Tiekoties ar straupieti Daini Odiņu, atcerējos režisora Jāņa Streiča radīto latviešu kinoklasikas darbu „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Tur galvenā varone Saknīšu Mirta policistam saka, ka tagad visur svarīgi tikai papīri, likdama saprast, ka bez dokumentiem cilvēkam nav nekādas vērtības.
Dainis Odiņš šo vērtību atrada gan roku prasmē, gan Dieva dotā talantā, jo skolā oficiāli iznācis mācīties pavisam maz – piecas klases pamatskolā, bet pēc tam Cēsu arodskolā apgūta mēbeļu galdnieka specialitāte. Padomju vara ceļu uz izglītošanos nogrieza. „Pretpadomju ģimenes atvase”, to viņam iznācis dzirdēt ik uz soļa, sevišķi pēckara laikā. Dainis atzīst, ka pie darba radis jau no bērnības, tādēļ apgūt daudzus amatus viņam grūtību nav bijis. Vecāku vēlīnais bērns
Dainis piedzima 1936. gadā, vecākiem jau pusmūžā. „Tēvs dzimis 1882. gadā, bet māte 1897. gadā, tāpēc ģimenē biju vienīgais bērns,” stāsta Dainis Odiņš un piebilst, ka oficiāli dzimis Rīgā. Vecāki bijuši rīdzinieki, bet 1932. gadā Straupē nopirkuši zemes gabalu, lai būvētu māju. Tādēļ Dainis Odiņš visu mūžu sevi uzskatījis par straupieti.
„Četrpadsmit gadus vecs zellītis aizgāju mācīties uz Cēsu arodskolu. Beidzu, un tad bija tāda jocīga situācija. 1952. gadā saņēmu arodskolas atestātu par piekto kategoriju mēbeļu galdniecībā. Tas bija vai nu 59. vai 60. gadā, kad man ar meistariem vajadzēja aprunāties par metālapstrādi. Iegāju arodskolas kantorī. Skatījos uz skolas goda plāksni. Meitenes, kuras tur strādāja, jautāja, kas man noticis. Tur bija uzrakstīti uzvārdi ar pieciem 1952. gada skolas beidzējiem – teicamniekiem. Redzēju, arī mans uzvārds tur ir. Ka nokļūšu goda plāksnē, nebiju aizdomājies. Nuja, biju jau klasē viens no labākajiem, bet vilks viņu, pieredzes nekādas, lai gan jāatzīst, darba precizitāte bija mana stiprā puse,” atceras arodu pratējs un stāsta, ka iemācījies taisīt mēbeles, līdz ar to arī logus un durvis. Gribējis stādāt galdniecībā Cēsīs, Rīgas un Gaujas ielas stūrī, tajā, kas tagad nojaukta, bet vietā greznojas veikals „Maxima”. „Man darbu atteica, jo biju no Straupes un strādnieku kopmītnēs nebija vietas. Līdz 1960. gadam strādāju par galdnieku Straupes dzirnavās, jo tur otrajā stāvā bija galdniecība. Tad dzirnavu darbību pārtaisīja uz elektrību un dambi nojauca. Kādu laiku pastrādāju arī par melderi. Jutu, ka interesē elektrības pasaule. Aizgāju strādāt uz Latvenergo un mācīties elektrības noslēpumus. Kad par to lietu jau bija kaut kāda sajēga, nolēmu zināšanas papildināt Rīgā arodskolā, bet neuzņēma, jo man nebija septiņu klašu izglītības. Cēsu arodskola man bija devusi tikai praktiskās zināšanas – profesiju, nevis pamatizglītību. Vienīgais no papildu mācībām, apgūstot galdnieka profesiju, galvā bāza politmācības, kas čakarēja smadzenes ar Padomju savienībā notikušajiem kongresiem. Tomēr izlēmu braukt uz Rīgu un stāties tehnikumā. Redzot Cēsu arodskolas diplomu, tur mani uzņēma bez iestājeksāmeniem, bet prasīja dzīves vietas izziņu. Pagastā to man izsniedza, bet uzņemšanas komisija Rīgā ieraugot pārprasīja: „Jūs Odiņš? Tad ņemiet savus papīrus un pazūdiet!” Kāds vīrs militārā formā, cieši acīs skatoties, pajautāja: „Varbūt esat sagribējis tikt Sibīrijā pie baltajiem lāčiem? Tautas ienaidnieka atvase, lai kā censtos mācīties, nekad dzīvē neieņems svarīgu amatu!” Dainis Odiņš kādu laiku, kā pats saka, mazliet iemaisījies meliorācijā. Bet visvairāk interesējusi elektrība. „Tā lieta padevās. Tur visu ātri sapratu. 