Ilggadēja pedagoģe. Daiga Zelča-Ločmele, pavāru specialitātes skolotāja, jauniešiem apgūt pavāra profesiju palīdzēja jau Jāņmuižas Profesionālajā vidusskolā.
Skolu salidojumi pulcē absolventus no visām Latvijas pusēm un pat ārzemēm. Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikuma salidojumā satikās pedagogi un absolventi no Cēsu 4. arodvidusskolas, Priekuļu tehnikuma, Jāņmuižas Profesionālās vidusskolas, Ērgļu arodvidusskolas, kā arī jau apvienotās mācību iestādes Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikuma beidzēji. Visu vienā jaunajā tehnikumā saplūdušo skolu nosaukumi laika gaitā mainījušies, bet nemainīga ir novadnieku un citu Latvijas jauniešu vēlme apgūt arodu tieši šeit. Un skolas vārds kā zīmols tiek ņemts līdzi visai dzīvei. To izjūt pedagogi, par to ir pārliecināti absolventi. “Druva” uzklausīja absolventu stāstus, ka izglītības iestādes beidzējiem bija lielākas iespējas darba ziņā, piemēram, Priekuļu tehnikums bija zīmols, ko pazīst visā Latvijā, tāpat Cēsu arodskolas galdnieki. Toties iestāšanās skolā nebija vienkārša, jo konkurss bija liels. Arī topošie audzēkņi mēdz skolu izvēlēties, jo tur mācījušies radinieki, kas skolu iesaka kā vietu ar stabilām vērtībām un kvalitātes zīmi. Arī prakšu un darba devēji labprāt sadarbojas ar tehnikumu, atzinīgi vērtējot skolā apgūto, īpaši pieprasīti ir audzēkņi, kuri gūst panākumus dažādos konkursos, pierādot apgūtās zināšanas praksē. Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikumā audzēkņu skaits katru gadu turpina pieaugt, skola ir atpazīstama ne tikai novadā, bet visā Latvijā.
Mainās skola, un mainās audzēkņi
Daiga Zelča-Ločmele, pavāru specialitātes skolotāja, pati mācījusies par pavāri, jauniešiem apgūt pavāra profesiju palīdzēja jau Jāņmuižas Profesionālajā vidusskolā. Kad viņu uzaicināja kļūt par pasniedzēju, piekrita, tā nemanot pagājuši daudzi gadi šajā profesijā: “Jaunieši ir dažādi, bet gandarījums, ka kvalifikācijas eksāmenu pavāri vienmēr nokārto ļoti labi, jauniešus novērtē gan praksē, gan nākamie darba devēji, sasniegumi ir kā Latvijā, tā ārzemēs. Šī ir profesija, kas vienmēr noderēs, lai kādu ceļu jaunietis izvēlētos. Vienmēr arī cenšos savus absolventus uzaicināt pie tiem, kas mācās, lai profesionāļi pastāsta, kā viņiem veicās skolas laikā, arī iedrošina ņemt visu, ko mācības dod, un izbaudīt šo mirkli. Skola ātri beidzas, un darba dzīve jau nemaz tik viegla nav. Kad domāju par bērniem, atceros arī savu skolas laiku, kāda biju pati, kā jutos, kad mācījos, tas palīdz vieglāk izprast jauniešus, saprasties ar viņiem.”
Skolotāja atzīst, ka salidojuma dienā ir svētku sajūta, ir liels prieks satikt bijušos audzēkņus: “Nevilšus, protams, rodas pārdomas, kā šodienas audzēkņi atšķiras no tiem, kas mācījās agrāk. Tagadējie ir brīvāki, brīvi pauž viedokli arī tad, ja kaut kas nepatīk vai negrib kaut ko darīt. Mainījies ir mācību process, ienākušas jaunas tehnoloģijas. Tāpat kā mainās audzēkņi, mainās arī pati pavārmāksla, arī tajā ir savas modes tendences, ēdieni. Milzīgs prieks, ka bērni apgūst pavāra profesiju. Redzu, ka teorija viņiem ne īpaši patīk, bet, kad sākas darbs laboratorijā,visi atplaukst un labprāt strādā.”
