Janvāra sākumā no misijas Irākā atgriezās NBS Instruktoru skolas kapelāns Normunds Celmiņš, kurš ir arī Smiltenes evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs. Šī bija otrā reize, kad kapelāns bija pasaules karstākajā punktā. Pirmajā reizē viņš Irākā uzturējās desmit dienas, šoreiz aizvadīja pilnu termiņu – sešarpus mēnešus. NBS kapelāni darbojas saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem, kuros teikts, ka kapelāni nodrošina NBS personālsastāva garīgo aprūpi.
– Kas pamudināja kļūt par kapelānu?
– Bija vairāki apsvērumi. Gribējās dzīvē kaut ko pamainīt, jo ir labi, ja ikdienā ienāk kas jauns. Viens no maniem bijušajiem kursa biedriem strādāja par kapelānu, un sarunā ar viņu sāku domāt par šo izvēli. Tikos ar virskapelānu, pārrunājām interesējošos jautājumus, es izteicu savu vēlmi, bet viss it kā ar to beidzās. Pagāja gandrīz divi gadi, zvanīja virskapelāna vietnieks un jautāja, vai mana vēlme joprojām ir spēkā. Tā pamazām viss sakārtojās, un nu jau gandrīz divus gadus esmu kapelāns. Paralēli turpinu arī kalpošanu Smiltenes evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Manuprāt, viena kalpošana otru papildina, dod plašāku skatījumu uz dzīvi un palīdz ieraudzīt to, ko, kalpojot tikai baznīcā, būtu grūtāk ieraudzīt.
– Ar ko atšķiras kalpošana draudzē un bruņotajos spēkos?
– Ir atšķirīga publika. Draudzē ir cilvēki, kuri pārsvarā zina, ko viņi grib, lai gan mācītājs kalpo ne tikai draudzē, bet strādā arī ar cilvēkiem ārpus baznīcas. Armijā nākas būt saskarsmē ar karavīriem, kuru lielais vairums nav kādas draudzes locekļi. Protams, ir arī ticīgi cilvēki un draudžu locekļi, bet viņi ir mazākumā. Līdz ar to atšķiras tas, ko ar viņiem var runāt. Nevar tik tieši kā baznīcā, jāmeklē citi ceļi.
Kapelāna uzdevums ir palīdzēt karavīram, būt par uzticības personu, atbalstīt viņu, motivēt, iedrošināt. Ar kapelānu karavīrs var pārrunāt jautājumus, ko nerunās ar tiešo komandieri.
– Tātad kapelāns daļēji pilda arī psihologa funkcijas?
– Jā, kaut kādas paralēles varētu būt, protams, saglabājot to, ka kapelāns ir garīdznieks, ka primārais ir attiecības ar Dievu. Tas nenozīmē, ka vienmēr tas jānosauc vārdā, bet tas ir kapelāna atskaites punkts. Amerikāņiem un britiem armijā ir gan kapelānu, gan psihologu dienests. Daudz ko viņi dara kopā, lai varētu vairāk palīdzēt karavīriem. Šobrīd arī Latvijas armijā tiek veidots psihologu dienests.
Arī kapelāna dienests Latvijas armijā ir ļoti jauns. Ja salīdzinām, ASV armijā tas pastāv jau no 1775.gada, bet pie mums sāka veidoties tikai pēc neatkarības atgūšanas. Pirmās Latvijas armijā bija prakse, ka garīdznieki no luterāņu un pareizticīgo baznīcām uz līguma pamata ik pa laikam kalpoja armijā. Var teikt, ka šie garīdznieki pildīja kapelānu pienākumus, lai gan oficiāli šis dienests nepastāvēja.
– Vai tas, ka kapelāna atskaites punkts ir Dievs, nerada karavīriem nedrošību? It īpaši tiem, kuriem nekad nav bijusi saistība ar ticības jautājumiem.
– Kādreiz varbūt jā, bet kapelāna mērķis nav kādu piespiest kļūt par ticīgo. Es dodu iespēju ticīgajiem kopt savu ticību un cenšos palīdzēt tiem, kuri meklē, šaubās, bet nekādā gadījumā negatavojos kādu pierunāt kļūt par kristieti. Ja esmu kapelāns, tas nenozīmē, ka runāšu tikai par Dievu, lai gan ir arī šāds stereotips. Ja karavīrs ir neticīgs, runāju viņam saprotamā valodā. Svarīgi atrast katram to īpašo pieeju un, jo vairāk izdodas iepazīt kādu cilvēku, jo vieglāk atrast iespēju runāt ar viņu. Tas nav vienkārši, bet, manuprāt, karavīram šādas sarunas ir nepieciešamas.
