Priekulieti Pēteri Lukstiņu mājās satikt nemaz nav tik viegli. Pa dienu viņš ar velosipēdu brauc uz lauku māju, kur darāmā netrūkst. Uz vienu pusi nieka divi kilometri – tas tāds labs treniņš.
“Ja ir spēks, ja vari paskriet, tad 90 gadi nav nekas.
Ja jau komentētājs Gunārs Jakobsons var, tad es arī,” smejot saka Pēteris un atklāj, ka izturību ieguvis jaunībā, kad ar velosipēdu ikdienā izbraukāta ne tikai visa Vidzeme.
Viņš ir krustpilietis, strādājis Jēkabpils cukurfabrikā. “1949. gada martā
biju Gulbenes pusē, lai slēgtu līgumus ar zemniekiem.
Pie pagastmājas stāvēja zirgi nokārtām galvām, braucēja neviena, prasīju pagasta vecākajam, kur tad tie līgumu slēdzēji? Viņš tikai atteica – ja nu kāds istrebiteļs. Nobrīnījos un neko nesapratu. Gaidīju, neviens nenāca. Gribēju zvanīt uz cukurfabriku,
kabinetā armijnieks strikti pateica, ka nedrīkst. Pagastvecim teicu, ja kāds grib slēgt līgumus, lai pieraksta, vēlāk noformēšu. Naktī no Cesvaines gāja vilciens, iegāju pie dežurantes prasīt naktsmājas. Lai
tik ejot tepat uz blakus māju, kaimiņos vēl četras mājas esot tukšas, saimnieki jau saņemti ciet. Mājā jau viens istrebiteļs dzīvojot. Noteicu, ka tad jau droši. Naktī viņi jau bija iestiprinājušies, nāca pārbaudīt, kas es tāds. Prasīja dokumentus, vēl pajokoju, ko tad naktī pārbauda. Apskatīja komandējumu, un viss.
Cesvaines stacijā stāvēja izsūtīto vilciens. Aizbraucu līdz Pļaviņām, iegriezos pie krustmātes. Viņa pateica, ka manējie visi aizvesti. Sapratu, ka mājās iet nedrīkstu. Atgriezos Gulbenē,
arī te nebija droši. Klasesbiedrene dzīvoja Cimzā, Raunā, cerēju dabūt kādu darbu. Viņa iepazīstināja ar sēklu inspekcijas priekšnieku, viņš bija gatavs ņemt darbā, bet vajadzēja zīmi, kur esmu strādājis. Vecgulbenē ciema padomes sekretāre bija pazīstama, viņa ieteica,
lai izdomāju, kur esmu strādājis. Priekšsēdētājs, kad šņabi iedzēris, visu parakstot. Dabūju izziņu, braucu uz Cēsīm. Sāku strādāt par
agronomu sēklu inspekcijā Drabešos,” atmiņās kavējas priekulietis un piebilst, ka toreiz ik pa laikam kādu pazīstamu saņēma ciet un izsūtīja.
“Tas bija laiks, kad gāja raibi. Kādu nakti man bija jāsargā izpildkomiteja. Tur jau nekā vairāk nebija, vienīgi reproduktors. Ko es četras sienas sargāšu, aizgāju mājās. Bet naktī puikas
to reproduktoru nozaga. Bija darīšana ar miliciju, valsts mantu neesmu nosargājis. Tad atklāja, ka neesmu karaklausības uzskaitē. Lai to izdarītu, jābrauc uz Krustpili. Bet, ja būšu uzskaitē… Priekšnieks ieteica, lai uzrakstu iesniegumu, vēstuli nosūtīs uz Krustpili. Bet to vēstuli pastā klusām paņem. Balles laikā tā arī izdarīju,” ar labsirdīgu smaidu atminas Pēteris.