Pavāra darbs nav viegls, saka D.Zelča-Ločmele, tāpēc vienmēr interesanti uzzināt, vai absolventi strādā profesijā. “Reizēm par kādu jaunieti rodas iespaids, ka izvēlēsies citu ceļu, bet tieši viņam iepatīkas, un viņš paliek strādāt profesijā. Redzu, cik daudz audzēkņi apgūst četros gados. Sākumā māk pašu vienkāršāko, bet kvalifikācijas prakses aizstāvēšanā gatavo fantastiskus ēdienus restorāna līmenī. Par to man ir milzīgs gandarījums! Pat ja topošajam absolventam nešķiet, ka tā ir viņa lielā mūža profesija, ja vien viņš vēlēsies, savu nišu atradīs, jo pavāri ir vajadzīgi gan laukos dažādās iestādēs, gan pilsētās kafejnīcās un restorānos,” saka skolotāja.
Stāsti, kāpēc jaunieši izvēlas pavāra profesiju, ir dažādi. “Katram ir savs,” teic pedagoģe, “skolas izvēli bieži nosaka tuvums mājām, bet mums mācās arī audzēknes no Daugavpils un Jēkabpils. Nereti vecāki, kuri šeit mācījušies, skolu iesaka saviem bērniem. Mēs arī paši uzņemam skolēnus atvērto durvju dienās, ievedam laboratorijā parādīt, kā darbojas tagadējie audzēkņi, dodamies uz skolām, rādām meistarklases, tādējādi radot interesi par šo skolu un profesiju.”
Ir audzēkņi, ko skolotājiem īpaši gribas satikt. Daiga Zelča-Ločmele pastāsta, ka viens viņas audzēknis pavārmākslu studē Londonā. “Druva” satika 2018. gada absolventu Tomu Zalaku. Viņš jau no maza vecuma zinājis, ka grib būt pavārs, bet mācīties VTDT izvēlējies, jo tas bija tuvu mājām. “Dzīvoju netālu no Cēsīm, un Priekuļi bija tuvāk nekā Smiltene. Man mācības šeit patika, tikai būtu vēlējies vēl vairāk gatavošanas prakses, bet tāpat ieguvu labu pieredzi, ieguvu ļoti daudz,” atzīst Toms.
Pēc skolas pabeigšanas Toms sāka studijas Latvijā, tomēr saprata, ka vēlas ko vairāk, aizbrauca uz Londonu, apguva angļu valodu un iestājās prestižā franču kulinārijas skolā “Le Cordon Bleu”. “Tagad dzīvoju Londonā, gan studēju, gan strādāju restorānā “Darwin&Wallace”,” pastāsta pavārs. Viņš atzīst, ka sākums bija grūts, bet tagad jau raksta bakalaura darbu. “Mācības šeit grūtākas, nekā bija Latvijā, bet varam izmantot visas jaunākās tehnoloģijas, skolotāji ir katrs sava aroda meistari, labākie pavāri, arī no “Michelin” restorāniem. Viņiem gan raksturīgs, ka par bakaleju māca pavāri, kas strādā ar to, par konditoreju tieši konditori,” pastāsta T.Zalaks. Bet sapni par mācībām augsta līmeņa skolā viņš ieguva tieši Priekuļos. Toms, mācoties VTDT, piedalījās dažāda mēroga sacensībās kulināriem, vienās reiz bija arī pārstāvis no Londonas skolas, ar kuru iepazīstoties, radās sapnis tur mācīties. Tā Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikuma vārds kļuvis pazīstams arī franču kulinārijas skolā.