60. gadu sākumā aizgāju strādāt par elektriķi kolhozā „Laime”,” uzsver Dainis. Tagad, būdams pensijā, palīdz tikt pie elektrības jaunceltās un izremontētās Straupes puses mājās. Padomju varas neieredzētais
Jautāju Dainim, kāpēc padomju vara viņu tik ļoti neieredzēja. Vai tēvs un māte bija budži, bagāti cilvēki, kuri neatbilda padomju varas teorijai? „ Nebūt ne,” viņš atbild un stāsta, ka vecāki Latvijas laikā strādājuši Rīgā. Māte – veļas mazgātavā, tad pārtikas veikalā. „Tēvs bija 1905. gada revolūcijas dalībnieks, dabūja pamatīgu tesiņu. Viņu tā sadauzīja, ka uz mūžu kļuva puskurls. Māte tik daudz bija tautas ienaidniece, ka vienmēr plēsās ar vietējo padomju varu. Viņa juta netaisnību un daudzās muļķības, kas padomju laikā tika uzspiestas kā sabiedrības norma. Latvijas laikā viens mātes brālis dienēja policijā, bet otrs bija Straupē fotogrāfs. Mātes agresija pret padomju varu lika ciest mums visiem. Mans vectēvs no mātes puses pirms padomju okupācijas bija ilglaicīgs pagastvecis Jaunlaicenē. Ļoti taisnīgs cilvēks. Domāju, ka tā taisnības izjūta mātei bija no viņa. Tas atspēlējās man. Tādēļ nevienā skolā negribēja uzņemt. Varbūt vajadzēja saņemties, neatkāpties, likties iekšā, bet izglītībai atmetu ar roku, sāku strādāt un darbā pavadīju mūžu, nelaužoties amatos. Vēlāk, 70. gadu vidū, kādā sarunā dabūju dzirdēt, ka pēc kara mūsu ģimene izlikta kā ēsma meža brāļu tvar- stīšanai. Pēc kara nācās pamatīgi izjust, ko nozīmē čeka un tās rīkotās meža tīrīšanas.” Dainis Odiņš aizdomājas un atceras gadījumu 1946. gada pavasarī, kad, beidzoties skolas gadam, tūlīt sācis ganīt govis. Straupē gar ezermalu. „Tagad tur jau viss sen aizaudzis,” viņš secina un stāsta par notikumu ganībās. „Bija saulaina, pēc lietus mikla diena, kad man ganībās pienāca klāt latvieši – padomju varas pakalpiņi un desmitgadīgam puikam sadeva pa purnu. Kad mani bija pamatīgi iekaustījuši, noprasīja: „Kur ir tavi meža bandīti?” Man pa degunu tecēja asinis, satraukts un pārskaities, tās slaucīdams, sitējiem atcirtu: „Paši jūs esat bandīti!” Pēc tam sapratu, ka esmu pārsteidzies, to teikdams, jo pēc tam mani sita ilgi un dikti. Laikam gulēju bezsamaņā, jo tikai vēlāk uzzināju, ka viena pēc otras mestas rokas granātas. Ganībās bija ļoti mīksta zeme, un šķembas mani neķēra. Tas notika rīta pusē, bet vakarā jau biju atvilcies mājās. Granātu sprādzienus nebiju dzirdējis. Mēneša laikā no piedzīvotā atkopos. Pēc tam Straupes centrā vienu no meža ķemmētājiem satiku. Tas skatījās uz mani izvalbītām acīm: „Tu, krupi, vēl esi dzīvs? Tevi uz vietas vajadzēja nošaut!” Tad uzzināju arī, ka viņi mani gribējuši nonāvēt ar granātām. Gāju vietu apskatīt. Viena granāta bija sprāgusi sešus metrus no ma-nis, bet, kūdrā iestigusi, gulēja otra – nesprāgusi. Sapratu, ka mežabrāļu ķērājiem bija padomā radīt situāciju, ka puika mērkaķojies ar granātām un pats sevi uzspridzinājis Vietējais fotogrāfs