Tad Pēteri norīkoja par priekšnieku Cēsīs, nekādas atrunas nelīdzēja. Te inspekcijā viņš iepazinās ar laboranti Mirdzu, kura kļuva viņa dzīvesbiedre. Pēteris rāda albumu, kur viņas dzimta, paša radi. Bildēs visi laimīgi, lai arī ko darītu.
Vienā dienā atnāca miliči ar plintēm un saņēma Pēteri ciet. Sekoja ceļš uz Sibīriju. Tēvs un brāļi jau tur strādāja sovhozā, pievienojās Pēteris. Tas bija 1952.gadā. “Pirms Jāņiem biju galā.
Pirmais, ko darīju,
ar bulli braucu pēc mālainām velēnām, lai saremontētu mājas jumtu,” stāsta Pēteris.
Ikdiena sovhozā pagāja darbā, bija jāstrādā, Pēterim priekšniecība uzticējās, jo viņš prata iegūt labas ražas.
“Biju aizbraucis uz Nazivajevku pie ārstiem,
pateica, ka vajag operāciju, bet slimnīcā vietu nav. Gāju garām skolai, tur jaunekļi spēlēja volejbolu. Metos barā, saudzīgi jau varēju paspēlēt. Uzaicināja komandā, biju ar mieru, bet teicu, lai brauktu uz sacensībām, man līdzi vajag milici, un vispirms operācija jāiztaisa. Tā neesot problēma, un drīz vien bija jābrauc uz rajona sacensībām. Tur no kaimiņrajona bija latviešu komanda.
Pirms spēles iesildīties gāju kopā ar tautiešiem. Latvieši priecīgi, vismaz vienu komandu uzvarēšot. “Ja varat, tad – jā, bet, ja ne, tad nekā,” noteicu. Mana komanda uzvarēja,” pastāsta Pēteris.
Stāstu par dažnedažādiem atgadījumiem, varas absurdiem, līkločiem, kas bija dzīvē jāizmet, Pēterim ir daudz. Izsūtījuma laikā ar Mirdzu cītīgi sarakstījās, līdz viņa nolēma braukt pie Pētera. Pēc viņa lūguma līdzi paņēma akordeonu. Latvieši izveidoja savu kapelu, tai piekrišana bija liela.
“Dzīvojām, strādājām. Te piedzima abi dēli. 1957.gadā visi braucām mājās,”
ar cerībām balsī saka priekulietis. Ģimene dzīvoja Mirdzas dzimtas mājā Priekuļu pagastā. Pēteris sāka strādāt selekcijas stacijā. Brīvajā laikā dziedāja korī, vadīja sporta dzīvi. Pats bija labākais galda tenisists.
“Grāmatvedībā kārtoju komandējumu, tad viena darbiniece ieminējās-
tev taču jāiet pensijā. Līdz tam nebija laika par to domāt,
spēka un enerģijas
pietika. Bet – ja jāiet, jāiet,” atceras Pēteris, minot, ka 62 gadu vecumā devās pensijā. Gadi aizskrējuši rosībā, kā saka priekulietis, –
darbs ir vienmēr, ja grib strādāt.
Ikdienā viņš cītīgi seko līdzi visam, kas notiek Latvijā, pasaulē. Lasa avīzes, televīzijā gan lielākoties skatās sporta pārraides, savu reizi kādu filmu. “Galvenais, lai spēlē līdzvērtīgas komandas, lai ir īsta spēle. Ja viena galvas tiesu stiprāka, spēle nav interesanta,” saka Pēteris.
Ik dienu no rīta viņu apciemo vecākais dēls, vakarā jaunākais. “Aprauga un uzmana, kā jūtos,” nosmej deviņdesmitgadnieks un piebilst, ka drīz jau vajadzēšot uzskaitvedi, kurš pieraksta mazmazbērnus, mazbērni viņam seši, mazmazbērni – četri.
“Garlaicīgi nekad dzīvē nav bijis, gājis visādi,” vien nosaka Pēteris Lukstiņš.
Sarmīte Feldmane
Komentāri