklauti par skolas gadiem, pārdevējas aiz letēm – preču deficītu laiku. Taču tās ir tikai atmiņas. Šodien Vitebskas centrā veikali lūst no precēm, pie tam mums no stiprā lata naudas zemes – par iepriecinošām cenām. Lai gan pastāv divas valsts valodas – baltkrievu un krievu, jūtams, ka baltkrievu valoda lēnām ieņem pienācīgu vietu. Latvijas
konsulātā Vitebskā jau 13 gadus svētdienās skan bērnu balsis. Latviskas izcelsmes ģimenes novēl bērniem zināt senču valodu un tautas tradīcijas. Jaunajai paaudzei sagādāta arī iespēja apceļot Latviju, to iepazīt un iemīlēt, neizjust bailes, kuras kultivē politiskais un robežu līmenis.
Komentāri