Intervija. Nesteidzīga saruna jēgas virzienā

Režisors, žurnālists un producents Gints Grūbe ceļu uz dzimto Cēsu pusi šoruden mērojis biežāk nekā parasti. Un iemesls tam ir baisi intriģējošs… Kādā no Raunas vai varbūt Smiltenes purviem atrasts labi saglabājies līķis.

Jā, tieši ap šo atradumu vērpjas Ginta vadītajā studijā “Mistru Media” uzņemtās jaunās krimināldrāmas sižeta pavērsieni. Filmu studiju kopā ar dzīvesbiedri Inesi viņš izveidoja pirms vairāk nekā 20 gadiem. Tagad tā ir ne tikai viena no vadošajām Latvijas dokumentālo, spēlfilmu, seriālu tapšanas radošajām laboratorijām, bet arī starptautiski atzīta un filmu festivālos novērtēta studija ar sadarbības partneriem virknē Eiropas valstu.

Pirms kino posma Gints pamanījās ik nedēļu pulcēt pie TV ekrāniem lielu skatītāju auditoriju, vadot sarunu raidījumu “Vakara intervija”. Bet interese par žurnālistiku, norisēm sabiedrībā un personībām, kuras šīs norises rada vai ietekmē, viņam radās, mācoties Cēsu 1. vidusskolā.

-Mani vidusskolas gadi sakrita ar Atmodas sākumu, un to pacēluma, brīvības reibuma sajūtu atceras visi, kas šo laiku piedzīvoja. Nozīmīgs pavērsiena punkts man bija folkfestivāls Pils parkā. Tikko beidzis pamatskolu, devos uz šo Cēsu komjauniešu rīkoto festivālu ar tiem laikiem neiedomājamu brīvības pakāpi. Joprojām atceros Egīla Zirņa tur skandēto tautasdziesmu: Rīga dimd, Rīga dimd,/ Kas to Rīgu dimdināja?/Krievi Rīgu dimdināja,/ Tējas glāzes skandēdami.

Vidusskolas pedagogi, kuri jau iepriekš bija brīvdomātāji, kā vācu valodas skolotājs Arnolds Strazdiņš vai matemātiķis Jānis Endele, kļuva dubultasprātīgi, ironizējot par attīstītā sociālisma sasniegumiem. Spēcīgs iespaids bija arī no skolotājas Laimas Pēr­kones vadītajām literatūras stundām. Viņa nāca ar skaidrām vērtībām un augstu normālības pakāpi. Tolaik šķita, jākļūst par žurnālistu, nav variantu! Bet tad skolā sāka strādāt Tatjana Žagare, kura bija beigusi Filozofijas fakultāti un tik sakarīgi izskaidroja, kas tas ir par priekšmetu, ka pēc vidusskolas sāku studēt filozofiju, pēc tam Vācijā apguvu arī politikas zinātni (pasmaida un pēc pauzes turpina). Rakstnieks Dzin­tars Sodums, kad viesojos pie viņa Amerikā, mani pamatīgi iztaujāja, ko daru, kur studēju. Kad pieminēju filozofiju, viņš, pieri saraucis, grozīja galvu, bet, kad minēju, ka tagad studēju politikas zinības, atzinīgi bilda – lūk, tas jau ir jēgas virzienā! Viņam ļoti rūpēja, lai latvieši nedzertu, mācītos un darītu kaut ko jēdzīgu savai valstij.

-Bet profesionālo karjeru taču sākāt žurnālistikā?

-Cēsnieks Ainārs Vladimirovs strādāja Tautas frontes laikrakstā “Atmoda”, un vasarā, kad vairums atvaļinājumos, viņš mani uzaicināja iesācēja darbam – ik nedēļu zvanīt Tautas frontes reģionālajām nodaļām un apkopot notikumus. Pienāca rudens, visi atgriezās no atvaļinājumiem. Reda­kcijas sapulcē sprieda, ka kino režisors Juris Podnieks dosies uz Gruziju, kur risinājās dramatiski neatkarības cīņu notikumi, karsto punktu fotogrāfs Ints Kalniņš arī turp brauks, un redaktore Elita Veidemane paziņoja, ka jābrauc arī kādam žurnālistam, kurš rakstīs reportāžas. Visi vienprātīgi nodūra galvas. Tā kā tajā kompānijā biju jaunākais, Veide­mane norādīja uz mani…

-Varonīgs sākums, tur jau gāja diezgan asiņaini.