Neraugoties uz skarbo laiku, Daiņa vēlēšanās apgūt amatus aizveda viņu arī līdz niansētām mākslas būšanām. Viņš uzskata, ka ne mātes brāļa fotogrāfa profesija, bet drīzāk sagadīšanās viņam pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados lika kļūt par Straupes vietējo fotogrāfu. „Reiz uzzināju, ka veikalā atsūtīts fotoaparāts „Ļubiķeļ”,” stāsta Dainis, atceroties fotoamata pirmsākumus. „Nopirku, atnesu mājās, vēl piepirku pāris filmas un fotopapīru, bet aparāts gadu nostāvēja aizmirsts. Kad pārkrāmēju mantas, nejauši to atradu. Fotografēšana sākās pa bišķim. Pēc tam nopirku „Smena”,„Zorkij”,„Kijev” markas fotoaparātus. Sāku Straupē bildēt kāzas, bēres un sabiedriskus notikumus. Kā nu kuro reizi bildes izdevās. Reizēm neveiksme bija paša darbā, citreiz filmu kvalitātes dēļ. Reiz fotografēšanas dēļ vietējie mednieki mani gribēja ievilkt savā biedrībā. Solīja pat piešķirt plinti un iztaisīt par mednieku. Atteicos, jo nebija aicinājuma iet dzīties pakaļ zvēram. Mani tas neinteresēja. Zināju, ka medībās veči šausmīgi met. Kaut gan savu reizi šņabi arī iedzēru, kā sacīt, nekas cilvēcīgs man nav bijis svešs, bet pārmērības nekad nav patikušas. Tā pati makšķerēšana. Ezers pie mājas, bet zivis neesmu ķēris gadus divdesmit. Nīkšana nepatīk,” Dainis vērtē un stāsta, ka 70. gadu beigās fotografēšanai atmetis ar roku. Sākusi pasliktināties redze. „Ar brilli uz acīm varu visādus darbus darīt, bet tas jau vairs nav tas. Ja bez brillēm vairs lasīt nevari, jūties kā nepilnvērtīgs,” viņš atzīst. Dzīves atziņu mācīts
Latvijas atmodu Dainis Odiņš sagaidījis šaubīgi, jo dzīves pieredze iemācījusi uz notikumiem un straujiem pavērsieniem raudzīties piesardzīgi. „Kad 80. gadu beigās sākās Latvijas atbrīvošanās no padomju jūga, Tautas frontes darbībā nepiedalījos. Pēc manas saprašanas un jušanas šķita, ka šī organizācija bija čekas formēta. Padomju laikā visas politiskās viltības uz savas ādas biju izjutis. Neesmu bijis ne pionieris, ne komjaunietis… krievu armijā gan piespieda iet un aizsūtīja uz Kaļiņingradu,” Dainis stāsta un pievēršas tagadējam laikam. „Bija dusmas uz tagadējiem zeļļiem, kuriem dienests ir par grūtu. Kāds grūtums var būt dienēt tepat Latvijā? Vai tiešām mūsu jaunatne nu tik fiziski nevarīga? Es vēl savos gados staigāju kājām. No darba līdz mājām ir četri ar pusi kilometru, eju un man tā nav ne slodze, ne apgrūtinājums. Autobuss kursē, bet kāpēc man tas jāgaida, sevišķi, ja ziemā jāsalst. Ar kājām ērtāk. Manos gados fiziska slodze ir vajadzīga. Ar Husqvarnu malku varu sazāģēt uz velna paraušanu, un tas man nesagādā nekādas grūtības.” Zemessargs un dzejnieks
