Saglabāt vēsturisko

Pērn martā tika pieņemts Lielstraupes pils nodošanas un atjaunošanas likums. Tā mērķis ir nodrošināt Lielstraupes pils un tās kultūrvēsturiskās vērtības saglabāšanu un aizsardzību, kā arī izmantošanu sabiedrības vajadzībām. Lielstraupes pili valsts Cēsu novada pašvaldībai nodeva, lai tā nodrošinātu pils atjaunošanu, turpmāku publisku pieejamību un izmantošanu kultūras, izglītības un zinātnes mērķiem. Likumā arī noteikts, ka Lielstraupes pili aizliegts atsavināt, ieķīlāt vai citādi apgrūtināt ar lietu tiesībām. Noteikts arī, ka pašvaldība ir tiesīga Lielstraupes pili un citus ar pili saistītos nekustamos īpašumus izmantot tūrisma un citu saimniecisko darbību veikšanai, ciktāl šī saimnieciskā darbība sekmē likumā noteiktā mērķa sasniegšanu. Cēsu novada pašvaldība ir atbildīga par Lielstraupes pils kā aizsargājama kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, atjaunošanu, jo īpaši restaurāciju, kā arī publisku pieejamību un drošu izmantošanu.

Kā izmantot pili

“Ir izstrādāts pirmais variants, tas ir piedāvājums, kas nav akmenī cirsts, un katram iespēja kaut ko ieteikt kultūras mantojuma saglābšanai un izmantošanai. Lielstraupes pils ir visu mūsu atbildība,” teica koncepcijas izstrādes grupas vadītāja, Cēsu muzeja direktore Ināra Bula.

Lielstraupes pilī, lai uzzinātu par pašvaldības nākotnes iecerēm, paustu savu viedokli, straupieši un interesenti bija atnākuši kuplā pulkā.

Vairākās tikšanās reizēs, kad tapa gan Lielstraupes pils kompleksa attīstības stratēģija, gan koncepcija, ir izskanējuši dažādi piedāvājumi, iespējas, kā izmantot Liel­straupes pili un tai piekrītošās ēkas. Vienā no tām, “Lapās”, bija iecere veidot koprades māju, tur būtu vieta četriem kabinetiem. “Vēlmei izmantot šīs telpas jānāk no interesentiem. Plānos ieceri varam ierakstīt, bet, ja neviens nav ieinteresēts, nekas nenotiks. Bija arī ideja, ka ēkā varētu būt jauniešu centrs, jo blakus ir autobusa pietura, ērti atbraukt, bet intereses nav, ” pastāstīja Cēsu novada pašvaldības Uzņēmējdar­bības un tūrisma aģentūras tūrisma informācijas konsultante Rudīte Vasile un atgādināja, ka, piesaistot sabiedriskā labuma projektu finansējumu, telpas varētu izremontēt, bet ir jābūt skaidram mērķim, kā tās izmantos.

Kuprēviču ģimene dzīvo daudzdzīvokļu mājā blakus pilij. Ikdienā gar pili dodas uz autobusu pieturu. “Te ir jāattīsta kultūrvēstures virziens. Kad runājam par Straupi, tad par vēsturi un pili. Te ir, ko citiem rādīt,” domā Undīne Kuprēviča, bet Gunita piebilst,    kaut arī Latvijā piļu un dažādu kultūrvietu ir daudz, tādas kā Lielstraupes pils otras nav. “Te strādāja mana vecāmamma, mamma, abi ar vīru, varbūt atkal būs darbs pilī,” sacīja Gunita. Dans domā, ka jau tagad, saglabājot vērtības, var rīkoties racionāli. Piemēram, veikt pils telpās eiroremontu, neko nesabojājot, bet, kad būs nauda, pamazām atsegt, pētīt, restaurēt. Tad telpas varēs izmantot šodien un gūt ienākumus remontiem un uzturēšanai. “Jāie­interesē uzņēmēji. Uzticēt pa telpai, lai finansē izpēti, restaurāciju. Par ieguldījumu mecenāta vārds būs uz plāksnītes,” ierosināja D.Kuprēvičs un uzsvēra, ka patlaban naudas pils atjaunošanai nav un nav arī laika, jo pils brūk. “Ceru, ka reiz pilī būs balti griesti un līdzena grīda,” bilda G.Kup­rēviča.

Straupietis Mārtiņš Zelmenis: “Pils plānojums ir muzeja princips – izej cauri vienai zālei, nonāc nākamajā. Te Cēsu muzejs varētu iekārtot vēsturisku ekspozīciju, var būt mākslas muzejs ar konkrētu ievirzi. Kāpēc neiekārtot “Berlīnē” viesnīcu, vai tai jābūt pilī?” 

