Tuvojoties Saeimas vēlēšanām, “Druva” aizsāk rubriku “Ko sagaidu no nākamās Saeimas”. Tajā žurnālisti uzrunā dažādu jomu pārstāvjus.
Viedokli pauž pensionētais uzņēmējs ieriķietis Egons Garklāvs.
– Šaubu jau nav, ka vēlēšanās obligāti ir jāpiedalās, jo tā ir iespēja katram paust savu viedokli. Ja neej uz vēlēšanām, ko pēc tam vari burkšķēt, ka kaut kas nepatīk? Nevari, jo pats neesi savu darbu izdarījis. Saprotu, ka kādam nepiedalīšanās vēlēšanās tieši šķiet, kā sava viedokļa parādīšana, bet tā jau īsti nav. No ievēlētajiem jau ir arī cilvēki, kas cenšas strādāt. Daļa, protams ir tādi, kas tajā īsajā laika periodā, kad tiek pie tās “barotnes”, grābj kā traki. Tā tomēr nevajadzētu būt. Katram primāri ir jāuzņemas atbildība. Vajadzētu vairāk padomāt, par to, kas aiz tevis paliks, par savu dzimto vietu, par to, kas tevi radījis, tad jau arī būs labi.
Sociālo tīklu posta darbi
Prioritātei būtu jābūt izglītībai. Tagad posta darbu izdara sociālie tīkli un ierīces. Tā ir kā narkomānija. Turklāt šī atkarība pieradina un kādā brīdī var pāriet jebkurā citā atkarībā, jo smadzenes jau ir pieradinātas. Turklāt tas ir nenormāls laika zaglis. Pavada laiku, skatoties kaut kādas bezjēdzīgas lietas bez reāla ieguvuma. Ja vajag iedzīt naglu sienā, tad it kā “youtube” redzējis, kā to dara, bet paveikt neprot. Šajā ziņā jau daudz ir nokavēts. Tas dažādu tīklu saturs nepārtraukti programmē. Tagad jau ne viena vien valsts mēģina kaut ko tur darīt, noliedzot bērnu vecumā lietot sociālos tīklus un telefonus, Francija un Austrālija, piemēram. Vai to vairs var apturēt, grūti pateikt.
Izglītība un drošība ir tās divas lietas, pie kā, manuprāt, nākamajai Saeimai būtu īpaši jāstrādā.
Krievija aizgāja iznīcības ceļu
Nesen televīzijā rādīja Jura Podnieka dokumentālo filmu, un tur redzami arī tādi normāli domājoši Krievijas iedzīvotāji. Bija cilvēki, kuri bija gatavi pārmaiņām. Ja pie varas nebūtu nācis Krievijas drošības dienests, tad tā attīstība būtu bijusi pilnīgi cita. Visi priekšnoteikumi tam bija. Krievija aizgāja iznīcības ceļu, kad izdevās dabūt nost Jeļcinu un pie teikšanas nāca Putins.
Agrāk jau mēs ar Krieviju sadarbojāmies visādu iekārtu ziņā. Gājām pa priekšu tehnoloģiju attīstības ziņā, un Krievijā bija tam noieta tirgus. Normāli cilvēki arī tur bija. Kā jau teicu, bija visi priekšnoteikumi, lai valsts saprātīgi attīstītos. Arī tie normālie šodien jau tur vairs nedrīkst brīvi runāt un paust savas domas.
Tagad Eiropā krievu valodai ir uzlikts nolieguma bloks un par to kaunas pat tie krievi, kas ir pamukuši no savas valsts un dzīvo kaut kur citur. Tās krieviem tipiskās bravūrības vairs nav. Viņiem ir pat kauns runāt savā valodā.
Tas, ko pirmās Latvijas laikā izdarīja šeit, bija fenomenāli,
20 gados no pilnīgi izpostītas zemes pacēla par attīstītu valsti. Saimnieciski viss bija kārtībā, tas, ko varētu Ulmanim pārmest, būtu tieši tas, ka maz domāja par drošību. Pietrūka politiskās tālredzības, nenovērtēja krievu klātbūtni. Grūti jau pateikt, kā būtu, ja būtu, tomēr, ja Latvija būtu savai aizsardzībai nopietnāk pievērsusies, tad nebūtu tas scenārijs, kāds tas bija. Būtu varējuši iekarotājiem zobus parādīt. Somija to izdarīja. Arī mēs tad nebūtu bijuši ar plikām rokām paņemami.
Runājot par aktuālo šodienas situāciju, protams, politikā ļoti asi un strauji tiek reaģēts uz ģeopolitisko fonu, jo tas apdraudējums ir reāli eksistējošs.
Vajag novērtēt, ka ir pašiem sava valsts un valoda
Vēl jo vairāk tāpēc arī mūsdienās jābrīnās par to politisko spēku tuvredzību, kas uzskata, ka ar Krieviju ir jābrāļojas. Tā jau ir tāda valsts iekārtas graušana, par ko būtu jābūt atbildībai. Grauj to, ko mūsu senči gadu gaitā smagā darbā ir izcīnījuši. Cik tautām pasaulē ir sava valoda un sava valsts? To vajag novērtēt, ka mums ir sava valsts un valoda.
Bēdīgi, ka mūsu politikā aiziet cilvēki, kas neko nav sasnieguši, un viņiem izdodas tur noturēties desmitiem gadu. Tie vecie, kas tur ir iekrampējušies, jaunos negrib laist klāt. Nav iespēju jaunajiem, kam ir pieredze uzņēmējdarbībā un kas varētu kaut ko jēdzīgu darīt, tur tikt klāt. Viņus mēģina norakt. Apmelnot un izstumt ārā. Vienu es zinu droši – kad jāizvēlas, par ko balsot, man nav pa ceļam tie, kas paši neko nav parādījuši, bet tikai to vien zina, kā citus nozākāt. Tad uzreiz gribas jautāt, bet ko tu pats esi izdarījis, lai varētu atļauties teikt, ka tie citi neko nav paveikuši pareizi.
Es laikam esmu vairāk tāds kā optimists un mēģinu no kandidātu sarakstiem saprast, kuri ir tādi cilvēki, kas varētu kaut ko vērst par labu. Ir personālijas, par kurām ir sajūta, ka varētu izdarīt kaut ko labu. Ir jau labi tādi disidentu tipa politiķi, kas uzvanda visu nepareizo un norāda uz visādiem trūkumiem, bet vai tas darbojas ilglaicīgi? Diez vai. Ar pārliecību vien ir par maz, ir jābūt arī spējai kaut ko reāli izdarīt. Re, kur viens Krievijā ar savu pārliecību miljoniem cilvēku iedzen nāvē.
Komentāri