Sirdslieta – darbs ar koku
Cēsnieks Vladislavs Birze uz salidojumu bija atbraucis no Norvēģijas, kur tagad dzīvo. Viņš 23 gadus strādā celtniecībā, ir profesionāls flīzētājs, bet galdniecība, ko apguva Cēsu arodvidusskolā, arvien ir viņa sirdslieta. “No mūsu kursa daļai darbs arvien ir saistīts ar koku, bet ir arī tādi, kuri izvēlējušies citas profesijas. Taču zināšanas, ko saņēmām skolā, ir palīdzējušas mums visiem. Esmu pateicīgs savai skolai par visu, ko tā devusi, un šodien redzu tās izaugsmi – modernas telpas, entuziastiskus skolotājus un centīgus skolēnus. Skola joprojām veido nākotnes profesionāļus un spēcīgas personības,” stāsta V.Birze.
Viņš atzīst, ka darbs ar koku viņu aizrāvis jau bērnībā: “Atceros savus pirmos soļus kokapstrādē: darbmācības kabinetā ar asu nazi un zāģi skolotāja Pētera Socka vadībā tapa mana pirmā koka figūra – staltbrieža siluets. Skolotājs Pēteris Sockis bija viens no maniem pirmajiem elkiem, ja neskaita filmu zvaigzni Silvestru Staloni. Kokapstrādes darbnīcā pavadīju neskaitāmas stundas, darbs ar koku ne tikai radīja prieku, bet arī lika man apzināties, cik vērtīgas ir praktiskās iemaņas. Lielākais gandarījums bija iespēja piedalīties Ziemassvētku tirdziņā ar saviem darinājumiem. Par nopelnīto naudu nopirku slidas. Biju patiesi laimīgs! Tas bija pirmais brīdis, kad sapratu, ka ar darbu var piepildīt savas vēlmes un sasniegt mērķus.”
Ņemot vērā aizrautību ar koku, sapnis bija iestāties Cēsu 4. aroviduskolā, tomēr, tā kā vispārējos priekšmetos pamatskolā neveicās tik labi, kā vajadzētu, ar pirmo reizi neizdevās iestāties. “Pateicoties vecāku pārliecībai, ka mācības jāturpina, iestājos citā skolā, kur jau mērķtiecīgi biju starp trīs labākajiem skolēniem. Ar lielu apņēmību pēc laika atkārtoti mēģināju iestāties arodvidusskolā, un šoreiz veiksmīgi. Jāteic gan, ka mācības nebija vieglas, tomēr ar motivāciju un mērķtiecību skolu pabeidzu ar Zeļļa diplomu. Tā bija ne tikai akadēmiska atzinība, bet arī pierādījums, ka ar darbu un neatlaidību var sasniegt visu, ko vēlies,” vērtē V.Birze.
Viņš arī atceras, ka deviņdesmito gadu beigās skola piedzīvoja grūtus laikus – mācību materiālu trūkumu, tehniskā nodrošinājuma ierobežojumus, taču pasniedzēji ar lielu entuziasmu sniedza zināšanas, motivēja un atbalstīja, raisīja audzēkņu izdomu, spēju it kā no nekā pagatavot ko noderīgu un skaistu. Tapa galdi, krēsli, ēvelsoli un gultas. “Skolotājiem šodien gribu pateikt paldies, ka viņi ieguldīja ne tikai savu laiku, bet arī dvēseli mūsu izglītībā. Paldies direktoram, kurš cīnījās, lai saglabātu jauniešiem vietu, kur iegūt zināšanas un arodu,” teic skolas absolvents.
V.Birze uzsver, ka skolā apguva ne tikai profesiju, bet ieguva patiesus un uzticamus draugus, kā arī prasmes dzīvei: “Un pārliecību, ka mūsu iespējas ir neierobežotas. Spilgti palikusi atmiņā skolotājas Daces Endeles dzirksts un entuziasms ziedot savus resursus un laiku, lai jaunieši domātu plašāk. Viņas iedvesmoti, piedalījāmies valsts mēroga projektu konkursā un ieguvām divas pirmās vietas. Pat ja tobrīd savs uzņēmums vai lielas idejas īstenošana likās tikai sapnis, viņa palīdzēja mums saskatīt iespējas, nevis šķēršļus.”
