Cēsu Sv. Jāņa baznīca nosvinējusi 740. jubileju. Īstenojot restaurācijas projektu, pēdējos gados dievnams piedzīvojis ievērojamas pārmaiņas. Darbi tika uzsākti 2018. gada jūnijā, un 2020.gada augustā ar arhibīskapa Jāņa Vanaga vadīto pateicības svētku dievkalpojumu tika svinēta par Cēsu sirdi dēvētās Sv. Jāņa baznīcas restaurācijas pabeigšana.
Baznīcas restaurācijai izlietoti 1,7 miljoni eiro, no tiem 1,38 miljoni bija Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējums (ERAF), 200 tūkstoši eiro Cēsu novada pašvaldības līdzfinansējums, pārējo finansējumu nodrošināja Cēsu Svētā Jāņa draudze.
Projektā īstenoti apjomīgi darbi: veikta dievnama pamatu hidroizolācija un izbūvēta lietus ūdens drenāžas sistēma, nostiprināti kontrforsi, nomainīts baznīcas un torņa jumta segums, atjaunota fasādes apdare un logu konstrukcijas, sakoptas esošās un izgatavotas sešas jaunas vitrāžas, restaurēts torņa smailes krusts un lode, kā arī vēsturiskais saules pulkstenis, labiekārtots skvērs līdzās baznīcai. Vienlaikus ar ēkas atjaunošanas darbiem tornī no jauna izveidots vēsturiskais zvana ceļš, savukārt baznīcas pastāvīgo ekspozīciju “Sv. Jāņa baznīca – vēstures lieciniece” iespējams ieraudzīt jaunā un aizraujošā veidā ar multimediju gida palīdzību. Ieguvums ir arī acīm neredzamais – klimats baznīcā kļuvis sausāks, siltuma zudumi mazāki.
Kāda būs Cēsu baltā sirds – Sv.Jāņa baznīca
2021.gada vasaras beigās, tikai gadu pēc atjaunotās Cēsu Sv.Jāņa baznīcas iesvētīšanas, uz baltā, skaistā dievnama ārsienām parādījās zaļgani plankumi. Pēc laika vietumis sāk nodrupt apmetums. Meklējot iemeslus, daļu atbildības par defektiem uzņēmās būvnieks un tos novērsa. Par pārējiem vēl spriež projekta īstenotāji, būvniecības profesionāļi un eksperti.
Kāpēc baznīcas fasāde drūp
Vispirms zaļojums bija redzams uz kontrforsiem Skolas ielas pusē. “Interesējāmies Koksnes ķīmijas institūtā pie ekspertiem. Viņi atzina, ka tas ir dabisks process. Aļģu veidošanos uz fasādes veicina mitrums, tostarp paaugstināts gaisa mitrums palielina mitrumu apmetumā, jo slīpo virsmu un porainās apmetuma struktūras dēļ mitrums tajā veido labvēlīgu vidi aļģu attīstībai. Ar laiku fasādē vietām parādījās nodrupumi. Sākumā kontrforsu apakšējā daļā, kas varētu būt normāli vecām ēkām. Vēlāk dažādi apmetuma defekti parādījās arī torņa fasādei,” stāsta baznīcas draudzes valdes priekšnieks Andis Ozoliņš-Vīksne un uzsver, ka nodrupumi fasādes apakšējā daļā un uz kontrforsiem tika saistīti ar mitrumu, kas rodas nokrišņu ietekmē. Taču bojājumiem torņa augšējā daļā iemesls šķietami ir cits. Turklāt ēkai uzlikts jauns jumts un atjaunotas lietus ūdens notekas.
“Lai risinātu šos jautājumus, bija sarunas ar projektā iesaistītajām pusēm: būvnieku, arhitektu, būvuzraugu. Tika pieaicināti Nacionālā mantojuma pārvaldes eksperti un Cēsu būvvaldes speciālisti. Bojājumus fiksēja, kopīgi apsekojot baznīcu. Par daļu defektiem atbildību uzņēmās būvnieks , kas tos jau novērsis. Kādu apstākļu dēļ radušies pārējie defekti, viedokļi ir atšķirīgi,” skaidro draudzes mācītājs Didzis Kreicbergs.