Lai gan sākumā Dainis Odiņš šaubījies par Latvijas atmodas tautiskā gara iznākumu, tomēr pienācis laiks, kad viņš iestājies atjaunotās Latvijas zemessardzē. „Sapratu, ka Gorbačovs brīvības džinu izlaidis no pudeles un to atpakaļ vairs nebūs dabūt. Zemessardzē esmu jau 15 gadus, bet cilvēcīgi visvairāk satrauc neziņa no valdības. Neticu, ka Latvijā var pastāvēt ilgstošs miera periods, jo Krievija nekad nesamierināsies, ka Latviju pazaudējusi. Tagad ir NATO, bet cik tai liela interese par latviešu nacionalitātes saglabāšanu? Uzrakstīju tādu dzejoli: „Ko zemessargi te maisās, ja NATO drošību nāk sniegt… Par naudu tavs pavards tiks sargāts – liec zobenu stūrī, lai rūs. Bet melnā nestundā bargā vai tauta spēs pastāvēt, būt? To sargāt nāks cittautu dēli, bet tiem nebūs Latvijas žēl…”
Runājot par dzejošanu, Dainis īsti neatceras, kad tā sākusies, to vairāk uzskata par nejaušību. „Pirmais dzejolis radās, kad kolhozā vajadzēja veidot sienas avīzes. Nofotografēju neizdarības, nebūšanas un bildei pierakstīju klāt pantiņus. Kāds bija pārskaities, ka mani vajagot piesist, bet citi bija sajūsmā. Nesen vienu dzejolīti publicēja „Tēvijas Sargā”, arī žurnālā „Zintnieks.” Dzejoļus dodu arī Straupes Avīzei,” stāsta dzejnieks un pārliecinoši atklāj uzskatu, ka dzejnieks būtībā ir amatnieks. Tad, atšķīris nelielu piezīmju blociņu, lai palasītu, saka: „Dzeja rodas no dzīves. Vienu laiku iet labi, tad ne tik labi. Tas domās sakrājas un jūti, ka rakstās. Reiz man sanāca „Likteņa lēmējs”, ko nevarētu saukt par dzeju, bet drīzāk par dzīves atziņu: „ Tavs liktenis, tu, cilvēk, pats to lēmis. Lai balts top melns jeb baltais pārtop melns. Pats kungs,pats kalps, pats valdnieks, soģis… kad paša likten’s vērtē būs, uz patiesības sienas…” Gribu savas dzīves atziņas izlikt uz papīra, tādēļ rakstu, kaut gan latviešu valodas gramatika man skolā īpaši nepadevās. Daudz esmu lasījis, bet pārsvarā krievu valodā, jo vajadzēja apgūt tehnisko literatūru. Vienlaikus iemācījos krievu valodu. Teic, ka runāšana esot sudrabs, bet klusēšana zelts. Lai kā šo atziņu kurš pieņem… tu mūžu klusē, mūžs tavs velts. Uzskatu, ka klusē tikai vienaldzīgie un egoisti. Kā var klusēt, redzot netaisnību? Kā var klusēt, ja tava balss vajadzīga likteņa izlemšanā,” Dainis uzdod jautājumus, uz kuriem mēģinājis rast atbildi dzejā. Laika vērošana dabā un dzīvē
Dzīvojot laukos, Dainis Odiņš pievērsis uzmanību arī laika un klimata izmaiņām. “Pēdējos desmit gados esmu secinājis, ka daba dara savu, un uzticēties kādām prognozēm vairs nevar – ne tam, ko stāsta vecās tantes un onkuļi, ne meteorologi. Atceros, ka senāk teica, ka mieži jāsēj tad, kad pīlādži zied, jo tai laikā zeme jau tik tālu sasilusi, ka sējas laiks klāt. Tagad uz to neviens vairs neskatās. Neesmu lauksaimnieks, kaut gan traktorista un kombainiera tiesības arī man ir. Līdu iekšā agregātu motoros un tos izzināju,” viņš nebeidz un nebeidz atklāt prasmes, ko dzīves laikā apguvis. Tagad ar sievu, kura Straupē bija skolotāja, vecāku celtajā mājā dzīvo vieni. Dēls un meita izauguši, aizklīduši pasaulē savā dzīvē, un Dainis atzīst, ka, neraugoties uz gadiem, viņam vēl joprojām svarīgākais ir darbs – darīt to, ko dzīvē apguvis, un amatus neaizmirst.
Komentāri