Piektdiena, 27. septembris
Vārda dienas: Gundars, Kurts, Knuts
casibom bahsegel jojobet

Intervija. Selecka kino laikmets

Andris Vanadziņš
15:22
20.09.2024
25
Seleckis Piebalga

Ivars Seleckis Inešos, filmējot dokumentālo filmu “Nāc lejā, bālais mēnes”. FOTO: no režisora arhīva

Svētdien, 22. septembrī, 90 gadu jubileju svinēs dokumentālā kino klasiķis Ivars Seleckis. Jau vairāk nekā 60 gadus viņš , kā pats saka, taisa kino, un jubileju režisors aizvadīs ar pirmizrādi, piedāvājot skatītājiem savu jaunāko darbu “Turpinājums. Pieaugšana”.

Seleckis ir viens no Rīgas poētiskā stila kino pamatlicējiem, un, sekojot viņa filmogrāfijai, var apgūt Latvijas kino vēstures īso kursu. “Šķērsielu” 1989. gadā atzina par labāko Eiropas filmu, piešķirot Eiropas Kino akadēmijas balvu. Cēsu novadā pagājušā gadsimta 90.gadu sākumā filmētā “Nāc lejā, bālais mēness” saņēmusi “Sudraba Kentauru”, kā arī speciālbalvu starptautiskajā “Balticum Film & TV” dokumentālo filmu festivālā Bornholmā. Viņa filmas vairākkārt novērtētas ar nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps”, bet pirms desmit gadiem Ivars Seleckis kopā ar dzīvesbiedri, montāžas režisori Maiju Selecku saņēma “Lielo Kristapu” par mūža ieguldījumu.

Nozīmīga tēma režisora daiļradē ir Latvijas lauki pārmaiņu brīžos. Šo filmu ciklu Ivars Seleckis sāka 1972. gadā ar savu pirmo lauku dokumentālo filmu “Apcirkņi”. Tā uzņemta laikā, kad padomju kopsaimniecībās notika masīva meliorācija, plašu tīrumu veidošana, nodedzinot un ar buldozeriem nošķūrējot tradicionālās latviešu viensētas. Tā laika ideoloģijā viensētu un latviešu zemnieku tradicionālā dzīvesveida iznīcināšanu dēvēja par progresu. Taču “Apcirkņi” neraisa sajūsmu par padomju sasniegumiem, tieši pretēji, filmas kadri atsedz notiekošā traģismu. Lai arī diktora poētiskajā tekstā iekļautas nodevas tiem laikiem ar gaišās nākotnes piesaukšanu, filmas vizuālā valoda ir tieša un skaudra. Viena no spēcīgākajām metaforām – zārks, mūža mājas pamestā, iznīcināšanai lemtā viensētā. Kur nu vēl skaidrāk pateikt, ka šādas pārmaiņas ir zemniecības gals, nevis jaunas dzīves sākums. Ne velti šo epizodi Maskavas cenzori pieprasīja izgriezt.

Savukārt “Nāc lejā, bālais mēnes” rāda Vidzemes zemnieku dzīvi 90.gadu sākumā, dokumentējot to, kā cilvēki atguva zemi, mērīja robežas, kala lielus plānus un pilnā mērā izbaudīja, cik saldi-rūgta ir savas zemes saimnieka maizīte. Filma ir par Inešu, Kaives, Drustu, Raiskuma un Straupes pagastu ļaudīm un ir lielisks piemērs, ko varam dēvēt par Selecka kino rokrakstu – vērīga un neuzkrītoša ieskatīšanās filmas varoņu dzīves norisēs. “Interesantākais ir cilvēka liktenis. Visas ārišķības, režisoru triki noveco, bet cilvēka liktenis ir neatvairāma lieta, laikmeta dokuments,” saka režisors, kurš mūsu novadā ir biežs viesis, un turpina: “Cēsis man ir ļoti mīļa vieta, te vienmēr kaut ko var atrast. Bet pirmo reizi ar kameru uz Cēsīm atbraucu 1976.gadā. Biju operators spēlfilmai “Zobena ēnā”. Viduslaiku pilī un apkārtnē uzņēmām ziemas skatus. Pamatīgāk novadu iepazinu, filmējot “Nāc lejā, bālais mēness” spilgtos varoņus un stiprās personības Piebalgā un Pārgaujā. Kopš filmas tapšanas pagājuši jau vairāk nekā 30 gadi, bet tā nenoveco, drīzāk iegūst papildu vērtību. Jauni cilvēki Rīgā skatās ar interesi un atklāj citu pasauli, ko rada varoņu vienreizējie likteņi un brīnišķīgā daba!

