Toreiz un šodien. Novadpētnieku Ilgvaru Prinduli interesē gan savas dzimtas, gan dzērbeniešu dzīvesstāsti, pagasta notikumi. 1967.gada skolas fotogrāfijā ir arī viņš. FOTO: Sarmīte Feldmane
Ilgvars Prindulis ir dzērbenietis. Viņa aizraušanās ir dzimtas un pagasta vēstures izzināšana.
“1977.gadā pabeidzu Dzērbenes vidusskolu. Izmācījos par agronomu, ieprecējos Valmieras pusē, pieņēmu sievas uzvārdu, un saikne ar Dzērbeni bija virspusēja. Taču braucu pie vecākiem ciemos,” stāsta Ilgvars, kuru dzērbenieši aizvien pazīst kā Zaķi.
Viņš atceras, kad aizsaulē aizgāja vecaistēvs, vecāmāte ar krustmāti runājušās, un saruna aizgājusi par radiem. “Biju pārliecināts, ka manai ģimenei ir maz radu, krustmāte iebilda, tikai noteica, ka radi ir visos apkārtējos pagastos – Drustos, Piebalgā. Tas mani ieinteresēja, vai tiešām tā ir, ja jā – kas viņi ir,” pastāsta dzērbenietis un atzīst, ka būtība tā ir savas identitātes meklēšana. Un radu raksts ir patiesi garš, tēva radu pulks katru gadu papildinājies ar apmēram desmit jauniem vārdiem – piedzimuši, ieprecējušies.
Kad darbā iegadījās brīvāks brīdis, viņš sāka meklēt ziņas par tuviniekiem arhīvos, periodikā, uzklausīja citu stāstīto, pārbaudīja.
Pārsteigumi sekoja cits citam. Piemēram, Drustos kaimiņiem ceļa pretējās pusēs dzīvoja Zaķi. “Bija pārliecināti, ka uzvārdu sakritība, bet izrādījās mani radi, pirms trim paaudzēm vienā mājā dzīvojusi māsa, otrā- brālis” atklāj Ilgvars. Pamazām vien radu raksti aizvien vairāk sazarojas. Vecpiebalgas Krieviņi, Drustu Zariņi, Īzaki, Zosēnu Baltzoss, Jaunpiebalgas Vanagi un vēl citas dzimtas ir Ilgvara radinieki. Tā pirms desmit gadiem interese par dzimtas vēsturi, identitātes meklējumi, viņu atveda atpakaļ uz Dzērbeni. Ilgvaram no vectēva ir atstāts mantojums Drustu pagastā, bet no mammas- Dzērbenē.
Notikumu daudz. Par to pierakstītas vairākas klades.
Pētnieks uzsver, ka viņu īpaši interesē Dzērbenes Kurmu gals. Vecaistēvs Pēteris Krieviņš nopirka zemi un uzcēla “Kurmus”. Mamma dzimusi dzērbeniete. Dzimtas pētnieks apzinājis un arī daudz pierakstījis par cilvēkiem, kuri no pēckara gadiem dzīvojuši vectēva celtajā mājā. Tāpat fiksēti dažādi notikumi, piemēram, ka 1965.gadā mājā tiek ievilkta elektrība. Ilgvars arī aprakstījis, kādi bija šie cilvēki, kā dzīvoja. Ar gandarījumu viņš uzsver, kad kaut ko uzzinājis, to stāsta citiem, interese ir liela, jo katrs grib zināt, vai kaut kas nav par viņa radiem. Pašiem nav laika pētīt, bet, kad ko uzzina, meklē stāstus par savējiem.
Radu būšana sarežģīta
Viņš atzīst, ka visos laikos radu būšanas bijušas interesantas, tās ietekmējušas politiskās pārmaiņas, tāpat kā dzimtu tradīcijas. Savulaik bija pašsaprotami, ka precas vienas kārtas cilvēki. Ja esi saimnieka dēls, jāprec saimnieka meita. “Manam vectēvam vecāki bija noskatījuši kaimiņu saimnieka meitu, bet viņš apprecēja citu, tāpēc vecāku atbalsts bija liegts. Sieva nomira, un ir pirmā apbedītā Dzērbenes Jaunajā kapsētā. Tad vecaistēvs iepazinās ar bagātu meiteni, apprecējās, uzcēla māju. Sieva kopā ar bērnu nomira dzemdībās.
