Taurenes pagasta zemnieku saimniecībā „Baložkalns” jau vairākus gadus audzē gaļas liellopus.
Saimniece Ludmila Suhomļinova pastāstīja, ka pašlaik ganāmpulkā kopā ar teļiem ir 31 dzīvnieks: „Pirms trim gadiem man bija arī 15 līdz 20 piena govis, bet tās likvidēju. Sākās sarežģījumi ar piena naudām, nemaksāja, tāpēc likvidēju. Tiklīdz to izdarīju, tā piena cenas sāka augt, bet tik un tā nospriedu, ka vairs negribas atjaunot piena lopu ganāmpulku, jo nav tam spēka.”
Pašlaik Ludmila audzē trīs šķirņu lopus – melnos Aberdin – Angusus, sarkanraibos Herefordus un brūnos Limuzīnus. Šogad nopirkts viens Šarolē un viens Beļģijas zilais teļš. Vērtējot, kura šķirne ražīgāka, saimniece atzina, ka jāņem vērā vairāki faktori. Ludmila: „Piemēram, Herefordi izaug lieli, bet govīm ir maz piena, ar ko barot teļus. Angusi ir mazāki, bet tiem ir daudz piena. Labprāt tos turētu, bet šie lopi ir ļoti agresīvi. Domāju pāriet tikai uz Šarolē un Beļģijas zilajiem.”
Tā kā gaļas lopiem ļoti svarīgas ir kustības, govis cauru diennakti ganās ārā, kūtī pavadot tikai ziemas naktis. Lopu barība ir zāle, siens un arī milti. Tie tiek pirkti, jo saimniecībā nav auglīgas zemes, kur audzēt graudus. Ziemai zaļbarību negatavo, jo pietiekot ar sienu un miltiem.
Ludmila lopus pārdod Vecpiebalgā SIA ”Ranko” kautuvei: „Cenas tur ir kā visās sertificētajās kautuvēs – 46 santīmi par dzīvsvara kilogramu. Gribētos saņemt vairāk, jo man ir bioloģiskā saimniecība. Varbūt jāmeklē cita kautuve. Apkārt braukājot kāds lietuvietis, bet nezinu, vai viņam ir sertificēta kautuve, cik maksā. Vācijā, piemēram, veikalos gaļa nekur nemaksā lētāk par četrarpus eiro. Tur tad arī zemniekam maksā daudz vairāk nekā mums. Problēma jau ir tā, ka šeit par tādu cenu gaļu neviens nepirks. Turklāt latviešiem liellopa gaļa ne visai garšo.”
Saimniece atzīst, ka varētu audzēt cūkas, bet viņai nepatīkot specifiskā smaka. Agrāk tās audzējusi, bet nospriedusi, ka nevēlas.
Ludmila: „Vispār man sīkie lopi nepatīk. Vienu laiku domāju, ka varētu turēt aitas, bet secināju, ka kūts nav tām piemērota. Turklāt, būtu jātur vismaz simts aitu, bet man nav spēka tik daudzas nocirpt. Apsverot dažādus variantus, paliku pie gaļas liellopiem. Liela peļņa jau nav, bet iztikt var. Galvenais, ka lauki ir sakopti. Govis visu noēd – pat purvainas vietas un krūmus. Slikti, ka apgrauž arī eglītes. Ja tās grib saglabāt, tad jāiežogo.”
Ludmila pie lopiem strādā gandrīz viena: „Bērni prom Rīgā, negrib nākt atpakaļ uz laukiem. Dēls vēl man dažas dienas nedēļā palīdz, bet pavisam atgriezties nevēlas. Tomēr nav jau tik traki. Grūtākā ir mēslu vešana un barības pienešana, jo man šie darbi jāveic ar rokām. Citādi ar gaļas lopiem rūpju nav daudz, jo tie visu laiku ir ganībās. Vasarās es pat īpaši viņus neredzu, jo paši izvēlas, kur ganīties. Viss būtu labi, ja es tā nepārdzīvotu kaušanu. Vismaz nedēļu pirms un pēc lopu nodošanas man ir lieli kreņķi. Man dzīvnieki ir ļoti mīļi, visiem zinu vārdus. Nav kā konveijers, kur tikai numuri un nav emociju. Bet kaut kas jau iztikai jādara. Citam darbam nederu, jo nav ne tādas izglītības, ne pieredzes, ne arī kādam mani vajag šajā vecumā.”
Ludmila atzīst, ka bez Eiropas maksājumiem saimniekot nebūtu jēgas: „Saņemu naudu par katru zīdītājgovi, arī platībmaksājumus, kā arī par to, ka man ir bioloģiskā saimniecība. Ja nebūtu ES maksājumu, nebūtu jēgas saimniekot, jo ar tik mazu ganāmpulku pelnīt nevarētu. Lai ar lopu audzēšanu varētu iztikt, manuprāt, vajag vismaz simts dzīvniekus, bet nav spēka apkopt tik lielu ganāmpulku. Esmu jau nolēmusi to palielināt, bet tikai līdz 45 lopiem.”
Par to, kā nonākusi līdz lauksaimniecībai, Ludmila smej, ka par laucinieci kļuvusi Taurenē: „Esmu dzimusi Rīgā, tur arī pavadījusi jaunību. Strādāju viesnīcā. Kad apprecējos, dzīvojām pieci cilvēki vienā istabiņā. Vīrs strādāja celtniecībā un braukāja apkārt. Tad nu toreiz Taurenē kolhoza priekšsēdētājs Dilba piedāvāja Līvānu māju, lai nākam šurp. Taurenē pirmo reizi arī lopus ieraudzīju. Atceros, kā kaimiņiene man pārmeta, ko es te ar manikirētiem nagiem daru, lopu arī nav. Nu, paņēmu lopus un iepatikās. Sākumā jau bija grūti, nezināju, kas jādara, vīrs slauca govis. Atnesās govs, bet es ar saviem manikirētajiem nagiem skrēju pa pagastu kliegdama pēc palīdzības. Tagad esmu priecīga, ka atnācu uz laukiem. Par Rīgu sirds nemaz nesāp. Varētu jau pārdot saimniecību un nopirkt
sev labu dzīvokli, bet negribu.”
Komentāri