___________________________________________________________________________________________

-Es teiktu – lieliski uzņemta daba… , bet kā nonācāt kino?

-Sakritības. Skolas laikā ļoti daudz lasīju un, 1947.gadā beidzot ģimnāziju, gribēju kļūt par vēsturnieku. Bet tas jau bija okupācijas laiks, un vecāki mani atrunāja, sakot, ka padomju vēsture nav nekāda vēsture. Kopā ar draugiem aizbraucu uz Jelgavu un iestājos Lauksaimniecības akadēmijā pārtikas tehnologos. Studiju laikā daudz fotografēju un filmēju dažādus notikumus fakultātē un tā lieta mani aizrāva. Vienā gadumijā nokļuvu praksē Maskavā, kur sastapu Kinematogrāfijas institūta studentus un no viņiem uzzināju, ka tur var studēt arī neklātienē. Tālākais ceļš man bija skaidrs.

Lauksaimniecības akadēmiju tomēr pabeidzu, diplomdarba tēma bija – olbaltumvielu rūpnīca. Noliku to plauktā un devos uz Rīgas kinostudiju, kur sākumā staipīju filmu bundžas. Vēlāk kļuvu par izcilā kinooperatora Voldemāra Gaiļa asistentu. Tā bija ļoti laba skola. Gailim patika filmēt dabu, ainavas, un viņš ļoti labi to prata. Stundām ilgi meklēja labāko skatu punktu, apgaismojumu. Dabai nevar uzspiest kaut kādu savu redzējumu, dabā ir jāiekļaujas, tāpat kā, filmējot varoņu dzīvi, ir jāiekļaujas, jāsajūt tās ritējums.

-Lauku tēmai pievērsāties Voldemāra Gaiļa ietekmē?

-Drīzāk vecāku un vecvecāku ietekmē. Abi vectēvi bija zemnieki, tēvs agronoms, un viņa novēlējums bija – dēls, turies pie zemes, tā tevi nepievils! Es arī turos, tikai arkla vietā man ir kamera. Zeme pievelk, tā ir dzīva, harmoniska, dāsna. Un cilvēkus, kuriem ir tā noslēpumainā zemes izjūta, ir interesanti filmēt, jo viņos ir paš­apziņa, pamatīgums, pārmantojamība. Kā Cimdiņi Piebalgā, kurus filmēju “Pasaules paplašināšanā”. Viņu mājas pamati tur ir no 1635.gada! Pilsētās nav, kur iesakņoties, tur dzīve ir fragmentāra, vairāk pakļauta dažādu pārmaiņu vējiem. Tautas pamats, sak­nes ir laukos, tāpēc priecājos, redzot, ka ģimenes atkal atgriežas laukos, jauni, labi izglītoti cilvēki, kuri grib, lai viņu bērni augtu dabiskā vidē.

-Arī jaunākā filma ir par bērniem pilsētā un laukos…

-Jā, vēl viens cēsnieks Gints Grūbe piedāvāja interesantu ideju- sekot līdzi bērnu pieaugšanai. 2018.gadā iznāca “Turpinājums” par pirmklasniekiem, pēc septiņiem gadiem atgriezāmies pie saviem varoņiem, un nu ir skatāms “Turpinājums. Pieaugšana”. Viņi ir ļoti mainījušies, dzīve kļuvusi daudzšķautņaina, tai ir grūtāk izsekot, tāpēc šo filmu veidoja lielāks autoru kolektīvs. Lielas pārmaiņas ir Vecpiebalgas Anetei. Mamma atgriezusies no ārzemēm, viņas dzīvo Rīgā, Anetei jauna skola. Viņa ir gudra un spējīga meitene, labi iejutusies jaunajā vidē.