-Tolaik jau barikādes un rāpšanās zem “Ikarus” autobusiem, kas bija nobloķējuši ielas, bija tāds ikdienas vingrinājums. Ta­gad atskatoties…. Noskatījos Annas Vidulejas un Antras Cili­n­skas veidoto filmu “Pod­nieks par Podnieku”, kur bija iekļautas arī Gruzijā filmētās epizodes. Konteksts ļoti mainījies, tagad tās ir tālas un aizkustinošas atmiņas.

-Man atmiņā ir jūsu “Vakara intervijas” un jēdzīgas sarunas magnētisms. Divi cilvēki vairāk nekā stundu sēž, nesteidzīgi sarunājas, un ir sasodīti interesanti skatīties un klausīties. Vai mūsdienu televīzijā šis žanrs nav miris?

-Intervija jau ir žurnālistikas pamats. Žanrs nav miris, mainās audiovizuālie formāti, piemērojoties īsākai uztverei. Nesteidzīgās intervijas pārcēlušās uz citiem medijiem. Braucot mašīnā, es ļoti labprāt klausos garās intervijas raidierakstos.

“Vakara intervijas” bija pamatīgs maratons, katru nedēļu bija jāsagatavo raidījums. Un tā desmit gadus. Tolaik vēl nebija iespējamas intervijas zūmā. Piemēram, lai parunātos ar dziedātāju Loriju Andersoni, divas dienas ar mašīnu braucām uz Insbruku un pēc tam žigli atpakaļ.

-Lielu personību buķete raidījumā bija krāšņa, kā tikāt viņiem klāt?

-Dažreiz gluži smieklīgā veidā. Studējot Vācijā, biju izkodis, cik vērtīgs resurss ir viņu telefona grāmata. Hitlera miesassarga telefonu atradu tieši tur, jo biju pamanījis publikāciju par viņu. Tāds runīgs vīrs izrādījās, demonstrēja mums vecās bildes, sazagtas kara relikvijas. Manas paaudzes bērnības indiāņu filmu varoni Goiko Mitiču atradu caur 118. Palūdzu, lai mani savieno ar DEFA studiju, kas, šķiet, joprojām darbojas. Tur man laipni iedeva indiāņu vadoņa Čingandžguka telefonu. Pirmās sievietes kosmonautes Valentīnas Tereškovas Maskavas dzīvokļa telefona numurs man vēl tagad ir kaut kur pierakstos. Regulāri viņai zvanīju, cenšoties sarunāt interviju, bet viņa teica, ka vispirms mums Latvijā jānoregulē attiecības ar krieviem. Solīju, ka daru visu, kas manos spēkos, lai attiecības noregulētu ( smejas), bet viņa vienalga atteica.

Interviju bija daudz, vairāk nekā trīs simti, un, ja katru nedēļu ražo pa raidījumam, iestājas rutīna. Kino bija izraušanās no tās.

-“Pasaules skaņa” bija tāds spožs pieteikums dokumentālā kino lauciņā…

-Kopā ar režisoru Dāvi Sīmani mēģinājām atminēt latviešu muzikalitātes noslēpumu, sekojot tam, kā koris “Kamēr” iestudē dažādu valstu komponistu speciāli viņiem sarakstītas dziesmas par sauli.

-Un muzikalitātes noslēpumam ir atminējums?

-Smieklīgā versija ir – latvieši pusgadu dzīvo tumsā, un vienīgā jēdzīgā nodarbe garajā ziemā ir dziedāšana.

-Jūs esat pētījis arī sāpīgus un traumatiskus latviešu noslēpumus, slavenie čekas maisi un filmas “Lustrum” veidošana. Ko tā jums atklāja?

