Lai pārrunātu vides politikas jautājumu risināšanu Cēsīs un Valmierā, „Druva” uz sarunu aicināja abu pašvaldību speciālistus. Valmieras domi pārstāvēja attīstības nodaļas vides speciāliste Iveta Ence un izpilddirektora vietnieks Māris Heinols, Cēsu domi – attīstības plānošanas nodaļas vadītāja, vides speciāliste Inta Ādamsone un ainavu arhitekts Jānis Sirlaks. Sarunā piedalījās arī Valmieras rajona laikraksta „Liesma” žurnālists Aivars Ustups. Sarunu vadīja Verners Rudzītis.
– Vai pašvaldībai nepieciešams vides politikas plāns?
I.Ence: – Tas nepieciešams vides aktivitāšu un budžeta plānošanai. Jautājums, vai tas vajadzīgs kā atsevišķs dokuments? Mums ir pilsētas sociāli ekonomiskās attīstības programma 2005. – 2012.gadam. Tajā ir vides sadaļa, kurā noteikti stratēģiskie virzieni, izstrādāti mērķi, to īstenošanas programmas, ietverts viss aktuālais. Katru gadu programma tiek pārskatīta un aktualizēta.
I.Ādamsone: – Cēsīs vides plāns izstrādāts 2005. – 2017.gadam. To izmantojam ne tikai, lai plānotu līdzekļus, bet arī, lai paskaidrotu pašvaldības darbiniekiem un iedzīvotājiem vides terminus un atrastu kopsaucēju vides politikas risināšanai un tālākai plānošanai. Mūsu plāns ir nedaudz plašāks un sagatavots kā ilgtspējīgas attīstības plāns.
– Cik liela nozīme pašvaldībā tiek pievērsta pilsētas zaļās zonas labiekārtošanai?
J.Sirlaks: – Cēsīm ir liels dabas un kultūrvēsturiskais mantojums, tāpēc pašvaldībā jau izsenis domā par pilsētas zaļās zonas sakārtošanu. Parki, apstādījumi, Gaujas senleja, graviņas, tam visam pievēršam īpašu uzmanību. Apzināmies, ka šī vide jākopj, jāsaudzē un jāpilnveido. Jāsaka gandrīz vai Mazā prinča vārdiem – ja cilvēki pieradina augus – viņi ir atbildīgi par tiem. Līdz ar to mainās arī attieksme pret zaļo zonu.
I.Ādamsone: – Man šķiet, ka pašvaldības un sabiedrības attieksmi pret vidi un zaļo zonu vislabāk raksturo tas, ka Cēsīs darbojas vides attīstības padome, viens no tās pamatuzdevumiem ir tieši apstādījumu labiekārtošana. Vides padomes sēde notiek reizi mēnesī, un tajā piedalās pārstāvji no Cēsu domes, vides valsts organizācijām. Pieaicinām arī Cēsu virsmežniecības un Gaujas Nacionālā parka speciālistus, jo daļa pilsētas teritorijas atrodas arī Gaujas Nacionālajā parkā.
M.Heinols: – Valmierai daba nav devusi tādu reljefu kā Cēsīm, bet arī mēs nesēžam, rokas klēpī salikuši. Tiek sakārtota infrastruktūra, tostarp zaļā zona. Proti, atjaunojot, rekonstruējot kādu ielu vai citu objektu, raugāmies, kā sakārtot apkārtējo teritoriju. Uzskatāms piemērs ir centra rotācijas apļa izveidošana, kopā ar to sakārtojām arī skvēru, kas līdz tam netika pienācīgi kopts un veidots. Esam iecerējuši veikt uzlabojumus ziedošajā uzrakstā „Valmiera” Gaujas krastā, kas uzskatāms par pilsētas simbolu.
Pilsētai cauri tek Gauja, kas arī veido daļu no zaļās zonas. Katru gadu veicam krastu labiekārtošanu, neveidojot organizētas atpūtas zonas, bet rūpējoties, lai tie priecētu acis valmieriešiem un pilsētas visiem. Krastā atrodas rūpnīcas, ar to vadību runājam, lai arī viņi sakopj savas teritorijas.