I. Bula vērtēja, ka pilī neapšaubāmi iederas ekspozīcija par pils, tāpat narkoloģiskās slimnīcas vēsturi.   

Komplekss viens, īpašnieki trīs

Lielstraupes pils kompleksa teritorija pieder pašvaldībai, Strau­pes baznīcas draudzei un “Mazās pils” īpašniekam. Tūris­tiem pierasts apstāties stāvlaukumā pie dīķiem un uz pili pa celiņu doties pāri dambim. Tā ir privātā teritorija. 2007.gadā Lielstraupes pils biedrība, tātad vietējā kopiena, piesaistot “Leader” finansējumu, atjaunoja celiņu, Klauss Rozens no Vācijas piešķīra naudu apgaismojumam.

“Visiem ir skaidrs viens – nedrīkst pieļaut, ka pils sabrūk.    Jāatceras, ka te ir trīs īpašumi. Autostāvvieta un dambis pieder man. Visi esam draudzīgi sadzīvojuši. Visi novērtējam, ko pils nozīmē Straupei, Latvijai, kopā varam uztaisīt skaistu pili,” atzina “Mazās pils” īpašnieks Mārtiņš Zelmenis. Viņš arī izteica viedokli, ka pilis parasti reklamē, attēlos rādot galveno ieeju un kāpnes, bet Lielstraupes pili no sāniem. “Tas no padomju laikiem, ņemot vērā, kur teritorijā drīkstēja iekļūt,” atgādināja straupietis un bilda, ka varbūt jāmaina ceļš, kā nokļūt pilī. M.Zelmenis “Mazo pili” mantoja. 1939.gadā pirms aizbraukšanas barons to pārdeva viņa radiniekam.

SIA “Mark arhitekti” arhitekte    Agate Eniņa uzsvēra, ka ir pils komplekss, kas veidojies vēsturiski. Domājot par attīstību, nebūtu pareizi, ja tajā zīmētu robežas. M.Zelmeņa teiktais par Liel­straupes pili ainavā raisīja neizpratni, jo garāmbraucēji no Rīgas puses to ierauga tieši tādu, bet, kad līdz tai atnāk, ir pārsteigums par pagalmu un ieeju, verandu, paceļot acis, par torni.

Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs “Druvai” atzina, ka ir jāsatiekas visiem trim pils teritorijas īpašniekiem, jāizrunā, kādi ir kaimiņu plāni, ko darīsim kopā.     

Apmeklētāju ērtībām

Tikšanās reizē plaša diskusija izvērtās par nepieciešamo stāvlaukumu. SIA “Mark arhitekti” arhitektes Agate Eniņa un Ilona Markuse piedāvāja to ierīkot Lielstraupes ceļa otrā pusē. Tur teritorija pieder  pašvaldībai. “Pils attīstības koncepcijā paredzēts, ka iespējami mazāk skars vēsturisko teritoriju. Mašīnas pie dīķa traucē baudīt ainavu, skatu uz pili. Pāris soļu līdz objektam, apmeklētājs noskaņojas pils apskatei, un tad tā paveras skatam,” klāstīja A.Eniņa.

Stāvlaukums ir svarīgs arī straupiešiem, patlaban tie, kas tālāku ceļu izvēlas braukt ar sabiedriskās satiksmes autobusu, savas mašīnas atstāj pieturā.

R.Vasile pastāstīja, ka jau pēc tikšanās izskanējuši vēl citi varianti par stāvlaukumu – to varētu ierīkot otrpus šosejai, turpat arī tiltiņu pār Braslu. Vēl arī priekšlikums pārcelt autobusu pieturu uz Rīgas pusi. Būtisks ir jautājums par gājēju pārejām un ietvi.

Domājot par tūristiem, lai viņi Straupē pavadītu ilgāku laiku, arhitektes piedāvā lielo un mazo pastaigu loku. “Senpilsētas robežās vestu mazais loks, bet tepat pāri Braslai ir Mazstraupes pils,” stāstīja I.Markuse.

