Gaujas NP informācijas speciāliste
Gaujas Nacionālā parka vides inspektors Māris Mitrevics mēdz pārsteigt ar neparastiem ceļojumu stāstiem. Atgriešanās pie Ostsee jeb Atgriešanās pie Austrumu jūras, kā Baltijas jūru dēvē vācieši, ir ceļojums pa bērnības atmiņu takām. Māris Mitrevics stāsta par piedzīvojumiem mazā Vācijas pilsētiņā pēc otrā pasaules kara un to, kādu šo vietu ieraudzījis ar nobrieduša vīra acīm. Kāpēc…
– Tāpat kā daudzi latvieši, arī mana ģimene – tēvs, māte, māsa, divas vecmāmiņas, vectētiņš un vēl tēva brālis ar sievu – 1944.gada otrajā pusē muka no Sarkanās armijas. Mēs devāmies uz Vāciju visi vienā lielā dzelzceļa vagonā. Vācijā dzīvojām dažādās vietās, taču pārcēlāmies arvien tālāk un tālāk uz rietumiem. Pēdējā dzīves vieta bija netālu no Rostokas, blakus skaistai pilsētiņai Bad Doberan, nelielā ciematiņā pie jūras – Bergerendē, tikai pāris kilometrus no šīs vasaras slavenākās valdības vīru tikšanās – G 8 samita vietas Heiligendamm.
Jau ilgus gadus pēc „dzelzs priekškara krišanas”, braucot uz Vāciju, uz slēpošanas sacensībām, vienmēr Rostoka palika sānis no maršruta. Tomēr bija doma – kādreiz vajadzētu nokļūt ziemeļos pie jūras, vietā, kur dzīvoju no 1944. gada rudens līdz 1945. gada rudenim. Beidzot sadūšojos un šogad Jāņos kopā ar sievu devos uz bērnības atmiņu vietu. Toreiz…
Tolaik man bija četri, pieci gadi. Atmiņā palikusi māja, kur dzīvojām, kaimiņu mājas. Frau Zass kundze, kas ar ģimeni dzīvoja lielā baltā ēkā, bija ļoti sirsnīga un labestīga. Mamma tur gāja pēc piena. Man bija draugs Manfreds un māte vēlāk stāstīja, ka es tolaik ar vietējiem bērniem tīri labi buldurējis vāciski.
Mums nebija ar ko plīti kurināt, lai izvārītu ēdienu. Katru dienu gājām uz jūrmalu lasīt kārklu žagarus. Laikam jūrā bija avarējis kāds kuģis, jo reizēm krastā tika izskalotas tā sauktās ploškas – gaismekļi, kas bija zābaksmēra kārbiņas izmēra papes trauciņš ar taukiem un dakti vidū. Mamma man stāstīja, ka esot lasījusi kāpās arī jūras sāli, ko likt pie ēdiena. Nu, kara laikā sāls un sērkociņi beidzas pirmie.
Labi atceros, ka bijām aizgājuši pie jūras lasīt žagarus un mani pārsteidza skats, ko vēl tagad redzu acu priekšā. Pilna jūra ar airu laivām, motorlaivām, maziem kuģīšiem, buru laivām… Pilna jūra! Un visi gāja no labās puses uz kreiso, uz rietumiem. Tolaik es to nesapratu, tikai vēlāk, kad augu lielāks. Atgriežoties ciematā, redzēju, ka cilvēku plūsma virzās tāpat kā laivas jūrā, tikai no kreisās uz labo pusi. Bergerendei ir viena iela, kam abās pusēs mājas. Visu pēcpusdienu, visu vakaru iela bija pilna visā platumā – gāja vācu karavīri. Tas bija aprīlis, pēdējās kara dienas. Vēlāk es sapratu, ka pieredzēju, kā uz rietumiem bez šaušanas atkāpās vācu karaspēks. Muka gan pa jūru, gan sauszemi.
Netālu no Heiligendamm divās lielās vienstāva ēkās vācu karaspēks bija atstājis mantas. Tur bija milzīgi daudz audumu – zilpelēkais formas, tad tāds ar mazu zilibaltu rūtiņu, laikam karavīru gultasveļai, arī rakstāmlietas, pelnu trauki, binokļi, pat ieroči. Vācieši bija projām un kādu laiku valdīja tukšums – ne angļu, ne krievu karaspēka. Noliktavas vaļā. Cilvēki gāja un ņēma. Mana vecāmamma bija ļoti kareivīga dāma. Mēs arī, protams, gājām. Vēl ilgus gadus pēc kara manai māsai bija gan kleitiņas, gan priekšautiņi no rūtainā trofeju auduma. Mani pirmajā klasē saukāja par fašistu, jo valkāju žaketīti no zilpelēkā vācu uzvalku auduma.
