Līdzdalība. Biedrības kultūras dzīvei

Kultūras dzīvi veido ne jau tikai pašvaldības iestādes. Daudz var paveikt iedzīvotāji paši, domubiedri, nevalstiskās organizācijas. Ne viena vien aktīvi iesaistās vietējās sabiedrības kultūras dzīves norisēs, līdzdarbojas pasākumu rīkošanā, organizē tos plašam lokam. Cēsu Kultūras pārvaldes vadītāja Zane Neimane pastāsta, ka nākamgad, kad    Cēsis būs kultūras galvaspilsēta, katrai organizācijai ir iespēja iesaistīties ar savu piedāvājumu. Cēsīs darbojas vairāk nekā desmit nevalstiskās kultūras organizācijas, arī novadā to ir gana daudz. Kultūras projektu konkursos biedrības var iegūt finansējumu aktivitātēm un arī pašvaldības līdzfinansējumu. Drīzumā sāks darboties mājaslapa “Cēsis – 2025”, kur    iepazīties ar pamatprogrammas svarīgākajiem notikumiem un kopienas, iedzīvotāji var pieteikties līdzdarboties. Bet iespēja darīt nav tikai pirms svētkiem vai svētkos, arī ikdienā.

Resurss, ko nenovērtē

Biedrību “ART CĒSIS” vadītāju Inesi Ciekuri ne viens novadā pazīst kā izstāžu organizētāju. Cēsu Centrālajā bibliotēkā, pagastu bibliotēkās, savu reizi Cēsu Mākslas skolā ir iespēja redzēt profesionālu mākslinieku darbus. Tie tapuši biedrības rīkotajā plenērā Cēsīs.

Inesei vienmēr bijusi tuva augstvērtīga māksla un ar to gribējies iepazīstināt iespējami vairāk cilvēku. Savulaik Cēsu kultūras namā bija mākslas salons “Dūja”, kur pulcējās mākslinieki, notika izstādes. “Kad kultūras namu slēdza rekonstrukcijai, sapratu, ka tādu gaisotni vairs neradīt. Domubiedri izveidojām biedrību,” stāsta tās vadītāja.   
      “ART Cēsis” par uzdevumu izvirzīja veicināt kultūras attīstību, jaunradi un kultūras vērtību saglabāšanu, paplašināt sabiedrības izglītības, informācijas, pieejamības un līdzdalības iespējas vizu­ālās mākslas un citās kultūras nozares jomās, aizstāvēt radošo brīvību un vizuālās mākslas mākslinieku profesionālās, ekonomiskās, sociālās un morālās tiesības un intereses, veicināt sabiedrības pilsonisko līdzdalību un iniciatīvu reģionālās un vietējās kultūras attīstības plānošanā un īstenošanā.
    Biedrībai kopš 2010.gada bijušas telpas privātos īpašumos.    “Katru vasaru ir plenērs, jo māksliniekiem    ir svarīgi radoši strādāt kopā. Mēs smejamies, ka viņi kā 12 meža gulbji salido Cēsīs, te vij ligzdu, un sākas perēšanas laiks – kaut kā jauna apgūšana, pareizāk sakot, aizmirstu tehniku, domu apmaiņa. Beigās ir izstāde, katrs mākslinieks atstāj vienu darbu biedrībai. Pa šiem gadiem to sakrājies daudz,” stāsta I.Ciekure.    Mākslas darbi glabājas Ineses mājās, viņa tos bez maksas piedāvā izstādēm,    aizved un iekārto telpā.