I.Ence: – Šī gada budžetā atvēlēta nauda projektu izstrādei skvēru un parku rekonstrukcijai, kam līdz šim netika pievērsta pienācīga uzmanība. Arī satiksmes organizācija pilsētā ietekmē vidi, proti, gaisa kvalitāti. Kamēr nebija izbūvēts rotācijas aplis, tur ne reti veidojās sastrēgumi, kas nelabvēlīgi ietekmēja gaisa kvalitāti pašā pilsētas centrā. Tagad esam saņēmuši finansējumu vēl divu rotācijas apļu izbūvēšanai pilsētā.
– Vai padomāts, lai ūdens tūristi, braucot pa Gauju, varētu piestāt un kaut uz brīdi kļūt par pilsētas viesiem?
J.Sirlaks: – Cēsīs šajā jomā aktīvi darbojas uzņēmējs Juris Žagars, kurš Gaujas krastā pilsētas teritorijā izveidojis kempingu, kur var piestāt gan ūdens tūristi, gan citi pilsētas viesi. Pašvaldība domā par videi saudzīgu atpūtas vietu un dabas taku ierīkošanu. Popularitāti guvusi Cīrulīšu dabas taka, ir iecere izbūvēt vēl vienu, kas ies gar Zvanu klintīm, kas tagad apslēptas skatienam. Ūdens tūristi, kuri piestāj kempingā, var iziet šīs takas, jo abas atrodas netālu.
M.Heinols: – Pie Valmieras iecienīta vieta ir tā dēvētās „Krācītes”, kur trenējas ūdens sportisti. Tur nodrošināta iespēja piestāt un apmesties ūdens tūristiem. Katru gadu piešķiram finansējumu klubam, kas šo vietu apsaimnieko.
– Kur tiek rasts finansējums zaļās zonas labiekārtošanai?
I.Ence: – Grūti nodalīt, kur beidzas, vai kur sākas vide. Finansējumu piešķir no pilsētas budžeta, mudinām uzņēmējus, lai viņi, veicot kāda objekta būvniecību vai rekonstrukciju, sakārtotu arī zaļo zonu. Ar projektiem piesaistām finansējumu. Vides aizsardzības fonds atbalstīja projektu par bioloģiskās daudzveidības izpēti. Esam uzrakstījuši jaunu pieteikumu, lai saņemtu finansējumu, kas ļautu pētījuma rezultātus integrēt apsaimniekošanas plānos. Trīs labiekārtotas vietas Gaujas krastā izveidotas „Interreg III” projekta „Deviņas upes Vidzemē” ietvaros.
I.Ādamsone: – Meklējam dažādus finansējuma avotus, tomēr liela daļa nāk no pašvaldības budžeta, jo ikvienam projektam nepieciešams līdzfinansējums. Strādājam ar uzņēmējiem, un, ja top jaunas sabiedriskās ēkas, projekts jāsaskaņo pie ainavu arhitektu, tiek prasīts arī apstādījumu un labiekārtošanas projekts.
Pašvaldības budžetā gadā zaļās zonas sakopšanā tiek atvēlēts vairāk nekā simts tūkstoši latu, aptuveni tikpat arī jaunu objektu ierīkošanai.
– Kas veic parku, skvēru uzturēšanu, kopšanu un labiekārtošanu?
J.Sirlaks: – Mums ir spēcīgs vietējais uzņēmējs, zemnieku saimniecība „Kliģeni”, kas veic visu Cēsu parku apstādījumu uzturēšanu un kopšanu. Firma izvēlēta konkursa kārtībā, un līgums noslēgts uz pieciem gadiem. Tas uzņēmējam ļauj plānot veicamos darbus un finansiālos ieguldījumus tālākā laika posmā. Lielu vērību pilsētā pievēršam koku vainagu veidošanai un bīstamo koku izzāģēšanai, šajā darbā iesaistās „TG Zaļumi”, kam liela pieredze. Ar vides kopšanu saistīts arī uzņēmums „Kom-Auto”.
Savu artavu pilsētas sakopšanā dod arī bezdarbnieki, kuri iesaistās ainavu sakopšanā gar maģistrālo ielu malām. Ja šie darbi būtu jāpērk no kāda uzņēmēja, nāktos tērēt milzīgas summas.