-Jautājums, kas interesē daudzus – kā jums izdodas uzturēt tik labu radošo un fizisko formu un aizvien īstenot jaunas ieceres?

-Esmu nolēmis pēc jubilejas pirmo reizi dzīvē tomēr iet atvaļinājumā. Jāsakārto savs filmu arhīvs, to vairs nevar atlikt. Kas palīdz turēties formā? Droši vien gēni, priekšteči dzimtā ir ilgdzīvotāji. Bet mana formula ir vienkārša – kustība un askētisks dzīvesveids pasargā no kaitēm. Kad aizeju pie ārsta, viņš, pētot analīžu rezultātus, groza galvu un saka – man ir sliktāki rādītāji nekā jums! Tas ir kino rūdījums – 12 stundas dienā skraidīt ar platekrāna kameru un akumulatoru plecos ir labs treniņš…

Maf Logo 2

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Aktualizējam. Sabiedriskās tualetes

10:30
24.09.2024
42

Viena no pašvaldības rūpēm ir sabiedrisko tualešu nodrošināšana. No augusta vidus Cēsīs to izmantošanā ieviesa jaunu kārtību. Pamatojot ar nepieciešamību uzturēt tīrību un kārtību, no 19. augusta sabiedriskajās tualetēs ieeja ir par maksu – 50 centi. Stacijas laukumā 5 jeb autoostā, Baznīcas laukumā 1 un Palasta ielā 24 jāmaksā ar bankas karti, bet Uzvaras bulvārī […]

Aktualizējam. Pašvaldība konsultējas ar iedzīvotājiem

10:27
24.09.2024
53

Iedzīvotāji vislabāk zina, kas pagastā svarīgākais Pašvaldības pamazām izstrādā nākamā gada budžetu. Jau tagad zināms, ka naudas nebūs vairāk kā šogad, kaut izdevumi visās jomās  aizvien palielinās. Pašvaldībām savas funkcijas jāpilda, jānodrošina iedzīvotājiem nepieciešamie pakalpojumi. Kā starp daudzām vajadzībām noteikt prioritātes? Smiltenes novada pašvaldības deputāti to jautā iedzīvotājiem. Katrā pagastā tiek rīkotas sanāksmes, tikšanās ar […]

Būt cēsniekiem

15:15
20.09.2024
40

Pusaudžu un jauniešu vecumā būtiski ir draugi, socializēšanās iespējas un piederības sajūta konkrētai grupai, skolai, pilsētai. Tas veido jaunieša identitāti. Piederību vietai veido arī notikumi, kas aktuāli jauniešiem, kuros būt kopā ar sev svarīgiem cilvēkiem, piedzīvot pozitīvas emocijas, līdzdarboties un gūt jaunu pieredzi. Tomēr, lai piedalītos Cēsīs organizētajos notikumos, jaunietim par tiem vispirms ir jāuzzina. […]

Aktualizējam. Ezeru apsaimniekošana

11:19
17.09.2024
153

Taurenes pagasts ir bagāts ar ezeriem. Stupēnu ezers, Bānūžu, Ilzes, Dabaru, Lodes, Taurenes, vēl arī mazākie Kālenītis, Slīcenis un citi ir ne tikai pagasta makšķernieku iecienīti. Tā kā kaimiņu lielajos ezeros Alaukstā un Inesī noteikta licencētā makšķerēšana, taureniešus pēdējā laikā satraukušas runas, ka arī viņu pagasta ezeros varētu būt līdzīgi. Satraukumu radījis arī tas, ka […]

Aktualizējam. Higiēnas pakalpojumi

11:36
13.09.2024
80

Arvien ne visi mājokļi Cēsu novadā ir labiekārtoti. Pietiekami daudzās ēkās nav ne ūdens apgādes, ne mūsdienīgas kanalizācijas, nav vannas istabas. Katrs iemītnieks jau meklējis kādu pielāgošanās iespēju, kā mazgāties pašam, kur izmazgāt drēbes. Ja gados jauniem cilvēkiem atrast risinājumu tādām situācijām vieglāk, senioriem tas ir daudz sarežģītāk, īpaši, ja ir nopietnas veselības problēmas. Tādēļ […]

