Palikusi bez darba, pirms diviem gadiem Dzintra Pētersone, kā pati smej, devusies pirmajā ārzemju ceļojumā. Viņa meklēja un atrada darbu Īrijā. Angliski zinājusi vien vārdus sveicienam, bet pēc dažām dienām jau Īrijā šķinusi sēnes un jutusi, ka viss izdosies.
“Nostrādāju desmit mēnešus. Citiem austersēņu vākšana liekas ļoti smaga, bet man darbs patika. Slikti bija, ka darba devējs šmaucās ar naudu, nesamaksāja virsstundas. Tagad situācija ir mainījusies, jo visi Īrijā piespiesti pildīt darba likumdošanu. Atalgojumu gribējās lielāku, tāpēc iekārtojos gaļas kombinātā. Tur gāja pavisam labi. Darba devējs brīnišķīgs, darbs nebija smags. Strādāju pie konveijera, taisīju desas, fasēju vakuumā, liku realizācijas zīmes. Katru mēnesi apmēram 800 eiro sūtīju ģimenei,” stāstīja Dzintra Pētersone. Mammas aizbraukšanai peļņā piekrituši Dzintras pieaugušie bērni, arī vīrs un mamma.
“Bija jau vajadzīgs tā darīt. No sākuma jau mamma negribēja, bet tā bija iespēja. Mums iesākumā tā dzīvot bija neierasti, likās, ka māja tukša. Bet samierinājos. Pati nebiju gatava tik tālu braukt. Man tas tiešām nepatīk,” sacīja Dzintras meita Karīna, kuras ģimenē mammas prombūtnes laikā piedzimusi meitiņa.
“Es tiešām gribu būt vecmāmiņa, tāpēc esmu atgriezusies mājās. Domāju, ka atpakaļ vairs nebraukšu. Biju klāt, kad Tīna piedzima, atbraucu atvaļinājumā, tad atkal devos prom. Pēdējie četri, pieci mēneši tur bija tie grūtākie. Man liekas, ka divi gadi, kas pavadīti ārpus mājas, ir tāds atskaites punkts. Ilgāk spēj palikt tie, kuri tur izveidojuši ģimeni, kuri aizbraukuši ar savējiem vai kurus Latvijā neviens negaida,” vērtēja Dzintra, kuras sapelnītā nauda tagad lieti noder, lai iekārtotu privātīpašumā nonākušo vecās skolas ēku. Plašajā mājā zem viena jumta sadzīvo četras paaudzes.
“Zināt, kas tagad visgrūtākais – te tā kā no jauna iedzīvoties. Ne mājas dzīvē, bet pagastā. Grūti pierast pie šejienes cilvēkiem, jo īri bija daudz atvērtāki, smaidīgāki, vienkāršāki. Es ar pagājušo laiku Īrijā esmu tiešām apmierināta,” sacīja Dzintra, kura tiešām tikai pirms pāris nedēļām atgriezusies mājās. Viņa ir pārliecināta, ka daudzi latvieši atgriezīsies, bet daudzi joprojām dosies arī turp, īpaši lauku cilvēki.
“Vai mūsu sievietes tur jūtas labi? Tie, kam šeit kaut kas palicis, ļoti ilgojas pēc mājām. Visām teiktu, kāpēc tur sēžat? Bet zinu arī atbildi: “Kam te esam vajadzīgas, ja mums pāri piecdesmit? Tāda ir tā īstenība. Tur, kur strādāju es, Priekuļu lieluma miestā bija gan gaļas kombināts, gan sidra ražotne, netālu saldumu fabrika. Visur pārsvarā strādāja iebraucēji – poļi, lietuvieši, latvieši un tostarp ļoti daudz sieviešu,” novērtēja Dzintra Pētersone.
Komentāri