        “Plenēros piedalās ne tikai Latvijā pazīstami mākslinieki, mākslas skolu un akadēmijas pasniedzēji. Daudzkārt esmu mēģinājusi pārliecināt Cēsu kultūras dzīves veidotājus, ka ir vērts atrast telpu, kurā pastāvīgi būtu redzami šo mākslinieku darbi, jo, ko izstādīt, ir daudz. Lepo­jamies, ka Ritums Ivanovs, Andris Eglītis, Gatis Šļūka ir mūsējie, bet kur novadā var redzēt viņu mākslas darbus?” saka biedrības vadītāja un piebilst, ka gluži kā sakāmvārdā – kad nav, kur iet, iet uz mežu. Pirms četriem gadiem Cēsu nomalē    pie Rūcamavota tapa lielformāta gleznu izstāde, ko mākslinieki jubilejā veltīja Kārlim Skal­bem. Iz­stāde brīvdabā aizvien ir skatāma.   
      “Ir sajūta, ka pašvaldība neizmanto resursu, kāds ir nevalstiskajām organizācijām. Mūs iesaistot, varētu veidot pilnvērtīgāku, daudzveidīgāku kultūras dzīvi. Jā, mēs varam darboties, mūs netraucē. Bet katru gadu jāpierāda, ka    gribam darīt un varam izdarīt. Tas tad, ja startē projektu konkursā, bet citādi nav intereses, ko darām,” pārdomās dalās I.Ciekure un piebilst, ka pirms gadiem kultūras dzīves organizatori ar NVO vairāk rēķinājušies. Aicināja kopā, kad apsprieda kultūras budžetu un pasākumu plānu, iepazīstināja ar pašvaldības iecerēm, tika pārrunāti virzieni, kādos katra biedrība strādā.    Viņa atklāj, tikai vienreiz kultūras dzīves organizatori izmantojuši “ART CĒSIS” resursus un uzaicinājuši līdzi uz Rakveri, kur aizvestā izstāde augstu novērtēta.   
    I.Ciekure vērtē, ka vismaz “ART CĒSIS” nav informēta par nākamo gadu, kad Cēsis būs kultūras gal­vaspilsēta. Mākslinieki labprāt iesaistītos.
    Biedrības vadītāja uzsver, ka ir pateicīga par vietvaras kultūras projektu konkursā piešķirto finansējumu plenēram, bet žēl, ka netiek izmantots tas, ko no šī plenēra var gūt sabiedrība. “Pirms gadiem mākslinieki arī viesojās skolās, rīkoja meistarklases, stāstīja par mākslu. Skolas nav ieinteresētas,” bilst I.Ciekure.
          Biedrības vadītāja atzīst, ka piesaistīt Valsts kultūrkapitāla finansējumu ir kā piedalīties loterijā. “Māk­slinieki ar savu vārdu var piesaistīt, bet ne biedrība. Vidze­mes plānošanas reģiona konkursā    profesionālā vizuālā māksla nav atbalstāmo sarakstā,” stāsta biedrības vadītāja un piebilst: “Ie­spējams, ja finansējumu būtu vieglāk saņemt, paši būtu slinkāki. Gribas darīt, ir darītāji, un daudz kas notiek. Taču varētu vairāk, un ideju netrūkst. Mēs taču popularizējam Cēsis, iepazīstinām ar profesionālo mākslu.”
      I.Ciekure atklāj, ka visus savus viesus iegādāties suvenīru no Cēsīm ved uz namiņu stacijas laukumā un aicina izvēlēties kādu grāmatu. Tās lasījuši cēsnieki, te ikviens var atrast    kaut ko sev piemērotu. Arī holandietis atradis latviešu rakstnieka darbu angļu valodā. “Arī šo grāmatu namiņu var izveidot kā ko skaistu un interesantu,” teic cēsniece.

