Bībelē vēstīts, ka nabagie vienmēr būs starp mums. Kā to uztver mūsdienu sabiedrība? Vai vienaldzīgi paiet garām, vai ieliek santīmu lūdzēja rokās? Ir tādi, kuri brauc ar smalkām automašīnām, uz gājēju pārejām pat neievērojot, ka malā stāv drūms, noplucis, nelaimīgs cilvēks, nepratis pāriet no vienas sabiedriskās iekārtas uz otru. Tā, protams, ir viņa nelaime, bet arī ielas malā stāvošais, apjukušais ir mūsu sabiedrības daļa, kas uzturas pilsētas vidē un diendienā ir ar mums kopā. Kā mēs viņus pieņemam? Meklē siltumu
Cēsu sv. Jāņa baznīcas diakone, arī vīriešu nakts patversmes pārzinātāja Vaira Novicka secinājusi, ka Cēsīs lielākā daļa bezpajumtnieku tomēr ir vīrieši. Šoziem nakts patversmes siltumu un iespēju pārnakšņot cilvēciskos apstākļos, nomazgāties dušā un drēbes ielikt veļas mašīnā izmanto vienpadsmit vīri, kuriem aukstumā nav kur palikt. V.Novicka stāsta, ka arī vasarā patversme tiek izmantota, bet tad tajā nakšņojošo ir mazāk, jo siltais laiks ļauj atrast arī citu patvērumu. Strādāt vai ne
Jāteic, ka bezpajumtnieki nav īpaši runīgi. Kāds no viņiem pat pajautāja: „Vai jūs man kā palīdzēsiet, ja pastāstīšu par savu dzīvi?” Kā palīdzēt? Sameklēt dzīvokli? Iedot visu rokās? Atceros, ka sarunā Cēsu sv. Jāņa baznīcas diakonijas vadītāja Vaira Novicka reiz teica, ka daudziem klaiņojošajiem cilvēkiem tas ir dzīves veids. Viņi nespēj atteikties no padomju laika pierastās auklēšanās ar katru, kurš negrib un neprot strādāt. Nereti dzirdēts, ka tagad daudzi atsakās strādāt tādēļ, ka par vienkāršu darbu maz maksā, labāk izvēloties trūkumu un dzīvošanu vienai dienai. Neapzinoties, ka mūsdienās, lai saņemtu daudz vairāk, ir jāpārzina jaunās tehnoloģijas, piemēram, datori un valodas. Tie laiki pagājuši, kad par vienkāršu fizisku darbu maksāja vairāk nekā inženierim ar augstāko izglītību. Piecus gadus nakts patversmē
Ivars Bonkovskis – Bunkovskis bija atsaucīgs parunāties par savu vientuļnieka dzīvi. Viņš dienas daļu pavada, sēžot universālveikalā uz palodzes vai apmeklējot kādu citu siltu vietu, lai sagaidītu vakaru, kad varēs atgriezties nakts patversmē. Ivars savā mūžā beidzis septiņas klases. Padomju laikā dienējis Poltavā pretgaisa aizsardzībā, bet nu jau piecus gadus ziemas pavada tikai nakts patversmē. Nācis no Ģikšiem, kur pirms gadiem nodegusi māja. Arī tā nav bijusi personīgā, bet saimnieka, kurš pēc padomju laika beigšanās to atguvis īpašumā. Ivars stāsta, ka viņa galvenā nodarbošanās padomju laikā bijusi slotu izgatavošana. Šo darbu viņš darījis 20 gadus, strādājot Amatas mežniecībā. „Toreiz, padomju laikā, man par vienas slotas izgatavošanu maksāja 30 kapeikas. Dienā varēja sasiet ap 30 slotām. Iztikšanai nauda sanāca,” Ivars pieticīgi saka un priecājas, ka tagad saņem pensiju – 50 latus. Ar to mēnesi varot izdzīvot, kaut gan, dzīvojot nakts patversmē, par ēdienu jārūpējas pašam. Vientuļais vīrs nenoliedz, ka kādreiz nākas naudu lūgt arī uz ielas garāmgājējiem, bet tas tādos brīžos, ja pensija iztērējusies ātrāk un vairs nav par ko nopirkt dienišķo maizi.
”Vai pats savu dzīves vietu šais gados neesat meklējis? Vai tā dzīvot patversmē, kad diena jānogaida, lai atkal tajā iekļūtu, ir ērti (nakts patversmes noteikumi paredz, ka tā jāpamet septiņos no rīta, bet var atgriezties septiņos vakarā. V.R.)? „Tā nav ērti,” Ivars atbild un aizdomājas: „Ko lai jums saku,” viņš klusi pie sevis jautā. “Kaut ko jau meklēju, bet iespējas nav lielas. Man ir 64 gadi un slimoju ar vēnām. Tādēļ grūti staigāt. Ja varētu normāli paiet, tad jau strādātu. Kurš darbā ņems invalīdu,” viņš jautā un pārliecināti paziņo, ka viņam darba nav nekur. Ivaram nav arī neviena tuvinieka. Visu mūžu nodzīvojis viens. Māti zaudējis 20 gadu vecumā.
„Vasarā nakts patversmē nedzīvoju, tad eju mežā,” viņš stāsta un piebilst, ka siltajā gadalaikā dzīvo Ģikšos – vietā, kur nodegusi viņa kādreizējā māja. “Tur dārzā audzēju kaut ko iztikšanai, bet ziemā dodos atpakaļ uz Cēsīm.”
