Savai Piebalgai

Muzeja krājumu veido cilvēku un dzimtu uzticēšanās

Lietas stāsta par piebaldzēnu vērtībām, attieksmi pret savu valsti

Katrs muzejs lepojas ar savu krājumu, kurā vēstures liecības, cilvēku dzīves apliecinājumi dažādos laikos. Piebalgas muzeju apvienība “Orisāre” šovasar ieguvusi jaunas telpas krātuvei Inešos, bijušās Vecpiebalgas muižas tiesas namā.

Ēkā savulaik bija gan kopsaimniecības kantoris, gan pamatskola. Tagad muzeja krājums izvietots glabāšanai piemērotās plašās telpās, interesentiem ir iespēja apmeklēt izstādes, atvērto krājuma daļu.
“ Arī šogad krājums papildinājies ar jauniegūtiem priekšmetiem. Tie ir saglabājama vērtība un reizē ne tikai atklāj cilvēkus, viņu likteņus, devumu Piebalgai un Latvijai, bet apliecina arī piebaldzēnu varēšanu, zināšanas un savas zemes mīlestību,” saka muzeju apvienības krājuma glabātāja Daiga Šatrovska un iepazīstina ar jaunieguvumiem, pastāsta, kā tie nonākuši krājumā, kam tie piederējuši.

Jaunpiebaldzēns Voldemārs Jungs (1904.-1942.) Latvijas Universitātē izstudējis ģeodēziju. Strādājis Inženierzinātņu fakultātē, bijis asistents, tad docents, profesors un katedras vadītājs. Viņa māsas Mildas Auziņas meita, cēsniece Maruta Piese, uz muzeju “Jāņaskolā” pavasarī atnesa profesora binokli un rakstāmmašīnu. “Izpētot dziļāk – ”Carl Zeiss” kompānijā ražots binoklis. Tieši šāds modelis ražots no 1920.līdz 1990.gadam. “Her­mes Baby” rakstāmmašīna ražota Šveicē firmā “Ernest Pailard &co”. Tā bija pirmā pārnēsājamā – portatīvā -rakstāmmašīna, sver 3,6 kg. Joprojām ir darba kārtībā, lente nav izžuvusi. Tādas ražoja no 1935.līdz 1940.gadam,” stāsta D.Šatrovska un uzsver, ka V.Jungam bija tikai 38 gadi, viņš strādāja ar tajā laikā modernākajiem darba rīkiem pasaulē. 1941.gada jūnijā V.Jungs devās bēgļu gaitās uz Krieviju, tika iesaukts armijā, krita kaujā pie Staraja Rusas. Bet priekšmeti, to izcelsme liecina par iespējām, varēšanu, Latvijas valsts attīstību.

Vecpiebalgas pagasta “Lejas Čolēnu” saimnieki savās mājās atraduši (muzejam nodevis Jānis Melngailis no “Veckliģēniem”) grāfa Šeremetjeva kantora kvīti par kārtējo zemes izpirkuma maksājumu. “Tajā rakstīts Pētera Zaraviča (1870.28.01.- 1936. 12.09.) vārds. Piebalgā uzvārdi ar krievisku izcelsmi ir retums. Kas bija šis Pēteris no “Lejas Čolēniem? Viņš darbojies dažādās biedrībās:, bijis Vecpiebalgas Lauksaimniecības biedrības priekš­nieks, krājaizdevu sabiedrības kasieris, lauksaimnieku patērētāju sabiedrības priekšnieks, draudzes priekšnieks, lopkopības pārraudzības biedrības priekšnieks, bijis izcils lauksaimnieks, saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni,” pastāsta krājuma glabātāja un uzsver, ka viena kvīts atklāj izcilu piebaldzēnu, kura dzīvi vērts pētīt.

Daiga Šatrovska rāda Pie­balgas tautastērpu -brunčus, jostu, kreklu, seģeni, saktiņu. Tērps atceļojis no Amerikas ar pavisam skopu vēstulīti: “Mans vārds ir Dace Ventere. Atļaujos jums nosūtīt manas mātes Piebalgas tautas tērpu. Tas valkāts Eslingenes dziesmu svētkos 1947. gadā. Man nav ģimenes. Nav, kam nodot. Negribēju, ka iet zudumā.” Tērpa īpašniece ir Daces mamma Alma Ventere, dzimusi Bērziņa (1915.-1996.) Vecpiebalgas “Vecģibu­ļos”. No 1936. līdz 1941. gadam Latvijas Universitātē studējusi astronomiju.

“Alma no laukiem kļuva par astronomi. Sēdēja Ģibuļu kalnā zem ozola, skatījās zvaigznēs,” bilst muzejniece. Kopā ar A. Venteres tautastērpu sūtījumā bija arī lellīte – Piebalgas māsiņa, kuras tērpu Amerikas latviešu dziesmu svētku rokdarbu izstādei darinājusi latviskās aušanas meistare Vita Velta Kākulis. Viņa dzimusi 1936. g. 8. aprīlī Valmierā vājdzirdīgo skolas pārziņa un skolotājas Tēraudu ģimenē. Pirmo jostiņu uzaudusi Vācijā bēgļu nometnē. Amerikā korporācijā “Dzintras” iepazinusies ar Almu Venteri, un ļoti iepaticies viņas tautastērps. Latvijas mīlestībau paudusi arī caur Piebalgas tērpu. Pēc ļoti jaukas sarakstes un Vitas kundzes uzticēšanās nu visas Piebalgas māsiņas atkal ir kopā, jo viņa muzejam dāvināja vēl divas lellītes Piebalgas tautastērpos,” stāsta krājuma glabātāja un turpina: “Vita Velta Kākulis atsūtījusi arī albumu ar audumu paraugiem, darbu aprakstus latviski un angliski, rokdarbu grāmatas, kas bija nozīmīgas latviešiem pasaulē.”

