Latvijā audzētais ir veselīgākais un garšīgākais – šī patiesība vairs nav jāreklamē. Vietējie augļi, dārzeņi, ogas arī ziemā ir pieprasīti. Ābolu pagrabos, dzērveņu noliktavās vairs palicis pavisam maz. Pieprasījums, šķiet, kļūst aizvien lielāks.
“Audzējam tik, lai paši varam apsaimniekot dārzu un arī ražu iztirgot. Rudenī raža bija laba, bet nu jau ābolu palicis pavisam maz,” stāsta Raiskuma pagasta piemājas saimniecības “Beverīnas” saimnieks Jānis Miezītis. Ābeļdārzs pie mājas aizņem vien 0,3 hektārus.Viņš pārliecinājies, ka iecienītākais un arī audzēšanai piemērotākais ir `Auksis`. Šie āboli arī labi glabājas. No ziemas ābolu šķirnēm daudziem garšo arī `Zarja Alatau`, `Sinap Orlovskij`. “Beverīnās” audzē astoņu šķirņu ābolus. Nav speciālas ābolu glabātavas, toties ir labs ābolu pagrabs.
Raiskumieši ābolus tirgo Straupes lauku labumu tirdziņā.
“Cilvēki aizvien vairāk novērtē Latvijā audzēto. Pircēji saprot, ka mūsu āboli, kuri nav redzējuši ķīmiju, nebūs tik skaisti kā ārzemnieki,” domās dalās saimnieks.
Cēsu tirgū nedēļu nogalēs ābolus tirgo zemnieki no Ķeguma, Siguldas, Limbažiem, arī Pūres. Protams, arī tuvējo dārzu saimnieki. Gan tirgotāji, gan pircēji atzīst, ka
tirdzniecības vietās regulāri veidojas
rindas.
“Neesam pirkuši citus ābolus, tikai vietējos, bērnam taču nepirks ievestos. Meitai garšo saldskābi,” kopā ar meitu Katrīnu
tirgū stāvot rindā pie SIA “Pūres dārzi” busiņa, pastāstīja cēsnieks Lauris. Ģimene pirms pāris gadiem arī iestādījusi laukos ābeļdārzu. Kamēr pašu ābeles aug, jāpērk āboli no citiem.
“Regulāri nākam tieši pēc Pūres āboliem. Svarīgākais – laba cena un kvalitāte. Ka āboli garšīgi un veselīgi, jau
liecina tas, ka vienmēr vismaz pāris cilvēku stāv rindā. Vietējos ābolos noteikti vitamīnu ir vairāk nekā ievestajos,” pastāsta cēsniece Tamāra Šmite, bet dzīvesbiedrs Juris uzsver, ka
ģimenē
ir pašsaprotami ēst vietējos augļus, dārzeņus, vietējos
pārtikas produktus.
Kāds garāmgājējs nosmīn, jo apšauba, vai Latvijā var izaudzēt tik skaistus ābolus un arī tik ilgi saglabāt. “Komercdārzi nav dažas ābeles pie mājas, bez cīņas ar kaitēkļiem nevar iztikt. Kā kurš to dara, tas paša ziņā. Jo mazāks saimnieks, jo veselīgāki āboli,” savas zināšanas atklāja Jānis Liepiņš, kurš bija atbraucis no laukiem. Pašam ābeļu nav. “Ābeles ziemā izsalst, pavasarī nosalst, zaķi apskādē, gadās, ka raža tik liela, ka nav kur ābolus likt. Labāk no kaimiņa pret gurķiem iemainu, zinu, kā tie garšo,” pastāsta Jānis un uzsver, ka iepērkoties vienmēr acis jātur vaļā, lai somā neiekristu kāds svešzemju ābols.
Vakar ābeles bija baltās sniega villainēs. Jānis Miezītis vērtē, ka šī ziema augļukokiem briesmas nerada. Pērn gan kailsals arī paša dārzā nosaldējis vairākas ābeles. “Lai kaut ko izaudzētu, nepietiek tikai iestādīt, kopt un novākt ražu. Augļudārzam apkārt bija jāliek sēta, jo meža zvēri vienu dienu krietni papostīja. Tagad viss kārtībā,” pastāsta Jānis Miezītis.
Sarmīte Feldmane
Komentāri