Piecdesmit gadi kopš absolvēšanas
Priekuļos vecā korpusa ēkas zālē omulīgi bija sasēduši 1975. gada absolventi – automehāniķi, kurus ceļš uz Priekuļu tehnikumu atveda gan no tagadējā novada, gan citām Latvijas vietām. Visi kā viens atzīst, ka grūti aptvert, ka jau 50 gadi pagājuši kopš skolas beigšanas, par izglītības iestādi izsakās ar lielu lepnumu, skaidrojot, ka par mācīšanos citā skolā nevarēja būt ne runas, Priekuļu tehnikuma vārds jau tad bija plaši zināms un ļoti augsti novērtēts.
Juris Krastiņš pastāsta, ka skolas izvēlē noderējis lasītais laikrakstā “Padomju Jaunatne”: “Skolā sadraudzējāmies, mācījāmies gan cits no cita, gan apguvām iemaņas, ko deva skola, ieguvām specializāciju, kurā arī strādājām. Dzīvē izieti vairāki etapi, arī vairākas skolas, bet profesija palikusi. Un mums, skolas absolventiem, ir vēlme satikties, pat ja tagad dzīvojam citviet. Salidojuma dienas rītā gan satiku bijušo klases biedru, kurš nebija zinājis par salidojumu, tāpēc nevarēja vairs pagūt saorganizēt darbus tā, lai varētu atbraukt. Būtu bijis labi, ja būtu vairāk informācijas, domāju, ka nezināšanas dēļ arī mūsu grupas salidojums ir plānāks, nekā būtu gribējies. Bet prieks par katru, ko šodien varu satikt, jo dzīve izsvaida pa dažādām Latvijas pusēm. Tāpat interesanti redzēt, kādas profesijas tagad var apgūt skolā, kā apvienoti tehnikumi.”
Kārlis Kalniņš vēlas nodot sveicienus savai skolotājai Astrai Sebrei un atklāj, ka ir ļoti laba sajūta satikties visiem pēc ilgākiem laikiem: “Redzam, kā kurš izskatās, godinām tos, kuru vairs nav mūsu vidū. Ikdienā mēdzam sazvanīties, sazināties vatsapā, bet ir labi satikt arī vaigā. Novērtējam skolas attīstību, tā ļoti ir mainījusies, daudz kas ir pārbūvēts. Ļoti labi, ka skola seko līdzi tehnikas progresam, tātad mūsu automobiļus apkalpo zinoši jaunekļi. Un prieks, ka jauniešiem ir liela profesiju izvēle, lai atrastu savu dzīves ceļu. Lai viņiem izdodas, jo iespējas ir ļoti lielas!”
Daloties atmiņās par skolas laiku, K.Kalniņš teic: “Tehnikumu izvēlējos, jo tēvs un tēva brālis bija saistīti ar tehniku, tā bija saprotama lieta. Tad bija liels konkurss, ja nemaldos, desmit kandidāti uz vienu vietu, jo tehnikumam bija ļoti augsts prestižs. Atmiņas par skolu ir ļoti patīkamas. Mums arī ieaudzināja disciplīnu, darba mīlestību, jo viss bija jādara pašiem. Mums bija jāuzkopj arī istabiņas, to tīrībai pārbaudīja palodzes, pagultes, lai nekur nebūtu putekļu, tādēļ mums viss spīdēja un laistījās.Ja nemācējām uzvesties, darba stundas bija jāstrādā stadionā. Kad iesauca armijā, mums, tehnikumiešiem, bija vieglāk, jo bijām pieraduši pie kārtības un disciplīnas. Arī, kad gājām strādāt, kad uzzināja, ka esam no Priekuļu tehnikuma, bija daudz lielākas iespējas. Pēc skolas beigšanas ilgu laiku strādāju par autovadītāju, biju zinošs, spēju tehnikai sekot līdzi. Pēc tam es strādāju par automehāniķi, un tagad visi esam draugi pensionāri, lai gan daži kursa biedri vēl strādā.”