Nedrīkst aizmirst arī pašus cēsniekus, kuri ir ļoti aktīvi. Iedzīvotāji nāk ar ierosinājumu rīkot talkas. Vislabākais piemērs ir topošais Avotu ielejas parks. Pirms vairākiem gadiem jauniešu grupa izteica vēlmi sakopt kādu pilsētas stūrīti. Ierādījām viņiem vienu graviņu, citi talcinieki šo darbu turpināja, un tagad jau graviņā esam sākuši projektēt jaunu parku. „Hipotēku banka” izteikusi vēlēšanos kļūt par tā krustvecākiem, rīko talkas un sniedz lielu ieguldījumu parka veidošanā.
M.Heinols: – Valmierā zaļo zonu – parkus, dārzus – esam sadalījuši piecās lotās, uz kurām izsludinām konkursu, un katra firma izvēlas, cik teritorijas apsaimniekot ir viņu spēkos. Līdz šim uzkopšanai esam tērējuši aptuveni 140 tūkstošus latu gadā.
Arī mums bezdarbnieki veic būtisku ieguldījumu, strādājot teritorijās, kur nepieciešama ikdienas uzkopšana. Viņi reizi gadā apseko Gaujas krastus, izcērt krūmus, pēc lieliem masu pasākumiem sakopj apkārtni, veic citus nepieciešamus darbus.
Ir pašvaldības iniciētās talkas, kā arī saņemam idejas no atsevišķām iedzīvotāju grupām. Gribam atdzīvināt tradīciju, ka lielie uzņēmumi uzņemas atbildību par kādu teritoriju. Esam vienojušies, ka viņi sakops tuvāko apkaimi ap saviem uzņēmumiem, kaut arī tā vairs neietilpst viņu teritorijā.
– Abām pilsētām cauri tek Gauja, tas ir pozitīvs vai negatīvs fakts?
I.Ence: – Protams, ka pozitīvs, jo upe ir kā ekoloģiskais koridors, kas nodrošina mūs ar bioloģisko daudzveidību. Mums nav mākslīgi jāveido parki, skvēri, mums jau ir šī dabiskā zaļā zona ar visiem biotopiem, tostarp, Eiropas nozīmes.
Gauja garantē arī to, ka pilsētu nekad nevarēs apbūvēt pilnībā, jo aizsargjosla noteikta pa palieni, kurā ir applūduma iespējamība, tādējādi samērā lielas teritorijas nedrīkst apbūvēt.
Vienīgā problēma ir ar peldvietu ierīkošanu, jo Gauja maina savu gultni, tāpēc to īstenot ir neiespējami.
M.Heinols: – Katru gadu esam šo jautājumu aktualizējuši, bet allaž nolikuši. Pirmkārt, tas ir dārgi, otrkārt, gultne Gaujā ir ļoti mainīga. Vismaz pagaidām risinājumu neredzam. Zinām, ka Siguldā ir oficiālā peldvieta Gaujā, brauksim, konsultēsimies, kā viņiem tas izdevies.
Pateicoties Gaujas līkumam burta V veidā, kas ir pilsētas teritorijā, ieguvām Valmieras logo. Gauja mūs vairāk mobilizē, jo krasti redzami, un nākas vairāk rūpēties par to tīrību.
Negatīvais, ka pavasaros ir pali, ka iespējamas dažādas nelaimes uz ūdens, ja paši esam neuzmanīgi pret upi.
– Vai pilsētā ir neapgūtas teritorijas, kuras iecerēts pārvērst par atpūtas zonām?
I.Ādamsone:– Cēsīs šādu atpūtas vietu kļūst arvien vairāk. Gada sākumā notika detālplānojuma apspriešana vienai šādām neapgūtām teritorijām – Pirtsupītes graviņai. Tur plānota brīvdabas estrāde, bet lielākā daļa būs kā sabiedrības rekreācijas zona.
Padomju laikos pamesta teritorija bija jau minētais Avotu ielejas parks, ko tagad cenšamies veidot par jauku atpūtas zonu. Pie Gaujas taps Zvanu klinšu dabas taka, kas būs savdabīgs objekts. Kā atpūtas zona ir visas palieņu pļavas gar Gaujas krastiem.
J.Sirlaks: – Ne jau visas teritorijas varam pārveidot par parkiem, ir vietas, kas jāsaglabā pirmatnējā veidā. Tās interesē arī tūristus, it īpaši no ārvalstīm iebraukušos, kuru zemēs šādas neapgūtas un pilnībā dabiskas vietas ir retums.
