Skanīgi. Cēsu Teātris ir dziedošais amatierteātris, un arī uzvedums “Lai top izrāde!” bija dziesmu piepildīts.
Teātrim Cēsīs – 150
Starptautiskajā Teātra dienā ar muzikālu izklaidējoši informatīvu pirmizrādi “Lai top izrāde!” jeb teātrim Cēsīs 150 Cēsu Teātris aicināja ieskatīties izrādes tapšanas gaitā – lugas lasīšanā, tekstu apgūšanā, tērpu izvēlē, rādīja ģenerālmēģinājuma un pirmizrādes norisi. To visu caurvija vēstures fakti par teātri, kurš arvien bijis viens no pazīstamākajiem amatierteātriem Latvijā.
Ar Cēsu teātri strādājuši vairāk nekā četri desmiti režisoru, iestudēti vairāki simti lugu, nospēlēti vairāki tūkstoši izrāžu, bijusi pat opera. Izrādē īpaši tika izcelts 1965. gada iestudējums “Mīla stiprāka par nāvi”, kas bija pēdējā izrāde Vīgantes parka estrādē pirms Staburaga appludināšanas, kā arī ar to cēsnieki pieteica sevi nakts brīvdabas izrāžu jomā.
Svētku nedēļā Cēsu Teātris spēlēja vēl divas izrādes: “Panti un lietas” un “Māsas”. Režisore Edīte Siļķēna, kas teātri vada kopš 2017. gada, teic, ka ir gandarījums par skatītāju novērtējumu: “Uz izrādi “Kissa” brauca pat grupas no Rīgas, tas amatierteātrim ir labs rādītājs. Ir laba sajūta, ka saproti, esi turpinājums kokam, kuram ir spēcīgas saknes. Milzīgs prieks, ka teātrī spēlē dažādu paaudžu cilvēki, kas bagātina cits citu. Ir tik aizkustinoši redzēt, ka iesaistās ģimenes. Un mēs arvien esam dziedošs teātris. Amatierteātra burvība ir tā, ka ne tikai režisors nāk ar savu skatījumu par izrādi, bet arī katrs dalībnieks ienes savu. Esmu pateicīga aktieriem, kas pēc darba rod spēku darboties un dalīties pozitīvajā, gaišajā enerģijā ar skatītājiem, ko mums tik ļoti vajag.”
Aktieri, kas kāpuši uz Cēsu teātra skatuves dēļiem, nav saskaitāmi, bet skaidrs, to bijuši daudzi simti. Īpaši tika sveikti ilggadējie aktieri, pieminēti tie, kas jau spēlē uz debesu skatuvēm. No tagadējā sastāva Cēsu Teātrī visilgāk darbojas Maija Košoreka, Inese Majore, Lauma Daugiša, Jānis Gabrāns, Juris Krūze, Iveta Gabrāne, Inese Romka un Īrisa Uldriķe.
Maija Košoreka teic, ka teātrī sākusi spēlēt sešdesmitajos gados: “Mūs, studijas audzēkņus, iesaistīja izrādē “Mīla stiprāka par nāvi”. Bet sirdī man iekritusi loma Aspazijas izrādē “Vaidelote” pie režisora Emīla Krastiņa.” M.Košoreka spēlēja arī pie Tatjanas Šverstes, bet tad dzīves apstākļu dēļ bija liels pārtraukums. “Atsāku darboties pie režisores Rasmas Bērziņas, piedaloties dzejas uzvedumos, darbojos arī Rasmas Bērziņas vadītajā senioru teātrī,” pastāsta M.Košoreka.
Ivetai Daigai pirmizrādē bija kolorītā apkopējas loma, kas raisīja ne vienu vien smieklu šalti skatītāju rindās. Aktrise teic, ka ļoti priecājas par šo lomu: “Lai gan loma ir komiska, jo kurš gan nezina kādu apkopēju, kas visur bāž savu degunu un kurai par visu ir viedoklis, īstenībā bez apkopējas nav iespējams iztikt. Paldies koncertzāles “Cēsis” apkopējām, kas uzticēja man darba inventāru un ļāva iepazīt darba specifiku.” Arī Kārlis Dambis jau bērnībā vēlējās spēlēt teātri, bet dzīve ievirzīja kaislībā uz kartingiem: “Tomēr, kad tieši pēc 40 gadiem Druviņā bija sludinājums, ka atsākas teātris, sapratu, ka ir jāiet. Teātris man ir cita pasaule, izraušanās no ikdienas, tikšanās ar foršiem cilvēkiem. Lai gan vispār neesmu dziedošs cilvēks, te dziedu pat solo.”
Jau simts gadu Cēsu teātris spēlē uz skatuves pilsētas centra namā, tagadējā koncertzālē “Cēsis”. Skatītāju rindās bija daudzi kādreizējā kolektīva dalībnieki, kuri uzveduma pēdējā dziesmā “Lilioma dziesma” pievienojās aktieriem uz skatuves.