Arī Eglons Dambis un Aivars Skuja dalās atmiņās par skolas dzīvi, atceroties gan dzīvi kopmītnēs, gan vakara balles un prakses laikus. Tehnikuma puiši labprāt devušies uz ballēm pie Cēsu medicīnas māsu skolas meitenēm, tāpat meitenes nākušas uz ballēm uz tehnikumu. Vīri atcerējās, ka jau tajā laikā skolai mainījās nosaukumi, bet neatkarīgi no nosaukuma gūtas noderīgas zināšanas, tādēļ skola bija galvenā izvēle, kur mācīties.
“Druvā” bija viņu izlaiduma fotogrāfija
Neviltots ir mūsu visu pārsteigums, kad vienā no klasēm “Druva” satiek trīs absolventus, kas tehnikumā apguva klientu apkalpošanas speciālistu profesiju. Markuss Karņickis, Sendija Kolotiļina un Laura Miška ir novadnieki. “Druva” ar viņiem runāja izlaiduma dienā Priekuļos, pie 2022.gada raksta par šo notikumu klāt arī jauniešu fotogrāfija. Jaunieši pastāsta, ka uz salidojumu ieradusies apmēram puse no viņu kursa, un vērtē, ka ikdienā ir jaunieši, kuri ar bijušajiem studiju biedriem uztur saziņu, ir tādi, kas nē, taču Priekuļu vārds katram joprojām nozīmīgs.
Pirms gandrīz trim gadiem, izlaiduma dienā daloties svētku sajūtās, tehnikuma beidzēji atzina, ka izjūt kā prieku, tā satraukumu, uzsvēra tehnikumā iegūtās zināšanas un to, cik jauki un atsaucīgi ir pedagogi, tāpat arī novērtēja studiju laikā iegūtos draugus. Tagad visi trīs arvien strādā klientu apkalpošanā, jo patīk darbs ar cilvēkiem un arī dzīve Cēsīs. Ja arī reizēm bijusi doma par galvaspilsētu, kur varētu būt vairāk darba iespēju, visiem patīk Cēsu vide, arī cilvēki, turklāt te attiecības starp cilvēkiem daudz personīgākas. Tagad, atskatoties uz mācību laiku, jaunieši vēl vairāk novērtē laiku, kad te mācījās, un teic, ka bija pat vēl foršāk, nekā tobrīd šķitis. Sendija Kolotiļina atzīst: “Tad bija doma tikai par mācībām, bet tagad varam atcerēties kopā piedzīvoto, mums ir burvīgas atmiņas no skolas laikiem.” Atgriežoties skolas ēkā, jauniešus pārņem sentiments un atmiņas, kas te noticis, kā te bijis. Laura Miška vērtē: “Foršas sajūtas. Un prieks satikt skolotājus, kas kādu laiku nav redzēti. Prieks te būt.”
Jau izvēloties mācīties šajā skolā, nevienam no jauniešiem nav bijis šaubu, ka jāmācās tieši Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikumā. Cits par to pārliecību guvis VTDT atvērto durvju dienās, kad tehnikuma pedagogi vēl vairāk ieinteresējuši mācīties tieši te. Citam ieteicis kāds tuvinieks, kas apguvis te profesiju. Pēc skolas beigšanas jaunieši pamanījuši, ka darba devēji novērtē viņu apgūto profesiju, zināšanas klientu apkalpošanā, jo kļuvuši par profesionāļiem, kas prot prasmīgi komunicēt ar klientiem.