Nesen krājumā nonākuši izšūti vīriešu krekli. Tos ieraugot, ne viens vien teicis, ka tās taču ukraiņu višivankas. “Tie ir Vec­piebalgas “Kalna Mūrnieku” mājās pagājušā gadsimta 20.-30.gados Mildas un Paulīnas Kamaru šūdināti pūra krekli. Šuva ar to, kas bija, šajā laikā modē bija dažādas stilizācijas. Aproces, apkaklītes izšūtas, krekla priekša arī,” rāda D.Šatrovska.

Visjaunākais krājuma papildinājums pašlaik tiek kārtots, apzināts. Vecpiebaldzēns Indriķis Putniņš muzeju apvienībai nodevis tēva, piebaldzēna, dramaturga Paula Putniņa atstātos rakstu darbus. “ Tie ir lugu, filmu scenāriju, dramatizējumu, aprakstu, tulkojumu manuskripti, melnraksti un melnrakstu melnraksti, piezīmes gan rokrakstā, gan mašīnrakstā. Tas ir dramaturga rakstītais no 1967. līdz 2010.gadam. 144 mapes un vāciņi ar tajos esošo saturu, kā to sakārtojis pats Pauls Putniņš. Izvērtēsim, kas nonāks pamatkrājumā, kas palīgkrājumā, jo manuskriptiem ir vairāki eksemplāri. Katrs priekšmets iegūs inventāra numuru, tiks ierakstīts inventāra grāmatā un nonāks Latvijas Nacionālajā muzeju kopkrājumā, tiks digitalizēts. Tas būs pieejams ikvienam,” skaidro krājuma glabātāja un piebilst, ka pēdējā žurnāla “Mājas Viesis” numurā publicētā intervija ar P.Putniņa dzīvesbiedri Līgu Liepiņu ir lielisks papildinājums, loģisks kopsavilkums dramaturga devumam. L.Liepiņa pārrakstījusi mašīnrakstā vai datorrakstā vīra darbus. Tad arī bijusi pirmā to vērtētāja.

“Nevaru spriest, kā bija dzīvot un radošiem cilvēkiem strādāt pagājušā gadsimta 60., 70.gados. Ir pārdomas, minējumi. Skaidro­jumi rodami melnrakstiem pievienotās mazās piezīmju lapiņās, rokrakstos, kas raksturo situāciju, arī radošās inteliģences sadarbību. Piemēram, ar režisoriem Jāni Streiču (filma “Aizaugušā grāvī viegli krist”- 1986.), Rolandu Kalniņu (cenzūras dēļ nerealizēts scenārijs- filma “Letīcija”-1975.). Šodien, lasot populārās P.Putniņa lugas , atrodama līdzdzīvošana, sāpes par to, kas notiek apkārt, sabiedrībā. Ir tik daudz pateikts, un komēdijās smiekli ir tikai ārējā izpausme,” pārdomās dalās muzejniece un atzīst, ka pati P.Putniņu kā piebaldzēnu tā pa īstam pieņēmusi tieši šovasar, pētot viņa literāro devumu. Viņš regulāri bijis klāt skolā, konkursos kā savējais. “Teica ‘dižais piebaldzēns’, bet, vai mazums Latvijā rakstnieku? Viņš bija arī mammas klases biedrs. Redzot tās daudzās mapes, kaut tikai pāršķirstot viņa rakstīto, atklājas laikmets un personība, kurā ir piebaldzēna gars un spīts, kurš nebaidās paust savu viedokli, attieksmi pret notiekošo,” atklāj D.Šatrovska. Viņa atzīst, ka ne mazums pārdomu raisa P.Put­niņa pēdējā luga “Baltas saknes, melna gaisma”. Luga, kā norāda autors, deviņās grūtās ainās. Uz viena eksemplāra uzrakstīts, ka tas iesniegts izdevniecībā un noraidīts. Luga nav ne publicēta, ne iestudēta. Tā ir par Latviju mūsdienās. “Parasti lugas eksemplāru var ielikt vienā aploksnē, šīs lugas katra aina ir bieza aploksne,” bilst muzejniece. D.Šatrov­ska domā, ka P.Putniņa atstātais mantojums noteikti ieinteresēs jaunās paaudzes literatūrzinātniekus.

“Orisārē”, Piebalgas muzeju apvienībā, daudzas lietas stāsta par piebaldzēnu vērtībām, attieksmi pret apkārtni. D.Šatrovska rāda, kā pati atzīst, pavisam parasti neparastu Piebalgas šatiera segu. To, iespējams, audusi Vera Pilsētniece (dz. Namniece 1909.-…) tagadējos Inešu pagasta “Lejas Akmentiņos”, un dzijas krāsojusi Alma Auguste Jurjāne (dz. Saluma 1894.-1982.) Vec­piebalgas “Kliģēnos”. “Kāpēc neparasta? Tā rīkojamies ar tikai ļoti mīļām lietām. Sega ir ielāpu ielāpiem,” bilst muzejniece un uzsver, ka krājumā katra vienība ir liecība par aizgājušiem gadiem, cilvēkiem, kuru dzīves ceļi bijuši saistīti ar Piebalgu. Tā ir vakardiena un šodiena, kuru izzināt un pētīt rīt.