”Kāpēc tāda dzīve izveidojusies, pats vainīgs vai dzīves situācija?” Ivars domā, ja nebūtu nodegusi māja, būtu varējis dzīvot ar slimajām kājām un turpinājis siet slotas. Viņš, likteņa nolemtību sejā, atzīst, ka arī pie ārsta neiet un klusi nosaka: “Kā būs, būs…”
Vai nevēlētos dzīvot tā kā citi cilvēki – siltā dzīvoklī? „Kurš tad to negribētu, bet kur lai to dzīvokli ņem?” viņš jautā un nenoliedz, ka dienas tagad paiet garlaikojoties, jo, kad no rīta patversme jāatstāj, nevar sagaidīt vakaru. Ivars neslēpj, ka ar dzīvi samierinājies, kaut ko mainīt vairs nav ne spēka, ne gribēšanas. Klaiņojoši cilvēki uztrauc
Cēsu centrālās bibliotēkas lasītavas vadītāja Aija Struņķe atzīst, ka bezpajumtnieki, sevišķi aukstā laikā, apmeklē bibliotēkas lasītavu. Viņa saka, ka nevienu lasītāju no telpas izdzīt nedrīkst, bet bezpajumtnieku klātbūtne nepatīk citiem lasītājiem, jo bieži viņi ož pēc alkohola un arī klepo. Kādu laiku uz bibliotēkas lasītavas durvīm pat bijis uzraksts, ka neielaiž cilvēkus netīrās drēbēs un alkohola reibumā. Lasītavas vadītāja stāsta, ka šie – bez mājām palikušie cilvēki visvairāk lasa avīzes, iespējams, darba meklējumu nolūkā. Paskatās žurnālus, lai novilktu dienu. A.Struņķe uzskata, ka lielākais risks, ja klepojošs cilvēks sēž blakus bērnam, kurš uz bibliotēkas lasītavu atnācis gatavot kādu skolas projektu. „Ir cilvēcīgi grūti kādu aizraidīt un viņam pateikt, kāpēc to darām, jo tādu tiesību mums nav, bet arī nezinām, ar ko slimo klaiņojošais, klepojošais cilvēks. A.Stuņķe uzskata, ka tas ir sociāls jautājums, ko droši vien nav iespējams atrisināt ne tikai mūsu pilsētas domes, bet visas civilizācijas līmenī. „Tomēr jāteic, ka šie cilvēki, bibliotēku apmeklējot, ir klusi un solīdi,” viņa novērojusi.
Cēsu stacijas darbinieki novērojuši, ka bezpajumtnieki šeit uzturas agri no rīta. Apstaigā peronus un meklē cigarešu galus.
Cēsu grāmatnīcas „Jumava” vadītāja Dace Ozola stāsta, ka klaiņojošie cilvēki apmeklē arī šo literatūras tirdzniecības vietu, iespējams, lai pasildītos. „Pie mums nāk bezpajumtnieki – arī palasīt grāmatas. Tad grāmatnīcas darbinieki ir satraukušies, jo baidās, ka kāda grāmata nepazūd,” stāsta Dace un kautrīgi piebilst, ka sabiedrībā jau valda uzskats, ka visi nabadzīgie zog. Viņa novērojusi, ka kāds bezpajumtnieks grāmatu lasa visu dienu, un nākamajā nāk un turpina aizsākto. Grāmatnīcas vadītāja sastapusies ar situāciju, ka grāmatas tomēr arī zog, lai pārdotu lētāk. Viņa negribēja apvainot bezpajumtniekus, jo, iespējams, zādzības izdara tie, kuriem gan jumts virs galvas ir, bet pietrūkst naudas dzeramajam. Viņa pat saņēmusi informāciju, ka citos veikalos un arī uz ielas tiek piedāvātas jaunas grāmatas. “Ir grāmatnīcas apmeklētāji, kurus uzraugām īpaši, jo nereti esam viņus pieķēruši nelikumīgā rīcībā,” atklāj D.Ozola. Viņa piedzīvojusi, ka zagšanas reizēs kavējas izsauktā apsardze. „Kamēr tā atbrauc, zaglis grāmatu no paduses izvilcis un nolicis plauktā. Tad grūti zādzību pierādīt,” stāsta D.Ozola un atzīst, ka zog jau ne tikai klaidoņi, bet arī skolēni. Palīdzēt var tiem, kas to lūdz
Cēsu pašvaldības “Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības aģentūra” direktore Iveta Sietiņsone stāsta, ka daudziem klaiņojošajiem cilvēkiem palīdzību sniegt grūti, jo būtībā tas ir viņu dzīvesveids. Aģentūra ir aicinājusi šos cilvēkus uz tikšanos, lai izskaidrotu viņu tiesības un iespējas, bet tikai retais šim aicinājumam atsaucies. I.Sietiņsone teica, ka tiek domāts par vīriešu nakts patversmes paplašināšanu un to, ka tāda būtu nepieciešama arī sievietēm, kur bezpajumtniecēm pārgulēt sala laikā. Latvijā kopā ar policiju tiek domāts par likumu, lai aukstā laikā klaiņojošu cilvēku, pat pret viņa pašu gribu, būtu iespējams nogādāt patversmē – siltumā, jo mūsu valstī ik gadus tiek ziņots par šādu cilvēku nosalšanas gadījumiem.
Komentāri