– Pavisam nesen atgriezies no Irākas. Kāpēc turp dodas kapelāns?
– Vispirms jau – tā ikvienam karavīram, arī kapelānam ir brīvprātīga izvēle. Galvenais mērķis – būt kopā ar karavīriem ikdienā, iedrošināt viņus, uzklausīt, stiprināt, atbalstīt. Aizbraukt uz desmit dienām ir viens, bet būt kopā ikdienā ilgā laika posmā – pavisam kas cits. Tas ir grūtāk, bet ļauj attiecības un kontaktus veidot daudz dziļāk.
– Vai karstajos punktos karavīri vairāk meklē kapelānu?
– Tas atkarīgs no katra cilvēka. Kā Latvijā, tā tur karavīri pilda savus uzdevumus, atšķirība tikai apstāklī, ka Irākā ir bīstamāk. Šādās vietās karavīri vairāk sāk domāt, ka ir kāds augstāks spēks, kas sargā. Tie, kuri bijuši misijā, vislabāk apzinās, ka viņi ir tikai cilvēki, nevis kaut kādi supermeni. Tur karavīri ir atvērtāki. Protams, arī man ir lielāka atbildība.
– Kapelānam arī ir ierocis?
– Nē, saskaņā ar Ženēvas konvenciju.
– Biji Irākā, kad gāja bojā abi Latvijas karavīri. Vai neienāca prātā, ka varēji būt viņu vietā?
– Bija rotas vadības lēmums, ka kapelāns ārpus bāzes nebrauks. Bet pieļauju, ka tad šādas domas bija ikvienam no Latvijas karavīriem. Tas bija smags brīdis un vajadzēja panākt, lai visi turas kopā un viens otru atbalsta. Ja karavīriem šādā mirklī ir kas sakāms, viņi to var izstāstīt kapelānam, lai smagums nepaliek. Mudināju viņus to darīt, jo zinām, cik svarīgi izrunāties grūtos brīžos.
– Runājot armijā ar karavīriem, neizskan jautājums, kāpēc Dievs pieļauj nelaimes, kur bojā iet nevainīgi cilvēki?
– Šādās reizēs saku, ka ir jautājumi, kuriem konkrētajā vietā un laikā man nav vienas viennozīmīgas atbildes. Ne tāpēc, ka tās nav vispār, bet tāpēc, ka es to nezinu. Ir daudz apstākļu, kuri summējas, veidojot konkrētā brīža realitāti.
Kā es to redzu? Dievs šo pasauli nav radījis kā marionešu teātri, nav redzamu vai neredzamu diedziņu, ar kuriem mēs būtu savienoti ar Dievu. Katram cilvēkam ir iespēja izvēlēties darīt labu vai ļaunu, un šī rīcība ietekmē ļoti daudzus citus, kuriem visbiežāk ar konkrēto cilvēku un viņa izvēli nav nekāda sakara. Tas nav attiecināms tikai uz Irāku, bet uz pasaules notikumiem kopumā. Tas noved līdz tam, ko Bībele saka par grēkā krišanu, kas sabojā cilvēka attiecības ar Dievu un cilvēku sasvstarpējās attiecības. Ko lai dara, pasaule ir nepilnīga. No otras puses, mēs daudz ko radām šajā pasaulē, un arī tam ir sekas. Cilvēks saskaņā ar kristīgo pārliecību ir grēcīgs un sabojājis attiecības ar Dievu. Grēcīgums ir cilvēkā pašā, ja viņš nespēj to valdīt, sekas ir tādas, kas nenes labumu ne viņam, ne citiem. Tāpēc nav viennozīmīgas atbildes, kāpēc notiek tieši tā un ne citādi.
– Karavīram, it īpaši karstajos punktos, nākas lietot ieroci pašaizsardzības nolūkā. Kā kapelāns šajā brīdī skaidro bausli – tev nebūs nokaut?