I.Ence: – Valmierā apstiprināšanai nodots teritorijas plānojums, noteiktas arī vietējās nozīmes īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, kurās pieļaujams dažāds labiekārtojuma līmenis. Gribam izstrādāt dabas apsaimniekošanas plānus, ko katrā vietā un cik daudz pakļausim slodzei, cik daudz taupīsim, kur vispār neko nedarīsim. Arī pilsētas mežu teritorijām tiks izstrādātas vadlīnijas, jo bioloģiskās daudzveidības izpētē savākts bagātīgs materiāls, kas ņemts vērā, izstrādājot teritorijas plānojumu. Šis pētījums kalpoja arī tam, ka Gaujas krastā tika atteikta viena kempinga būve.
Pēc teritorijas plānojuma pieņemšanas Meža parkā netālu no Gaujas esam iecerējuši izveidot viduslaiku kultūras centru, kas būs saistoša vieta tūristiem.
– Viena no pilsētas vides sastāvdaļām ir daudzdzīvokļu namu pagalmi, kas dažviet ir bēdīgā stāvoklī. Vai pašvaldība iesaistās to labiekārtošanā?
J.Sirlaks: – Tā it kā nav pašvaldības teritorija, bet situācijas uzlabošanā cenšamies kaut ko darīt. Piemēram, ir konkurss par skaistākajiem gaisa dārziem. It kā sīkums, bet liek iedzīvotajiem aizdomāties par vidi sev apkārt.
Cēsu dome Viestura ielas kvartālam izstrādā labiekārtošanas projektu, jo tur iedzīvotāji ir visaktīvākie, gatavi paši iesaistīties. Uzklausījām viņu domas, centāmies rast labāko kopsaucēju. Ceram, ka šādas aktivitātes turpināsies arī citos kvartālos. Tas ļautu iedzīvotājiem pašiem meklēt iespējas piesaistīt finansējumu, lai projektu izdotos realizēt.
I.Ādamsone: – Ceram, ka labas ieceres par pagalmu labiekārtošanu atklāsies Cēsu domes un Nīderlandes fonda izsludinātajā ideju konkursā, kur projekta īstenošanai piešķirs 1000 eiro. Tā nav liela nauda, bet ierīkot bērnu rotaļlaukumu var.
M.Heinols: – Arī mēs cenšamies dot savu ieguldījumu. Vairākos pagalmos esam aiztaisījuši lielākās bedres, pērn divos pagalmos izbūvējām rotaļu laukumus. Pašvaldība sedz 30 procentus no labiekārtošanas projekta izmaksām, un pēc projekta īstenošanas arī 50 procentus no realizācijas izmaksām. Šogad esam iecerējuši veikt pagalmu apgaismojumu inventarizāciju, kas arī ir aktuāls jautājums. Tur arī centīsimies situāciju uzlabot, cerams, ka izdosies atrast līdzekļus.
– Kas Cēsīs un Valmierā vides jomā ir atšķirīgais un kopējais?
I.Ence: – Vienlīdzības zīmi starp pilsētām nevar likt. Valmiera ir un paliek industriālā pilsēta, savukārt Cēsu pluss ir ainaviskums, reljefs un kultūrvēsturiskās bagātības. Pozitīvi, ka Cēsīs ļoti labi sakārtoti vides jautājumi, ka ir vides padome, ko ceram nodibināt arī Valmierā. Apsveicama arī šī vēlme sakārtot lietus ūdens sistēmu, kas ir svarīgs darbs.
I.Ādamsone: – Kopīgais ir Gauja un visas ar to saistītās problēmas. Abās pilsētās notiek dinamiska attīstība vides jomā. Tā kā Valmiera ir rūpnieciskā pilsētā, varam mācīties, kā strādāt ar uzņēmējiem, lai ieinteresētu vides jautājumu kopīgā risināšanā. Jā, mums ir sarežģīts reljefs, kas dod plusus, bet apsaimniekošana ir daudz sarežģītāka un daudz dārgāka. Valmierā to visu iespējams risināt vieglāk un lētāk.
Mums ir labs kontakts ar vides speciālistu, un esam gatavi sadarboties.
M.Heinols: – Mēs neesam konkurenti un tādiem nav jābūt. Katra pilsēta ir ar savu seju, un viens no otra varam daudz mācīties. Problēmas arī ir līdzīgas un kopā rast risinājumu ir vieglāk.
Komentāri