Arī mazā pagastā var paveikt daudz

2007.gadā aktīvie kaivēnieši nodibināja biedrību “Līdzās”. Tās mērķi aptver plašu darbības loku, uzsverot    iedzīvotāju un institūciju līdzdalības paaugstināšanu sabiedrības dzīves norisēs.

“Mazā pagastā nevar nodalīt kultūru no sociālajiem    un vides, arī mūžizglītības, kultūrvēstures jautājumiem,” saka biedrības vadītāja Agnese Caunīte-Bērziņa. Viņa “Līdzās”, kas apvieno 16 biedrus, vada jau vairākus gadus.
“Plānojot darāmo, vērtējam, lai tas būtu ilgtermiņam, lai īstenoto projektu rezultāts dotu labumu iespējami vairāk dažādu paaudžu    kaivēniešu,” uzsver biedrības vadītāja.
    “Līdzās” īstenojusi ne vienu vien projektu, gūstot gan “Lea­der” programmas, gan Valsts kultūrkapitāla fonda, Nodarbinā­tības valsts    aģentūras un pašvaldības atbalstu.  Vairāki izzinoši pasākumi rīkoti sadarbībā ar Cēsu rajona lauku partnerību.   
    Pēdējo desmit gadu laikā biedrība ar projektiem pagastā ieguldījusi       30 281 eiro. Ikviens interesents var izmantot “Jauno prasmju darbnīcu” un iemācīties kaut ko ikdienā noderīgu, vai arī prasmes vēlāk izmantot, uzsākot uzņēmējdarbību.
    “Kaivēniešiem mājās glabājās neizmantotas stelles, bija sievas, kuras vēlējās iemācīties aust. Tā tikām pie savulaik pagasta amatnieku gatavotām    trizuļu un sviru stellēm. Amatniece, kurai radi dzīvoja Kaivē, palīdzēja tās salikt kopā. Gadu desmitus nogulējušas bēniņos, stelles atkal labi kalpo.      Lai varētu aust galdautus, piemērotas stelles sameklējām Zemga­lē. Vēl darbnīcā ir prievīšu un mazās galda stelles,” pastāsta biedrības vadītāja un uzsver, ka darbnīca iekārtota, daudz tajā nepieciešamā iegādāts par finansējumu, kas iegūts projektu konkursos.   
      Jauno prasmju darbnīcā ikviens var izmantot arī      profesionālo adāmmašīnu, bet bērniem ir divas vienkāršākas.    Te vēl pieejams griezējprinteris    un šujmašīna, kā arī keramikas apdedzināšanas krāsns, kurā var apdedzināt arī polimērmālu. “Darbnīcas kaivēnieši izmanto,” saka biedrības vadītāja.
      A.Caunīte-Bērziņa uzsver, ka pagasta iedzīvotājiem ir svarīga ne tikai dzimtās vietas šodiena, arī vēsture. Ar biedrības gādību izdots novadnieces Ērikas Burakas literārais krājums, sagādāts finansējums, lai izdotu filologa un pētnieka grāmatu “Kaives stāsti”.    Nesen tapusi Kaives pagasta karte, kurā mājvietas, arī tās, kuru vairs nav. “Emīls Arvīds Ozols to paveica    kopā ar vecākiem, kuri vairākās paaudzēs ir kaivēnieši. Tas katram, kurš interesējas par Kaives vēsturi, ir noderīgs materiāls,” uzsver biedrības vadītāja un pastāsta, ka karte ir katram pieejama, tiek domāts, kā to tālāk izmantot pētījumos.
        Pēdējos gados par “Leader” finansējumu Kaives parkā ierīkots trenažieru laukums un bērnu rotaļu laukums. A.Caunīte-Bērziņa atzīst, ka tas bijis izaicinājums. “Tā bija būvniecība, jāskaņo būvvaldē, nezinājām, ka katra konstrukcija pēc tam jāsertificē. Par sertifikāciju jāmaksā. To sedza pašvaldība. Galā tikām, abi laukumi droši,” pastāsta kaivēniete un uzsver, ka pēdējos gados projektos, kur bijis nepieciešams līdzfinansējums, to piešķīrusi vietvara.
    Četrus gadus biedrībai ir sadarbība ar Nodarbinātības valsts aģentūru par jauniešu un jauniešu ar invaliditāti nodarbināšanu. Aģentūra maksā stipendiju, biedrība nodarbina projektā iesaistītos.
    “Ja ir ideja un darītāji, viss ir paveicams. Katrs projekts – tā ir jauna pieredze. Ideju netrūkst, ne jau katras īstenošanai vajag lielu naudu,” pārliecināta A.Caunīte-Bēr­ziņa. Viņa pastāsta par kaivēniešu ieceri parkā pašiem kaut ko iestādīt. Ar ainavu dizaineri Vi­netu Radziņu izrunāts, kas tas varētu būt. “ Bet ar    noteikumu, ka stādītājs arī rūpēsies par to, ko iestādījis, laistīs, gādās, lai meža zvēri nenograuž, ziemā nenosalst,” uzsver biedrības vadītāja un piebilst, ka būtu taču skaisti, ja izveidotu krūmrožu labirintu, uzstādītu sau­les pulksteni. Sanākot kopā, allaž izskan interesantas, oriģinālas idejas. Kāpēc gan tās neīstenot?
    Patlaban pašvaldība biedrībai zemi, kur atrodas bērnu rotaļu un trenažieru laukumi, nodevusi bezatlīdzības nomā, bet jāsamaksā nekustamā īpašuma nodoklis. Kaivēniete atzīst: “Ja vien ir vēlēšanās darīt, parkā var likt lietā gan idejas, gan savu darbu.”
    Viņa uzteic pašvaldības atbalstu, ne tikai īstenojot projektus, bet arī ikdienā. Otro gadu “Lī­dzās” saņem finansiālu atbalstu NVO darbības nodrošināšanai. Par šo naudu var samaksāt    bankas konta uzturēšanu, grāmatvedības pakalpojumus, dalības maksu Cēsu rajona lauku partnerībā.
    “Lai nevalstiskā organizācija veiksmīgi darbotos, sasniegtu mērķus, lai pagastā būtu jūtams, ka patiešām darām, ikvienam ir jāiegulda daudz laika un enerģijas,” atgādina biedrības vadītāja un piebilst, ka trim “Leader” projektiem turpinās uzraudzība un tā ir atbildība, ka viss notiek, kā plānots. “Tāpat, īstenojot citus projektus, negribas, ka tad, kad to termiņš beidzies, viss arī beidzas, jābūt turpinājumam,” saka A.Cau­nīte – Bērziņa.