Mana vecmamma Marta Baltzoss bijusi ļoti izvēlīga. Kad viņai baznīcā parādīja Pēteri Krieviņu, tikai uzrāvusi degunu – neglīts, neliela auguma, un tāds man jāprec. Apprecējās ,un 1934.gadā piedzima mana mamma,” pastāsta Ilgvars un piebilst, ka nesaprot, ja jau vectēvs piedalījās Brīvības cīņās, kāpēc, kad atgriezās, kalpoja pie vācieša, nevis saņēma zemi un saimniekoja. Bet par vecmāmiņu vien nosaka, ka izvēlīgā Marta, kura visus puišus izbrāķēja, apprecēja atraitni. Ilgvars pastāsta, ka kādā nesen izdotā grāmatā Baltzoss dzimta pārtapusi par Baltozolu dzimtu un nākotnē pētniekiem var rasties problēmas.
Par vecotēvu Ilgvars var stāstīt daudz. Gan vecāmāte, gan mamma daudz atklājušas. Piedzīvojis dažādas varas, un katra centās savā labā izmantot strādīgu cilvēku. Padomju vara viņu trīs dienas turējusi pagastmājā, lai piekrīt būt par desmitnieku, desmit pagasta māju pārvaldnieku. “Vecaistēvs zināja, ka būs izsūtīšanas. Maize un āboli bija maisos sakaltēti. Bet kur mukt? Gaidīja likteni. 24. martā visi desmitnieki aicināti uz sapulci pagastmājā. Pa vienam saukti pie priekšnieces, zaldāti blakus, un bija jāparaksta izsūtīto saraksti. Vecaistēvs gan vēlāk stāstīja, ka pagastmājā bijis, lai ar priekšnieci runātu par meitu, kas nevienu nav klausījusi. Mana mamma bērnībā, tā arī visu mūžu, bijusi spītīga, skolā pasākumus neapmeklēja, dezorganizēja klasi. Vectēvs solījis, ka viņa vairāk skolā neies, un abi strādās lauku brigādē. Vecaistēvs “Kurmos” bija izveidojis labu saimniecību un pats to iznīcināja, daudz ko vienkārši nodedzināja, sadzīves mantas iznīcināja. Bija nabags, un ģimeni neizsūtīja,” vectēva dzīvesstāstu atklāj Ilgvars.
Savulaik vecāmamma Marta mazdēlam daudz stāstīja par seniem laikiem. Viņas mātes brālis bija invalīds, ziemā bija iekritis Zosēna ezerā, ārā gan ticis, bet veselība sabojāta uz mūžu. Viņš no kaimiņiem saklausījās dažādus stāstus un stāstīja māsai. “Kā ķēruši vārnas, cepuši ugunskurā, kā naktīs uz zārdiem augšā likuši suņus, lai vilki neapēd, cik daudz zviedru noslīkuši Māras ezerā… Arī to, kā svinējuši Jāņus, sanākuši arī mežabrāļi un gadījies viens padomju aktīvists. Viņam Jāņi uz mūžu beidzās ezerā,” atklāj dzērbenietis.
Aizvien interesanti ir atklāt, ka rados ir sabiedrībā pazīstami cilvēki. Mākslinieks Ludorfs Liberts bija vecmāmiņas brālēns. “No atmiņām zinu, ka lauku radus neatzinis. Reiz vecmammas brālis aizbraucis ciemos uz Rīgu, Ludorfs naktsmājas nedevis, iedevis krēslu, lai sēž gaitenī. Citiem radiem piedāvājis samaksāt pat viesnīcu. Leģenda vai patiesība, neviens nepateiks. “Vidiņos” dzīvoja slavenā fotogrāfa Artūra Dulbes māsa un māte, kura bija mammai rados. Artūram bija liela māja, bet mātei tajā vietas nebija. Viņš esot atbraucis, ietērpis māti skaistās drēbēs un fotografējis. Atkal jāsaka – leģenda vai patiesība. Tādu stāstu ir daudz, pārbaudīt nav iespējams,” saka novadpētnieks.
