Pagājušajā gadā 14 gadīgajam puikam lielākais notikums bija iespēja sākt skolas gaitas, jo Cēsu 2. pamatskolā tika izveidota klase, kurā var mācīties un iejusties vienaudžu vidū bērni ar īpašām vajadzībām. Šogad Armīnu un viņa mammu pārsteidza negaidītā ziņa, ka ģimenei ir iespēja dzīvot tīrā, ērtā divistabu dzīvoklītī jaunajā daudzdzīvokļu namā Caunas ielā.
“Ziemassvētkos mums būs daudz darāmā. Taisīsim lielo pārvākšanos. Esmu tik priecīga, ka Armīns varēs dzīvot pirmajā stāvā. Bez grūtībām mēs varēsim tikt dzīvoklī. Visus šos gadus dzīvojām pilsētas centrā, denacionalizētas mājas ceturtajā stāvā. Tas ir komunālais dzīvoklis, kur labierīcības kopīgas ar kaimiņiem. Man liekas, ka ne reizi Armīnu tur neesmu pat ievedusi, bija ļoti neērti. Katru dienu, kad dēlu atveda no skolas, kādam bija viņš jāuznes līdz ceturtajam stāvam. Man tas ir kļuvis par smagu, Armīns paaudzies. Tad palīdzēja vai nu šoferis, vai Armīna lielais brālis. Esam ļoti priecīgi, ka mums ir tik saprotošs pašvaldības vadītājs un darbinieki. Es parasti nevienam neko nelūdzu. Armīns ir mans bērniņš un mums ar visu jātiek galā, bet pie jauna dzīvokļa nekad nebūtu tikuši. Arī īrēt dzīvoklīti pirmajā stāvā nav tik vienkārši,” stāstīja Ingrīda Kokinberga.
Armīns pārvietojas ratiņkrēslā, pa istabu ar staiguļa palīdzību. Puikam ir ļoti vājas rokas un arī runāšana viņam nevedas. Mamma labi saprot tos dažus vārdus, ko Armīns izrunā un gaida atbildes uz visiem jautājumiem.
“Šajā nelaimē labākais ir tas, ka Armīnam ir gudra galva. Man liekas, ka staigāšana vai roku kustības neko nedotu, ja viņam nebūtu prāta. Armīns ir izlasījis visas enciklopēdijas, kādas vien var dabūt. Viņu ļoti interesē dabas zinības un ģeogrāfija. Kartē viņš prot atrast jebkuru pasaules valsti un dusmojas, ja prāta spēlēs kāds nezina putnu vai zvēru sugas. Protams, viņš labi apzinās savu stāvokli un vēl, pavisam mazs būdams, prasīja mūsu mīļajai mājskolotājai Maijai skaidrot anatomiju, lai saprastu, kas un kāpēc ar viņu ir noticis. Tajā pašā laikā viņš nekad nav izrādījis, ka no tā ciestu. Viņam ir ļoti daudz draugu. Skolā viņu patiesi mīl. Viņam, paldies Dievam, ir laba veselība. Un ja kāds kaut ko sliktu saka vai domā? Mēs esam sapratuši, ka tad jau pašam šim cilvēkam diez ko labi tobrīd neklājas,” stāstīja Ingrīda. Pa to laiku Armīns gribēja parādīt, ka nesen atkal ticis pie jaunām džinsenēm, sporta krekla, botām un miroņgalvas siksniņā ap kaklu. Mamma smej, ka puika ir stilotājs, īsts modes vecis, kurš ik dienas, arī kamēr mamma vēl darbā, klausās jaunākos mūzikas ierakstus, skatās televizoru vai šķirsta dažnedažādus katalogus. Tieši Armīns ir tas, kurš zinot visu, kas pasaulē notiek.
Vai viņš daudz gribētu izstāstīt? Noteikti. Tāpēc tagad Armīns sācis mācīties arī rakstīt ar datoru. Burtu pa burtiņam, vārdu pa vārdiņam, izmantojot jaunākās tehnoloģijas. Mamma priecājas, ka pienāks brīdis, kad Armīns viņai visu, kas uz sirds, izstāstīs mīļās vēstulēs. Tās būšot mīlestības pilnākās vēstules, kādas viņa jelkad lasījusi.
“Dieva darbus un plānus mēs nezinām. Bet mums klājas ļoti, ļoti labi. Bērns jau vienu vienīgu prieku dod. Bērns dāvā tādu gaišumu un mīlestību. Un man vēl klāt nāk prieks par katru viņa varēšanu,” tā Ingrīda un nopriecājas, ka dzīvē viss kā dzīvē. Viņu sirdīs balto brīžu tomēr ir vairāk. Jau rīt viņa pasitīs padusē pūkaino Levi un rudo Maniju, tie ir Armīna runči, un visi dosies uz jaunajām mājām.
Komentāri