R.Vasile pastāstīja, ka pilī un parkā ir uzlikts apmeklētāju skaitītājs, lai saprastu, cik ienāk pilī, cik pastaigājas tikai pa parku. “Redzam, ka ne visi ienāk pilī. Kad gar šoseju bija lielie koki, daudzkārt izskanēja, ka Straupē ir parks ar noslēpumainību, laba vieta meditācijām. Kokus nozāģēja, jo tie bija bīstami, noslēpumainība pazuda. Taču vēl ir daudz neatklāta, jāatklāj pamazām,” stāstīja R.Vasile. Viņa arī uzsvēra, ka aizvien biežāk tūristi jautā, kur var sarīkot pikniku. Patlaban piedāvā to darīt parkā aiz zvanu torņa, draudzei piederošā teritorijā, bet tā  ikdienā papildus jākopj. Bijuši arī interesenti, kuri vēlas sarīkot pikniku pils pagalmā. “Kur ierīkot piknika vietu, pagaidām atbildes nav. Apmeklētāju intereses ir ļoti dažādas. Bija atbraukuši zviedri, un viņiem svarīgākais bija padzert kafiju šajā pilī, nekas vairāk,” atklāja R.Vasile.

Atvērti lietišķām sarunām

Kā tikšanās reizē vairākkārt izskanēja – var izstrādāt plānus, bet, lai tos īstenotu, vajag naudu. Par to saruna ievirzījās diezgan sakaitēta. “Pils saimniecība, par ko jārūpējas, ir lielāka, nekā var apzināties. Kā pili uzturēt kaut par nullēm, kā atgūt to, kas tiks ieguldīts? Ne jau ar pastaigām pa parku var nopelnīt. Kāds ir fokuss, lai iedotu dzīvību pilij, lai uzturētu infrastruktūru? Ne jau ar pasākumiem. Jūs neieklausāties cits citā. Ir jāpiesaista inovatīvi domājoši cilvēki,” viedokli pauda Gints (“Druvai” uzvārdu neatklāja) un piebilda: “Tas, ko dzirdu, jāsaglabā vēsturiskās vērtības. Neviens nesaka, ka tā nav, bet ir 21.gadsimts. Vai te būs tikai muzejs?” 

Antons Adamovičs, kurš nodarbojas ar jaunuzņēmumu platformu veidošanu un inovāciju ieviešanu dažādās nozarēs, pauda viedokli, ka pašvaldībai nav skaidras vīzijas, ko pils dos cilvēkiem. “Negribu teikt, ko darīt, bet iedvesmot, lai te nāk talanti un realizē sevi. Skaidrs, ka ar ekskursantiem pils sevi nespēj uzturēt, nemaz nerunājot par atjaunošanai vajadzīgajiem līdzekļiem. Ir iespēja piesaistīt dažādus finanšu instrumentus,    privāto publisko partnerību, iesaistīt kopienu,” klāstīja A.Adamovičs un atgādināja, ka Jakobs fon Rozens    Imig no ASV ir ieinteresēts iesaistīties, investēt, viņam ir idejas.   Arī “Druva” savulaik rakstīja, ka interesi par Lielstraupes pili izrādījis kādreizējo tās īpašnieku Rozenu dzimtas pārstāvis Jakobs fon Rozens Imig. Diemžēl par pirmo pasākumu, kuru Rozena kungs rīkoja pilī, izskanēja dažādi viedokļi.
J.Rozenbergs “Druvai” pastāstīja, ka pirms gada bijusi tikšanās ar Rozena kungu un viņa juristu. “Toreiz gala vienošanās bija, ka viņam jāveido biedrība vai fonds, tā varētu palīdzēt pilij. Līdz galam nekas konkrēts nav izdarīts. Tā kā viņš saistīts ar modernu saules paneļu ražošanu, kurus izmanto arī vēsturiskām ēkām, Lielstraupes pils pagalmā tos varēja apskatīt. Nav bijis konkrēta dialoga par konkrētām lietām. Ja ir idejas, priekšlikumi, uzklausīsim, vērtēsim. Būtu labi, ja tas notiktu strukturēti, mērķēti. Esam atvērti sarunai, lietišķiem piedāvājumiem,” pastāstīja J. Rozen­bergs un atgādināja, ka pašvaldība ir pils īpašnieks un tai jāievēro likumā noteiktais. Arī I.Bula rosināja nākt pie koncepcijas izstrādes grupas ar priekšlikumiem. “Vienmēr esam gatavi uzklausīt, izrunāties, negribam, lai kādam paliek rūgtums, ka nav sadzirdēts. Nedrīkstam aizmirst, ka komplekss ir aizsargājams kultūrvēsturiskais mantojums,” sacīja I.Bula un atgādināja, ka pils lietotāji būs vietējā kopiena.

Kā Lielstraupes pils kompleksu izmantot, noderīga ir katra ideja. Vienai papildinot nākamo, rodas risinājumi. Pašvaldībai daudz darāmā, lai taptu konkrēts redzējums. Tāpat jāmeklē finansējums jumta atjaunošanai, projekta izstrādei ieguldīs naudu par Liel­straupes kompleksam piederošo un pārdoto “Saulrītu” ēku.