Latviskā deja dzīves ceļamaizē
Tautas deju ansamblis “Raitais solis” vieno paaudzes. Tas daudziem jo daudziem 80 gadu garumā devis iespēju apliecināt sevi dejā, iepazīt un saaugt ar latviskajām tradīcijām, veidot savu identitāti. Piederību dejotāju saimei, Cēsīm, savam kolektīvam. To apliecināja skatītāju pilnā koncertzāle, kad kopā sanāca bijušie dejotāji, viņu vecāki, vecvecāki, latviskās skatuves dejas cienītāji.
Aina un Dainis Tarasovi savulaik dejoja “Raitā soļa” 25 gadu jubilejas koncertā un aizvien sevi saista ar “raitīšiem”. “Tautas deja ir latviskā identitāte – dejo kā latvietis, jūties kā latvietis, uzvelc tautastērpu, saplūsti ar to, tas ceļ pašapziņu,” saka Aina, bet Dainis uzsver, ka kolektīvā izieta dejas skola, kas pavadījusi visu mūžu. “Ja jaunībā esi dejojis, prieks un vēlēšanās to darīt nepārtrūkst,” teic Dainis un piebilst, ka abi, kaut vairs nedejo, regulāri apmeklē deju koncertus, lai baudītu latviskumu.
Voldemārs Martinovs pats nav dejojis. “Esmu latvietis. Esmu tālbraucējs, izbraukājis Eiropu un vienmēr, lai kur esmu, gribu mājās. Mēs varam lepoties ar to, kas mums atšķirīgs no citām tautām, to, kas ir mūsu. Tas latviešiem jāsaglabā, tā ir latviskā identitāte. Jauniešiem jāiet armijā, bet meitenēm jādejo,” pārdomās dalās cēsnieks un piebilst, ka, skatoties dejas, pats it kā dejo līdzi, jo nespēj būt vienaldzīgs.
80 darbības gados “Raitais solis” priecējis skatītāju tūkstošus ne tikai Cēsīs, Latvijā, arī citās zemēs. Mainījušies dejotāji un vadītāji, bet būtiskākais ir nemainīgs – vēlēšanās būt starp labākajiem Latvijā. Katram dejotājam savi stāsti un atmiņas gan no uzstāšanās reizēm, gan kolektīva sadzīves.
Ilze Mažāne, horeogrāfe, Deju svētku virsvadītāja, sākt dejot uzdrošinājās “Raitajā solī”. “No pirmā koncerta atmiņā, kā gaidīju, kad jāiziet uz skatuves, un nākamā atmiņa par to, kad jau bija nodejots, pa vidu no uztraukuma neko neatceros. Mīļa vieta man bija kulises, jo fiziskā sagatavotība bija vāja un pēc ātras dejas bija jāatgūstas,” koncertā atmiņās kavējās bijusī cēsniece un uzsvēra, ka neaizmirstama ir koncertmeistares Ausmas Sīlītes cilvēkmīlestība.
Brīdi, pirms sāk skanēt koncerta pirmās dejas mūzika, “raitīši” saliek rokas kopā un ansambļa vadītājs Andis Kozaks dod ceļa vārdus – lai nesajūk soļi, lai muguras taisnas, lai smaidi sejā… “Bijām jaunrades deju konkursā ar manu deju “Suseklis”. Pirms uzstāšanās sanācām kopā, salikām rokas, uzmundrināju dejotājus. Tas tagad ir rituāls pirms katra koncerta,” atklāja A.Kozaks. Tāpat kā pirms dejas iestudēšanas garas sarunas par to, kāds tai vēstījums, kā to izdejot, dalīšanās sajūtās.
Jubilejas “Raitais solis” prot svinēt. Kopā ar draugu kolektīviem – TDA “Dancis”, “Piebaldzēni”, “Miķelis”, “Saulīte”, ”Dzirnas”, “Straupe”, “Saulgrieži”, “Tūgadiņš’, “Kande”, “Randiņš’” - par prieku sev, ikvienam zālē tika izdejots koncerts “Dancojot, spēlējot deju pinu vainagā”, bet tā otrā daļā koncertuzvedums “Spēlēju, dancoju” A.Kozaka horeogrāfijā.
““Raitais solis”? Vai prasa komentārus, vārdus? Tas ir “Raitais solis” – labākais novadā,” “Druvai” pēc koncerta atzina vairāki skatītāji, kuri paši nav bijuši dejotāju vidū.
Ansambļa jubilejas reizē Latvijas Nacionālā kultūras centra Atzinības rakstu par ieguldījumu deju kolektīvu darbībā, Dziesmu un Deju svētku tradīcijas uzturēšanā un novada kultūrvides veidošanā saņēma dejotāji Aivita Freimane-Medne, Evija Čemcova, Solvita Jansone, Iveta Kleša, Uģis Kuzmins, Ilze Žvarte, Jevgēnijs Filipovs, Mārtiņš Buldurs un Mārtiņš Jurciņš. Centra Goda rakstu par nozīmīgu ieguldījumu skatuviskās dejas mākslā, Dziesmu un Deju svētku tradīcijas saglabāšanā, tālāknodošanā un novada kultūrvides veidošanā saņēma “Raitā soļa” vadītājs Andis Kozaks.
“Raitais solis” vieno paaudzes, vieno dejā, mīlestībā pret deju un latviešiem raksturīgajā skatuves elegancē, kas atklāj latvieti, viņa identitāti.
Komentāri