Jau pienākusi janvāra barikāžu atceres 16. gadadiena. Izskanējuši daudzi jūsmīgi vārdi par vienotību barikāžu laikā 1991. gada janvārī.
Man šo vienotību gadījās redzēt nedaudz citādāku, nekā tas attēlots aprakstos. Arī 1991. gada 29. janvārī izbraucām no Cēsīm uz Rīgu. Mūsu parastā vieta uz barikādēm bija pie Ministru padomes ēkas Tērbatas ielas pusē. Diena šai vietā aizritēja bez sevišķiem notikumiem. Vakarā bija paredzēta mūsu nomaiņa ar citiem. Pēcpusdienā ievēroju kādu cilvēku tumšās drēbēs, kurš viens pats uzturēja nelielu ugunskuru tieši blakus ieejas kāpnēm no Tērbatas ielas puses. Vakarā ap plkst. 20.30, kad sākās omoniešu uzbrukums Iekšlietu ministrijai un gaisā savu ceļu iezīmēja omoniešu raidītās spīdošās lodes, šis cilvēks, pakāpies uz ieejas kāpnēm, aicināja brīvprātīgos, kas būtu ar mieru kaut uz piecām minūtēm aizturēt omoniešu iebrukumu ēkā. Viņam apkārt sapulcējās apmēram 50 cilvēki. Traktoru un automašīnu vadītāji sakāpa kabīnēs. Dažās bija redzami vairāki. Lielākā daļa steigā pameta barikāžu vietu. No ieejas kāpnēm redzēju projām plūstošo cilvēku masu, pēc apmēram 30 minūtēm apkārtne bija tukša no cilvēkiem. Man šai dienā līdzi bija pārnēsājamais radioaparāts, tajā arī dzirdēju ziņas par notikumiem pie Iekšlietu ministrijas. Raugoties uz tukšo apkārtni, uzmanot ielu uz abām pusēm, lai pamanītu omoniešu ierašanos, redzot, cik maz esam palikuši, bija skaidrs, ka omoniešu ierašanās gadījumā viņiem pat minūti nevajadzētu, lai no mums atbrīvotos, jo bijām neapbruņoti. Šai laikā garām uz pagalma ieejas pusi devās kādreizējais kuģu kapteinis Aivars Krišjānis. Ar viņu pārrunāju dažus vārdus, un viņš devās prom pie saviem vīriem. Sasprindzinājumā gaidot tālāko, aizritēja laiks, un tad radioaparātā atskanēja ziņa, ka omonieši aizbrauc savas bāzes virzienā. Tas radīja atvieglojumu un reizē arī pārdomas: ”Arī šoreiz pie sencīšiem doties vēl nebūs lemts”.
Atgriezāmies pie ugunskuriem, katrs ar savām domām varējām gaidīt rītu. Tā bija arī pēdējā reize uz barikādēm.
Par 1991.gada 20. janvārī pieredzēto var vaicāt tā laika Cēsu domes priekšsēdētājam Jānim Beikmanim un izpilddirektoram Aino Salmiņam. Ar viņiem kopā pie viena ugunskura gaidījām rītu.
Kā vēlāk uzzināju, no Cēsīm šai grupā bija četri vīri – Juris Pētersons, Jānis Krūze, Jānis Citko, Juris Vārpa.
Tagad esam, kur esam. Daudz mums ir miljonāru, daudz arī lepnu māju. Daudz aizaugušu lauku, daudz nabadzīgu cilvēku. Un daudz arī nelietību. Taču tā jau ir cita tēma. A.Ozoliņš, bijušais padomju koncentrācijas nometņu ieslodzītais
Komentāri