– Šis jautājums ir komplicētāks. Nav pieļaujama atriebība vai tīša nogalināšana, bet nekur Bībelē nav teikts, ka nedrīkstam aizsargāt sevi, citus cilvēkus, savu valsti. Arī Irākā, kur mūsu karavīri tieši neaizsargā savu valstu, mērķis ir palīdzēt nodibināt šajā valstī kārtību, lai cilvēki varētu dzīvot mierīgu, normālu dzīvi. Lai tur nebūtu haosa.
Bībele saka, ka katra valsts vara ir Dieva gribēta, un tai uzticēts zobens, lai spriestu tiesu un nodrošinātu kārtību. Tāpēc arī policija un armija nēsā ieročus, lai nodrošinātu kārtību un drošību. Tas, ka ir armijas, kas uzbrūk un terorizē citas valstis, nenozīmē, ka savā būtībā armija vai ieroči ir slikti. Jebkuru lietu var izmantot labiem un sliktiem nolūkiem. Nav pat vajadzīgi ieroči, arī ar, piemēram, sveci var izdarīt labu, bet var izraisīt arī ugunsgrēku. Tāpat ir ar ieročiem un armiju.
Daudz sanāk diskutēt par šo bausli, kā tas iet kopā ar karavīra dienestu. Mans mērķis jau nav viņus pārliecināt par manis teiktā patiesību, bet likt saprast, ka ir vēl viena atbilde uz konkrēto jautājumu. Katrs pats var izvēlēties, pieņemt to vai ne.
– Kāda ir kapelāna ikdiena misijā Irākā?
– Laiks pagāja kopā ar karavīriem, pārrunās, kopīgās sporta aktivitātēs. Meklēju laiku, kad viņiem brīvs brīdis un vēlme kontaktēties. Man jābūt pieejamam gandrīz nepārtraukti. Nav vienotas receptes, kā vadīt dienas un, lai arī liekas, ka visu laiku esmu vienā vietā, starp vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, katra diena bija citādāka.
Svētdienās bija dievkalpojumi, kurus varēja apmeklēt ikviens. Protams, nācēju nebija daudz, bet iemesli tam dažādi. Sarunās, piemēram, uzzināju, ka daži baidās, vai visu sapratīs latviešu valodā. Ikdienā viņam pietiek ar sarunvalodas zināšanām, bet dievkalpojumam, viņuprāt, ar to par maz. Vēl viens iemels, ka kapelānu dienests, kā minēju, ir jauns, un vajadzīgs laiks, lai karavīri pie tā pierastu. Viņiem jāpierod, ka ir šāda iespēja, ka to var izmantot ikviens. Un vēl, mēs jau ikdienā redzam, cik daudz jaunu vīriešu nāk uz baznīcu.
Pusgada laikā varbūt nebiju tuvu notikumiem, jo ārpus bāzes netiku, bet šī netiešā saikne ar notiekošo ārpusē bija caur karavīriem, sarunājoties ar viņiem. Es to izdzīvoju caur viņu pārdzīvojumiem.
– Vai seši mēneši misijā maina cilvēku?
– Noteikti. Ir pat pārmaiņas, ko cilvēks atbraucot pat vēl īsti neapzinās. Tās liek par sevi manīt tikai pēc kāda laika. Domāju, ka to vislabāk pamana tuvinieki. Jo laiks prombūtnē ir pietiekami ilgs un atstāj katra dvēselē kādas pēdas.
– Karavīri vēl ir atturīgi pret kapelānu dienestu. Vai nav sajūta, ka darbs nenes tos augļus, kādus gribētos?
– Tad jāatceras Pāvila teiktais, ka ir viens, kurš stāda, otrs, kurš laista, un trešais, kurš ievāc ražu. Varbūt es un mani kolēģi kapelānu dienestā esam tie, kuri stāda un laista, bet augļus ievāks kādi citi.
Katram ceļš uz ticību ir citādāks. Ir daudzi, kuri ir ceļā, kuri domā par šiem jautājumiem. Arī Irākā bija karavīri, kuri bija gatavi, atbraucot mājās, iet kristīties un turpināt šo ceļu. Viņu nav ļoti daudz, bet Dievs strādā šajos cilvēkos. Kapelāna klātbūtne palīdz šīs lietas ātrāk un labāk sakārtot.
Komentāri