Draudze dzirdējusi ne mazums cēsnieku pārmetumu un skaidrojumu, kāpēc fasādes apmetums ir bojāts. Tiek minēts, ka draudze nav izvēlējusies īsto projektētāju, būvnieku, būvuzraugu. D.Kreicbergs atgādina, ka tik liela apjoma projektos Latvijā var piedalīties vien daži uzņēmumi, ekspertu arī nav. “Restaurācijas projektētājs ir pieredzējis, projektējis daudzu vēsturisku ēku atjaunošanu. Nebija iemesla kaut ko apšaubīt,” uzsver draudzes valdes priekšnieks. Gan D.Kreicbergs, gan A. Ozoliņš-Vīksne atzīst, ka nav pieredzes, kā tikt galā ar pēcrestaurācijas problēmām. “Tā kā viedokļi par bojājumu iemesliem atšķīrās, bijām strupceļā. Variantus, ko darīt, piedāvāja dažādus, bet garantijas, ka tie problēmas atrisinās, nebija. Līdz šim tā arī neizdevās tikt līdz reālam, draudzei pieņemamam risinājumam. Mēģinot kaut ko darīt, viss atdūrās pret vienu – kurš maksās,” stāsta A.Ozoliņš-Vīksne.
Nu ir sperts nākamais solis. Puses vienojušās par ekspertīzi fasādes restaurācijas darbiem. “Soļi nav vienkārši, jo savā ziņā visi baidās kļūdīties. Esam pateicīgi, ka Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) piešķīra finansējumu ekspertīzei, jo draudzei tādas naudas nav,” pastāsta D.Kreicbergs un piebilst, ka Sv. Jāņa baznīcas atjaunošana ir nozīmīgs projekts visai luteriskajai baznīcai.
Oktobrī noslēgts līgums par ekspertīzi. A. Ozoliņš-Vīksne uzsver, ka svarīgākais ir noskaidrot cēloņus. “Varam cits citam izteikt pārmetumus, bet nepieciešams eksperta slēdziens. Tas būs saistošs gan mums, gan būvniekam. Kāpēc radušies apmetuma defekti, vai izmantoti piemēroti materiāli, vai ir ievērota darbu tehnoloģija. Gribam skaidri saprast. Un arī to, kurš atbildīgs par situāciju, kāda izveidojusies. Kā arī saņemt rekomendācijas bojājumu novēršanai,” saka baznīcas draudzes valdes priekšnieks.
Draudzes vadība regulāri sazinās ar Centrālo finanšu un līgumu aģentūru (CFLA), kas nodrošināja ERAF līdzfinansējumu. “Neesam saņēmuši pārmetumus, ka projekts bijis neveiksmīgs. Ir sapratne, informējam, kādus soļus veicam,” pastāsta A.Ozoliņš-Vīksne un piebilst: “Daudzi jau aizmirsuši, kāda baznīca bija pirms restaurācijas – kā veca, sakumpusi večiņa.”
Gadsimtu problēma – mitrums
Vēsturiski baznīcā ir problēmas ar paaugstinātu mitruma līmeni telpās. Savulaik tur, kur tagad atrodas tūrisma informācijas centrs, bijis dīķis, iespējams, tas noturēja gruntsūdens līmeni. “Pārskatot 1938.gadā veiktās restaurācijas dokumentus, problēmas bijušas tās pašas kas tagad, paaugstinātais mitrums bojā ēku,” saka A.Ozoliņš-Vīksne.
2008.gadā draudze ņēma kredītu un atbilstoši tam laikam un iespējām sakārtoja baznīcas ēkas hidroizolāciju gar Skolas ielu. “Cik varēja atļauties, tik arī tika izdarīts,” bilst draudzes valdes priekšnieks un atgādina, ka tagad, īstenojot projektu, ārējā mitruma ietekme ir maksimāli samazināta.
“Līdztekus tam pētām mitrumu mūros. Katrs gadsimts ir mainījis ēku. Savulaik būvēto kontrforsu pamati izrādījās seklāki nekā baznīcas pamati, tie nepildīja savu funkciju balstīt dievnama sienas, tieši pretēji – tie plēsa ēku. Projekta ietvaros tika veikta kontrforsu stiprināšana ar īpašiem pāļiem. Gadsimtu gaitā baznīca ir vairākas reizes degusi, remontam izmantoti tajā laikā pieejamie materiāli, pat tika eksperimentēts ar iekšpuses sienu apmetumu,” saka draudzes mācītājs un atgādina, ka dažādos laikos dažādi cīnījās ar mitrumu mūros. Piemēram, uzsita piķa papi un aizsedza ar koka paneli, domājot, ka mitrums nesūksies dievnamā. Tā, protams, nenotika, un sekas bija labi redzamas, kad altāra daļā noņēma koka apšuvumu.