-To, ka lustrācija mums sākās novēloti un tas rada augsni dažādām sazvērestības teorijām. Man vērtīgākā atziņa ir tā, ko filmā saka disidente Lidija Doroņina-Lasmane. Viņai kā kristīgam cilvēkam lustrācija sakņojas grēksūdzē. Bija dažādi veidi, kā čeka, izmantojot cilvēku vājības, kļūdas, viņus lauza un padarīja par aģentūras daļu. Šī tēma ir svarīga ne tāpēc, lai kādu nosodītu un tiesātu, bet lai dotu iespēju atzīt to, kas ir bijis, un lai saprastu, kā mazi kompromisi ar savu sirdsapziņu kļūst par nodevību. Tāpēc ļoti novērtēju cilvēkus, kuri kā Georgs Andrejevs bija gatavi par to runāt.

Man pašam reizēm ir bail iekrist sazvērestības teoriju slazdos, bet, liekot kopā uzvārdus čekas ziņotāju kartiņās un to, ko šie cilvēki darījuši atjaunotajā Latvijā, kādas politiskās vai ekonomiskās sviras bīdījuši, kādos skandālos iesaistīti… Teikšu tā – jābūt modriem! Kad veidojām filmu par dubultaģentu Imantu Lešinski “Spiegs, kas mans tēvs” pēc viņa meitas Ievas Lešinskas atmiņām, runāju ar vācu specdienestu vēstures pētniekiem. Viņi teicas, ka šāda līmeņa CIP un VDK aģentu failus nekad nepubliskos. Tāpēc nedomāju, ka tuvākajos desmit gados uzzināsim, vai un kuri ir uz Maskavu aizvestajā čekas kartotēkā.
Mani gan vairāk nodarbina jautājums, kāpēc šajos neatkarības gados neesam spējuši izveidot spēcīgu valstiskuma ideoloģiju, kas ir ne mazāk svarīga valsts drošības sastāvdaļa kā ieroči. Barikāžu laikā bija nācijas vienošanās, tagad viss tāds pajucis. Mediji dzīvo burbuļos, intelektuāļi tāpat, trūkst plašāka skatījuma, konteksta. Kur to meklēt? Tas ir jautājums, ko paturu prātā, veidojot radioraidījumu “Brīvības bulvāris”.

-Vai nav grūti savienot filmu producēšanu ar radošu režisora darbu?

-Tas ir tāds stereotips, ka producents tikai skaita naudu un apgriež spārnus režisoru ģeniālajām iecerēm. Producents ir radoša profesija. Lielākā daļa no “Mistrus Media” uzņemto filmu idejām ir mūsu iniciētas. Esam klāt visā filmas tapšanas procesā, sākot ar stāsta struktūru un aktieru atlasi un beidzot ar montāžu. Produ­cents ir tas, kuram garajā un sarežģītajā filmas tapšanas procesā jānotur kvalitātes latiņa pienācīgi augstu.

Tagad to spējam, bet pirmā pieredze, veidojot spēlfilmu, bija traka. Pilnīgi bez pieredzes ķerties pie “Melānijas hronikas” producēšanas, nezinot, ko nozīmē filmēt četros gadalaikos ar masu skatiem, kuros iesaistīti simtiem cilvēku… Sajūta bija, ka katru dienu tev pārbrauc pāri vilciens un vēl pavaicā – esi vēl dzīvs? Bet labi, ka to izdarījām, pēc tādas pieredzes var taisīt arī seriālus.

-Un ko varam gaidīt no uzfilmētā?

-Novembrī būs pirmizrāde Cēsīs dzīvojoša režisora Kārļa Lesiņa dokumentālajai filmai “Nord Express”. Pagājušā gadsimta 30.gados kursēja ziemeļu ekspresis, un, vakarā iekāpjot vilcienā Rīgā, otrā dienā varēja izkāpt Berlīnē. Tagad Kārlis sešus gadus sekojis “Rail Baltic” būvniecībai un piedāvā savu stāstu par šo procesu. Filma tapusi sadarbībā ar Igaunijas, Vācijas un Polijas kolēģiem.

Janvārī būs skatāma komēdija “Vecāku sapulce” ar spilgtiem tēliem un stāstu par to, kas notiek, kad latviešiem jāvienojas par vienkāršām lietām. Nesen beidzām filmēt krimināldrāmu par purvā atrastu līķi un to, kā šis atradums satricina dzīvi mazpilsētā. Iepriekš nebijām strādājuši Rau­nā, izcila vieta filmēšanai.