Un tā, nācām ar vecomāti no Heiligendamm atpakaļ, nesdami mantas kulītēs, pie ciema robežas skatāmies – trīs, četri mazi, brūni zirdziņi, mugurā sēž zaļās drēbēs tērpti vīriņi, kas jādelē pa malu… Vecāmāte tik nosaka: “Vai, dēliņ, tie ir kazaki!”
Tad, kad pēc vācu aiziešanas bija tas klusums, visi apkārt runāja, ka jau pēc dažām dienām te būs angļi. Krievi līdz šejienei netiks. Gan jau izdzīvosim.
Pēc pāris nedēļām pa ciemu brauca liela, divu zirgu vilkta ore, sarkanarmietis pie grožiem. Pa visām mājām staigāja cilvēki, atņemot civilistiem mantas, kas bija pievāktas karaspēka noliktavās. Kamēr vienā ciema galā atņēma kara trofejas, tikmēr ziņa bija aizgājusi tālāk un citi slēpa mantas krūmos. Mūsu mājās neko neatrada. Atceros, ka mamma un vecāmāte bija mājās. Karavīrs ienāca un rāva nost no gultas baltu pārklāju ar bārkstīm, kas bija paņemts līdzi no Latvijas. Mana vecāmamma, kā jau Maskavas forštatē dzīvojusi, uzreiz kaut ko tādu riktīgi krieviski pateica. Karavīrs acis vien izbolīja un laidās prom.
Atceros vēl ko. Ir viena tēma, kas vēl nekur nav minēta. Ļoti daudzas filmas uzņem par koncentrācijas nometnēm, par to, cik šausmīgi šāva ebrejus, par ienaidnieka karavīra un vietējās meitenes mīlestību… Otrā pasaules kara uzvarētāji izvaroja visas. Kad krievu armija ienāca, vietējās sievietes nemazgājās, ģērbās lupatās, slēpās, ēda sīpolus un ķiplokus… Bet veltīgi. Tas bija baigi…
Vai 1945.gadā varēju palikt Vācijā? Tas ir cits stāsts. Ļoti smags arī man. Mans tēvs bija principiāls pacifists, negribēja karot un izvēlējās strādāt uz dzelzceļa. Kara laikā viņš braukāja pa visu Vāciju un palēnām vāca līdzi ģimeni arvien tālāk uz rietumiem. Kad Vācija kapitulēja, tēvs aicināja līdzi uz Rietumiem. Viņš Baigo gadu bija redzējis un ar Sarkano armiju otrreiz satikties nevēlējās. Tajā brīdī Eiropā vēl nebija “dzelzs” robežas, dažās vietās bija iespēja mukt uz vienu vai otru pusi. Tēvs palika Rietumos. Mamma bija izlēmusi atgriezties Latvijā, mēs aukstā un lietainā 1945. gada rudenī lopu vagonos braucām mājās. Kādas divas nedēļas nīkām Polijā, kur nebija ko ēst. Visiem bija jāizkāpj, vilciens aizbrauca, un palicēji būvēja nojumes no lupatām un dažādiem priekšmetiem. Tur bija baraka, kurā katru nakti veda bērnus guldināt. Pirms daudziem gadiem mežsaimnieku salidojumā satiku vēl vienu cilvēku, kurš bija dzīvojis tajā nometnē. Tagad…
Mūsdienās Bergerende, kādreiz Vācijas Demokrātiskās Republikas ciemats, ir pedantiski sakopts. Liekas, gandrīz visās mājās ir izīrējamas istabas vai ierīkots hotelis. Ciems atrodas tikai divus metrus virs jūras līmeņa, priekšā dambis un kāpa. Pie noejām uz jūru izvietotas zīmes: „Aizliegts vest suņus”, „Nūdistu pludmale” un citas. Turpat netālu ir slavenā jūrmalas kūrvieta Heiligendamm, pati pirmā Vācijā, kas ierīkota jau 18.gadsimtā. Saules nojumes jeb „vēja būdas” tādas pašas, kā toreiz, kad biju bērns. Jūras krasts gan daudz akmeņaināks nekā pie mums.
Veco mājas vietu atradu, kaut arī ēka bija nojaukta. Mamma pieteica, lai apskatos veco bumbieri. Ja jau toreiz tas koks bija vecs, tad vēl 60 gadi pagājuši… Bumbieres, protams, vairs nebija. Satiku ciema vecos iedzīvotājus, arī muzeja darbinieku, kurš zināja, kad nojaukta māja pie vecās bumbieres. Sajūta bija laba, uzjundīja senās bērnības atmiņas… Esmu priecīgs, ka izdevās turp aizbraukt, kaut arī viegli man nebija. Un kaut kas atmiņās ar tiem attālumiem un leņķiem neklapēja… Likās, ka toreiz, kad ar vecomāti nācām no Heiligendamm, redzējām kazaku jātniekus tā nedaudz pakalnā. Tagad tur tādas vietas nav.”
Komentāri