Lai skaisti un patīkami
Savu kārtu gaida arī baznīcas telpas. To atjaunošanā palīdz Cēsu Sv. Jāņa baznīcas atjaunošanas fonds.
Un atkal, pirms kaut ko sākt darīt, vispirms vajag izprast mikroklimatu dievnamā. Tiek veikts monitorings, kā telpās dažādos gadalaikos mainās mitruma līmenis. “Septiņi grādi telpās nav normāla temperatūra, bet esam iemācījušies sadzīvot, kaut varbūt mūriem tā ir piemērota,” teic mācītājs. Baznīcā siltumu nodrošina gāzes apkure, silda grīdas un blakus telpas. “Mums ir savs gāzes katls. Savā laikā tas bija pieņemamākais risinājums un to saskaņoja Nacionālā mantojuma pārvalde. Grīdas apkure ir dārga, tā dod nelielu komfortu dievlūdzējiem. Ekspluatācija ir ļoti dārga. Protams, var apsildīt baznīcu arī līdz 12 grādiem, bet tas izmaksās vairākus tūkstošus mēnesī,” skaidro D.Kreicbergs un atgādina, ka ir jārēķinās ar ērģelēm, tām straujas temperatūras un mitruma svārstības ir bīstamas. Draudze praksē pārliecinājusies, ka labāk ziemā baznīcā uzturēt vienmērīgu, kaut zemu, piecu sešu grādu, siltumu. Tas samazina gaisa mitrumu un rada komfortablāku sajūtu.
“Lai samazinātu gaisa mitrumu telpās, viens veids ir vēdināšana. Labākais laiks baznīcas vēdināšanai ir pavasaris – aprīlis, maijs un reizēm arī vēsāks jūnijs. Jūlija karstumā ir daudz mitruma. Vēdinām, atverot vairākas durvis. Tiek vērtēts, kādi ir valdošie vēji, kāds ir ārējais gaisa mitrums. Ja ārā tas zemāks nekā baznīcā, tad var laist caurvēju, ” par baznīcas ikdienas uzraudzību pastāsta A.Ozoliņš-Vīksne.
Lai sāktu domāt par iekštelpu restaurāciju, vispirms jāatrod piemērotākais risinājums sienu kapilārā mitruma līmeņa samazināšanai. Kad tas būs, varēs sākt izstrādāt projektu telpu atjaunošanai un meklēt finansējumu. “Darāmā ļoti daudz. Jāmaina elektroinstalācija, jo vietām vēl ir vecie vadi metāla čaulās. Jārestaurē altāris, kancele, ērģeļu balkons, baznīcas soli, interjera priekšmeti, sienas. Altāra galda baznīcā nav no neatminamiem laikiem. Kad būs paveikti šie darbi, varēs domāt par baznīcas telpu krāsošanu,” darāmo ieskicē mācītājs un piebilst, ka šos projektus īstenos baznīcas atjaunošanas fonds.
D.Kreicbergs arī atgādina, ka kādreiz draudzē bija tūkstošiem cilvēku, tagad simti, bet saimnieciskās vajadzības ir tās pašas.
UZZIŅAI
Tiek uzskatīts, ka baznīcu būvēt sākts 1281./1283. gadā. Par baznīcas darbības sākumu uzskata 1284. gada 24. jūniju, kad tā iesvētīta. Baznīca ir 65 m gara un 32 m plata trīsjomu bazilika, tās rietumu galā ir masīvs 65 m augsts zvanu tornis ar gotisku smaili. Baznīca ir paredzēta 500 sēdvietām. Līdz mūsdienām ir saglabājušies virkne interesantu vēstures un mākslas pieminekļu, kuru lielākā daļa ir valsts nozīmes mākslas pieminekļu sarakstā. Baznīca jau kopš 19. gadsimta pirmās puses pievērsusi uzmanību kā vēstures un arhitektūras piemineklis.
Komentāri