Valmieras teātrī skatuves gaitas sākusī Viljama Šekspīra ”Hamlets” – sāga par dāņu karaļnamu Oļģerta Krodera režijā vairāk gan atgādina mūsdienu sāgu par Latviju. Izrāde ir pilna ar sabiedriskās un politiskās dzīves citātiem. Tik jāprot tos saskatīt. Par ”Hamletu”, kas
sarakstīts pirms 400 gadiem, teic, ka tā ir lugu luga. Viedais O.Kroders tajā šodienu ielicis tik filigrāni, ka nezaudē māksla – barība domājošam cilvēkam, un rodas pārsteigums par politisko precizitāti.
Izrāde piedzīvoja pirmizrādi, pirms sākās no partijām bēgošo lavīna. Uz kurieni bēgošie skrien – pretī jaunām vēlēšanām, treknākiem gadiem? Vai atkal tāpat kā senajā dāņu karaļvalstī mūsdienu vēlētāju acu priekšā būs līķu (politisko) kaudzes? Tad cik vairs tālu līdz brīdim, ko ”Hamleta” finālā pareģo O.Kroders – pēc intelekta slaktiņa mazā karaļvalsts būs kā radīta, lai tajā savu kārtību ieviestu kāds kaimiņzemju ”princis” un viņam pakalpīgi sekojošu žurku bars. Un tautai nelīdzēs bibliotēku plauktos (Gaismas pilī) rodamie Raiņa, Vācieša vai citu klasiķu stiprinošie vārdi – caurvējš pārņems valsti. Tādu brīdinājumu režisors kopā ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi pasniedz tiem, kas trīs stundas pavadījuši uz Valmieras teātra skatuves radītajā bibliotēkā un, no bibliotēkas neizejot, kopā ar Ivo Martinsona jauneklīgo Hamletu ieskatās
arī
aizkapa
valstībā.
Pasvārsta rokās galvaskausus, iespējams, pazīstot tik zināmos pirmās neatkarīgās valsts pavalstniekus.
Cik studentam Hamletam ir gadu – astoņpadsmit? Tikpat, cik Latvijas neatkarībai šogad apritēs 4. maijā. Pirmā neatkarīgā valsts pastāvēja 22 gadus. Vai palikuši četri gadi līdz liktenīgam pagriezienam? Par to lika aizdomāties ”Hamlets”.
Tiem, kas izrādi nav redzējuši (cēsnieku pirmizrāžu skatītājos netrūka, tāpat kā to, kas konstatējuši, ka uz ”Hamleta” biļetēm jau jāgaida rindā), varētu šķist, ka izrādes skatīšanās paiet depresīvā noskaņā. Nekā! Uz skatuves dzirksteļo 86 gadus vecā režisora apbrīnojami vitālais radošais rokraksts – par nopietno runāt caur nenopietno. Tādēļ savu versiju par mūsdienu karaļvalsti O.Kroders nestāsta tik drūmi kā dažreiz svētdienas ”Panorāma”. Hamleta tēva slepkavnieks Klaudijs, ko niansēti tēlo Krišjānis Salmiņš, nebūt nav monstrs – drīzāk lakstu gailis politiķis, kurš gribētu atmodināt sirdsapziņu, bet nevar un nolemj – dzīvos, kā ir. Lūriķis un intrigants, valsts izpildvaras pārstāvis Polonijs, kuru aizrautīgi iemieso Rihards Rudāks, ir vien joku plēsējs – laipns bez gala, gan izdāļājot vajadzīgiem cilvēkiem aploksnītes, gan sagatavojot paša meitu politiskiem mērķiem. Tādi, lūk, intelektuāļa Hamleta pretinieki- savējie, televīzijas pārraižu varoņi ar Saeimu un Ministru kabinetu fonā. Bet ko Hamlets? Kaut Kroderam mīļš šis jaunietis, tomēr nikns uz viņu. Būt vai nebūt – tik filozofē jaunais gudrinieks, taču jēdzīgas rīcības nekādas, tik bezdarbība.
Vienā lietā gan O.Kroders ir pesimists – pārmaiņu laikos mīlestības spēka neredzētām spējām. Ievas Puķes tēlotā Ofēlija ir kā debešķīga ikona gan saprātā, gan neprātā. Režisors Hamletam pat neļauj apzināties, cik dziļi sirdī tā iekritusi. Puisis no kaisles tiek sargāts, bet dvēseles mierinājumu rod draudzībā. O.Krodera versijā īsts draugs ir sieviete – uzticības, arī mīlestības apliecinātāja, ko teicami izrādei cauri iznes Elīna Vāne Horācija lomā. Skatītājiem ne brīdi nav jāapšauba tāds Šekspīra ”uzlabojums”, un Hamletam ir blakus cilvēks, kuram nav jālūdz, lai nemelo.
Izrāde dod vielu pārdomām, bet viena no atziņām, pie kuras nonācu, – lūk, klasikas darba uzvedums, kuru var ieteikt noskatīties jauniešiem, neradot jaunajos atgrūšanos no tradicionālās teātra mākslas.
Komentāri