Pagasta vēsturē nezināmais
Izzinot radu rakstus, pamazām vien Ilgvaram radās interese par savu pagastu, notikumiem. Arī vecāki daudz stāstījuši. Īpaši mamma daudz zina un aizvien pastāsta, ko atminas. Ilgvara vecāki strādāja kopsaimniecībā lauku brigādē. Viņš labi atceras, kā domās mocījies, kad mamma un tētis atnākuši no kolhoza sapulces un pārrunājuši, ka drīz dzīvosim komunismā un tad visi gulēsim zem viena deķa. Puika domājis, kā tas būs, ka visi kaimiņi kopā. “Arhīvos pieejami daudzi dokumenti par kolhozu laika dzīvi. Par Drustu kolhozu līdz pat 1959.gadam visas pavēles ir arhīvā. Kolhoza sapulces gan saistās ar jautrību. Sapulcē zivkopis atskaitās un stāsta, ka līdakas ezeros izēdušas visas zivis. Zālē smiekli, jo priekšsēdētājam uzvārds Līdaka,” stāsta dzērbenietis un piebilst, ka pagasta vēsturē viņu vairāk interesē Latvijas brīvvalsts un kara gadi.
“Dzērbeniešu atmiņās ir notikumi, par kuriem arhīvos, arī presē nav nekādu ziņu. “Kurmos”, kur dzīvoja vecvecāki, kara laikā dzīvoja vācu virsnieki. Mamma ganīja Gaujmalā govis, kad bija krievu uzlidojums. Vācieši it kā notriekuši trīs lidmašīnas, vienu netālu no mājas nogāzē, otru uz dzelzceļa uzbēruma. Krievu lidotājs ar izpletni izlēcis, nepretojies, dzērbenieši nākuši raudzīties, kāds viņš izskatās, tad aizvests prom. Padomju laikā vēl bijis redzams zemē ietriecies motors, to izrakuši,” pastāsta Ilgvars un uzsver, ka ieinteresēts noskaidrot, vai šis stāsts atbilst patiesībai.
Viņš nepiekrīt informācijai, ka pie Dzērbenes baznīcas bija apglabāti krievu virsnieki vai latviešu leģionāri. Skolā bija vācu hospitālis, un, kā stāsta dzērbenieši, tur apglabāti vācieši. Mamma ar vecotēvu tur staigājuši, skatījušies, uz krustiem bijuši tikai vācu uzvārdi. Krievi esot apglabāti birzītē pie vecās pagastmājas. Tāpat dažādi stāsti ir par Dzērbenes kroga nodedzināšanu. “Vēl ir dzīvi šo notikumu liecinieki, tie, kuriem vecāki stāstījuši, kuri kaut ko dzirdējuši. Viņu stāsti var palīdzēt atklāt, vai tā patiesība vai tikai stāsti, kas klejojuši apkārt,” saka dzērbenietis un atgādina, ka, izzinot pagasta notikumus, atklājas cilvēki, viņu rīcība, dzīvesstāsti, tāpat kā dzērbeniešu likteņi dod atbildes uz daudzu notikumu skaidrojumiem.
“Pagastā ir daudzas senas dzimtas, kuras ietekmējušas pagasta dzīvi, attīstību. To stāsti ir interesanti. Jo dziļāk meklē, jo vairāk un precīzāk var uzzināt. Diemžēl daudz kas cilvēku atmiņās pagaisis,”saka Ilgvars un pastāsta, ka viņa tēva brālis Vilmārs Zaķis kādu laiku dzīvoja Taurenes “Katrīnkalnā” un mācījās pie dziednieces Martas Mieriņas. Vēlāk viņš bija dziednieks Drustos. Viņi abi ir aizmirsti, bet par viņiem noteikti var uzzināt daudz interesanta.
“Jo vairāk uzzini par savu dzimtu, pagastu, jo jūties piederīgāks šai vietai. Te ir tavas saknes,” uzsver Ilgvars Prindulis.
