Raiskuma pagastā, skaistiem mežiem un koptiem laukiem ieskauta, guļ zemnieku saimniecība “Siliņi”. Saimnieks Arnolds Vītoliņš ir nevaļīgs, jo esot īstā diena, kad jāizlīdzina visi kurmju rakumi, tad kurmji vasarā nerakšot alas. Paņēmis grābekli, saimnieks steidz darbos.
Abi ar sievu Līgu uz senču mājām no Ogres pārcēlušies 1992.gadā. Tad sirdī mājojis neizsmeļams entuziasms, bet kaulos bijis vairāk spēka. “Tas bija brīdis, kad daudzi apņēmās iekopt savu, ja ne pārņemto, tad atgūto saimniecību,” atzīst saimniece. Tolaik sākuši ar piena lopkopību, vēlāk tirgošanai audzējuši sivēnus, bijušas četras lielas siltumnīcas, zemenes, dārzeņi un ābeles, nu vairs palikušas vistas un bites. Daļa lielo siltumnīcu nojaukta, to vietā stājusies viena neliela – tomātiem pašu galdam.
“Kad pārcēlāmies, no kolhoza atpirkām traktoru T-25. Nekāds jaunais jau nebija, taču mūsu vajadzībām derēja. Katrs pavasaris sākās ar tā remontu, bet jaunu atļauties nevarējām,” stāsta Līga.
Viņa atminas smago darbu, kas gadu no gada kļuvis arvien smagāks: “Mums ir kādi 13 hektāri aramzemes, ar to pietika, lai strādātu no rīta līdz vakaram. Tā bija nemitīga rosīšanās, neskatoties uz laikapstākļiem vai veselību.”
Līgas prātā iespiedies kāds izcils piena gads. “Tā bija brīnišķīga vasara, taču par piena litru tobrīd varēja dabūt nieka trīs santīmus, tas bija drausmīgi. Sapratām, ka atdeve ne tuvu nav tāda, kā ieguldītais darbs, tāpēc nolēmām māt ardievas piena lopkopībai un pamēģināt sivēnu audzēšanu, taču arī tos neviens no rokām ārā nerāva. Ja palūkojas atpakaļ, daudziem viensētās bija kāds lopiņš, tik tagad laukos viss kluss, tāpēc vietējiem piedāvāt rukšus nebija jēgas. Savus sivēnus ar lielām pūlēm pārdevām, braukājot pa tālākām saimniecībām, kā arī ievietojot avīzēs sludinājumus. Kad jutāmies pilnībā izsmelti lopkopībā, nolēmām izmēģināt laimi dārzeņkopībā un puķkopībā,” teic Līga.
Tik nopietniem apjomiem, kādi bijuši “Siliņos”, vajadzējis palīgus, jo mājiniekiem neesot bijis pa spēkam dārzu kopt, ravēt, laistīt un vēl tirgū produkciju realizēt. Vajadzējis algot strādniekus, taču atrast atbildīgus cilvēkus nav bijis viegli. “Par to pārliecinājāmies jau tad, kad vēl turējām gotiņas. Lopiem audzējām cukurbietes, lauks bija liels, tāpēc noalgojām ravētāju. Pagāja dažas stundas, manu ravētāju vairs nekur nemanīja. Braucu uz centru, pa ceļam satiku kaimiņieni, stāstīju, ka man izgājis tā un šitā, bet viņa man attieca, ka strādnieci tikko manījusi citās mājās. Nākamajā dienā darbiniece atkal klāt. Teicu, lai neiet pie citiem darbos, lai paliek “Siliņos”, ka te darbs visai vasarai nodrošināts un samaksa arī, kā pienākas, taču ne. Atkal pāris stundu un šī pazudusi. Tā viņa tovasar strādāja pie trīs saimniekiem vienlaikus. Kas tā par izvēli, tā arī nesapratu,” saka saimniece.
Izaudzētās puķes, stādus un dārzeņus Vītoliņi veduši uz tuvējiem tirgiem – Cēsīs, Valmierā, Siguldā, nepaslinkojuši aizbraukt arī uz Rīgu. Lai gūtu lielāku atbalstu no dažādām Eiropas Savienības programmām, saimnieki nokārtojuši sertifikāciju un “Siliņus” reģistrējuši kā bioloģisko saimniecību. Parādījusies cerība, ka produktiem būs lielāks noiets, taču nekā.
“Bioloģiskos produktus pirka, bet tā bija neliela klientūra. Labākajā gadījumā dienā pārdevām 25 kilogramus dārzeņu. Rindas pie mūsu stenda neveidojās, un cilvēki arī tagad turpina meklēt lētākos tomātus, zemenes vai kartupeļus. Runāt jau runājam par ķīmiju, par ievestajiem poļu dārzeņiem, šausmināmies, cik daudz tajos uzkrājušās dažādu ķīmisko preparātu devas, taču viss arī paliek runāšanas līmenī. Pircējam svarīgāka ir cena,” tā Līga.
Saimniece novērojusi, ka jauniem tirgotājiem ar katru gadu ir grūtāk iespraukties tirgū. “Ja runājam par Cēsu tirgu, tad jāteic, ka tur absolūts monopolists ir “Kliģeni”. Viņu atpazīstamība nodrošinājusi uzticīgus klientus. Vēl ir pāris saimniecību, kurām arī ir savi kundes, un viņi kopā pilnībā nosedz visu nišu. Cilvēki ir uzticīgi vienam tirgotājam, pat ja mēs savulaik nolaidām cenu dārzeņiem un stādiem līdz “Kliģenu” cenām, tik un tā pircēji devās un joprojām dodas pie viņiem. Kaut arī viņu puķes un dārzeņi ir audzēti tieši tāpat kā mūsējie un pēc izskata ne ar ko neatšķiras, cilvēks pērk pazīstamo,” sapratusi Līga, piebilstot, ka dažbrīd no toreizējām andelēm atgriezušies ar mīnusiem, jo tukšākajās dienās neesot atpelnījuši pat degvielu.
Punktu lauksaimnieciskai uzņēmējdarbībai pielikusi saimnieces muguras slimība. Tad daļa no lielajām siltumnīcām nojaukta, un nemitīgā cīņa ar vējdzirnavām nu ir galā. Pašlaik kūtiņā dzīvo tikai bariņš vistu, pa pagalmu skraida no patversmes paņemtais suņu puika Bonis, bet uz palodzes siltumā ieritinājies kaķis.
“Mums ar vīru patīk darboties, tāpēc arī šogad sēklas jau iegādātas, gaidām, kad varēsim pirkstus ielaist siltā, irdenā zemē, bet viss samazināts tik tālu, lai pabarotu sevi, vecākus, bērnus un saudzētu veselību. Laba, pašu audzēta pārtika, medus no savām bitēm, pasakaina daba, miers, klusums un veselība – tas viss ir svarīgāks par miljonu,” uz atvadām saka Līga.
Komentāri