Aktualizējam. Civilā aizsardzība

10:04
06.09.2024
25

Cēsu novada sadarbības teritorijas civilās aizsardzības plāns ir papildināts ar sadaļu rīcībai kara, militāra iebrukuma vai to draudu gadījumā. Šo prasību ieviesa 2022.gada rudenī, izdarot grozījumus Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likumā. Līdz Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā pašvaldību CA plānos nebija šādas sadaļas. Informācija apkopota un sistematizēta Civilās aizsardzības komisijas pienākums militāro draudu vai […]

Tautas balss

Pilsētas vidū – ne šis, ne tas

11:00
25.09.2024
27
Lasītāja raksta:

“Biju Cēsu tirgū uz garšu festivālu. Bija jauks pasākums, tikai viss bija diezgan saspiesti, nav jau ap halli daudz vietas. Tad man atkal nāca prātā doma par veco tirgus laukumu, cik ilgi tas stāvēs neapsaimniekots, neizmantots. Tā taču ir pašvaldības zeme! Pilsētas parki, laukumi sakopti, tikai tā vieta tāda – ne šis, ne tas. Cik […]

Jālabo dzelzceļa pārbrauktuve

10:59
25.09.2024
18
9
Liepas pagasta iedzīvotājs raksta:

“Dzelzceļa pārbrauktuve Liepas pagastā kļūst arvien sliktāka, segums ir bedru bedrēs. Pārbrauktuve plata, ved ne tikai pār vienu sliežu ceļu, mašīnām aizvien bīstamāk braukt. Pārbrauktuvi šķērso arī kravas transports, kas no netālās rūpnīcas izved būvmateriālus. Nāks ziema, segums bojāsies vēl vairāk. Jāaicina “Latvijas Dzelz­ceļš”, lai taču beidzot pamana, ka te vajadzīgs remonts,” uzsvēra Liepas pagasta […]

Kā motosacīkstes gar māju

10:58
25.09.2024
23
Gaujas ielas iedzīvotāja S. raksta:

“Bieži vakaros, galvenokārt brīvdienās, Cēsīs pa Gaujas ielu viens aiz otra, tādā kā barā, brauc vairāki motobraucēji, radot lielu troksni. Nezinu, vai braucamajiem noņemti trokšņa slāpētāji vai motoru troksnis tik spalgs ir citu iemeslu dēļ, bet pat dzīvoklī sajūta tāda, ka esi mototrasē. Kad lūdzu palīdzību pašvaldības policijai, man saka, lai nosaucu kāda braucamā valsts […]

Suņu rejas baida garāmgājējus

10:58
25.09.2024
26
1
Cēsniece raksta:

“Cēsīs jārunā par suņu pieskatīšanu. Dažos privātmāju kvartālos dzīvniekus tur pagalmos, tie aprej gājējus tik nikni, ka cilvēkiem bail iet pa ietvi garām šīm vietām. Īpaši jau mazi bērni nobīstas, kad suns, bet dažā pagalmā divi un vairāk, rejot metas gar žogu, šķiet, ka tūlīt tiks laukā no sētas un uzbruks. Manuprāt, dzīvnieku saimniekiem jānodrošina, […]

Kāpēc vairs nekursē skolēnu busiņš

15:39
20.09.2024
28
Raiskumiete raksta:

“Kur pazudis skolēnu busiņš, kas savulaik, kad vēl bija Pārgaujas novads, Raiskuma pagasta bērnus veda uz skolu Cēsīs? Raiskumiešu ģimenēm tagad skolēni uz pilsētas mācību iestādēm jāaizved pašiem. Brauc sabiedriskais transports, bet tas no Cēsīm atiet ātrāk, nekā skolā beidzas stundas. Autobuss caur Raiskumu uz Jātnieku pusi nereti brauc gandrīz tukšs, savukārt vecākiem jāorganizē bērnu […]

Sludinājumi