Piebalgas vīriešu virsdrēbju rekonstrukcija. 19. gs. vidus.
Katrs meistars atstāj savu rokrakstu
Foto: Aija Jansone, Dagnija Kupče. “Piebalga ir, bija un būs”, Aušanas darbnīca “Vēverīšas”. 2014
Dziesmu svētku gājiens ir latviešu tautastērpu parāde. Katrs novads lepojas ar savām krāsām un rakstiem un kopā veido Latvijas identitāti. Kā ikdienas tērpi kļuva par mantojumu, ar ko lepojamies, kā tie gadsimtu gaitā mainījās, kā tos valkājam šodien, stāsta Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Etnogrāfijas departamenta vadītāja Dr.hist Aija Jansone.
“Kaut zemnieku dzīvē pārmaiņas nebūt nebija straujas, apģērbs attīstījās, mainījās. Ļoti atšķiras tas, ko valkāja 19. gadsimta sākumā, vidū un beigās. Gadsimta sākumā gan Cēsu novadā, gan citur Latvijā bija dabīgās krāsas šķiedru apģērbi. Ja aitai vilna bija brūna, melna vai balta, tāda bija dzija, no kuras auda,” vēsturē ieskatās A.Jansone.
Izmaiņas notika gadsimta vidū. Attīstījās kapitālisms, zemnieki noslāņojās. 1856.gadā Eiropā sintezēja ķīmiskās krāsvielas, un jau pēc dažiem gadiem tās bija pieejamas arī Latvijā. Varēja nokrāsot dziju zilu, rozā, zaļu, violetu, un šīs krāsas ir arī Vidzemes brunčos. Tiek austas krāsainas svītru grupas. 19. gs. 90. gados impresionisma mākslas stila ietekmē atkal notiek pāreja uz vienkrāsainiem virsdrēbju audumiem. Mūsdienās vai visā Latvijā vīriešiem sašūti lielie, baltie, 19. gs. sākuma mudurainie mēteļi, kurus velk komplektā ar Bārtas, Rucavas un citiem sieviešu tērpiem, kas pieder jau 19. gadsimta pēdējām desmitgadēm. Bet ir taču zināms, ka pēc franču revolūcijas visā Eiropā vīrieši pārgāja uz angļu tipa uzvalkiem, un tas nozīmē, ka tādi bija arī pie mums. Tāpēc aplami ir vilkt šo seno, balto mēteli reizē ar 19. gs. otrās puses apģērbā tērptām sievietēm.
“Piebalgas un apkārtējo pagastu tērpi atšķiras no tiem, kādi bija citviet Latvijā. Iemesls var būt iedzimtā stila, skaistuma izjūta,” teic A.Jansone un piebilst, ka Vidzemi ātri sasniedza jaunais no Eiropas un rokdarbnieces to izmantoja. Bija talantīgas rokdarbnieces, kuras izplatīja tālāk jaunās tendences. Krāsainās jostas, smalkie baltie izšuvumi izplatījās konkrētās vietās, bet pamatā bija zināšanas un talants.
Arī katrā pagastā nebija divu vienādu apģērbu, bija darināšanas paņēmieni – tradīcija, kā tērpu komplektēja. “Nevar stingri pateikt, ka vienā pagastā bija tādi tērpi, kaimiņos citādi. Viss atkarīgs no audējas un viņas ieceres, vēlmes radīt kaut ko atšķirīgu,” uzsver A.Jansone un atgādina, ka arī mūsdienās sievietes taču nevēlas līdzināties citām. Tāpēc arī pirms gadsimtiem tērpiem bija daudzi varianti.
20.gadsimta sākumā, kad vāca etnogrāfiskos materiālus, daudz jau bija zudis. Par daudz ko un daudziem pagastiem nav ziņu, kāds konkrētā laikā bija apģērbs.
“Kad cilvēki mazāk ceļoja, arī mazāk redzēja, kas notiek citur, dzīve notika draudzes robežās. Katrā pagastā varēja būt kāda atšķirība smalkumos, detaļās,” atgādina A.Jansone.
Amatiermākslas kolektīvi, īpaši deju kolektīvi, folkloras kopas bieži vien meklē tieši sava pagasta tērpu, lai ar to lepotos. Pēdējā laikā vērojama tendence, ka pagastos, kuru tautastērpi nav etnogrāfiskajos materiālos, kolektīvi, nekonsultējoties ar speciālistiem, paši izdomā tērpus un rezultāts iznāk neveikls, atzīst A.Jansone. Ir diezgan komiski deju kolektīvā redzēt, ka puišiem, vīriem lielie, baltie mēteļi no 19. gadsimta sākuma, bet sieviešu tērpi no gadsimta pēdējām desmitgadēm. Tad iznāk, ka vectētiņš dejo ar mazmeitu. “Dažādi kultūras slāņi tiek sajaukti vienā pārī,” uzsver etnogrāfe.
Viņa arī vērtē, ka Cēsu novadā iespēju atrast interesantu tautastērpu rakstus ir daudz. Arī vietējos muzejos, ne tikai grāmatās vai Nacionālajā vēstures muzejā. Muzejā ir 1929.gadā mākslinieka zīmētie apģērbi, pēc teicēja stāstījuma, Vaives pagastā. Vainadziņi bijuši ķieģeļbrūni, izšūti ar pērlītēm. “Kāds ir tērps, to noteica pieejamie materiāli, vajadzība un rokdarbnieces prasmes. Tā tērpos rodas īpatnības,” stāsta etnogrāfe.
Cēsu novadā atšķirīga ir Piebalga ar sīkstrīpainiem brunčiem un zaļmalīti (cepuri), melnajiem vainadziņiem ar pērļu svītru. “Vainadziņi bijuši arī no tumši zila, sarkana auduma. Nedomāju, ka tikai Piebalgā nēsāja zaļmalītes un tādus vainadziņus, tādi bija arī tuvākajos pagastos. Laika gaitā kļuvis pierasts, ka pie Piebalgas tērpa piederas garas, baltas villaines. Bet tās attiecas uz vēlāku laika posmu.
A.Jansone pastāsta, ka par piebaldzēnu gardibenēm izveidojušies stereotipi, kas radušies 20.gadsimta sākumā. Kad vāca etnogrāfiskos materiālus, ne jau visus pagastus apzināja, savāca, ko varēja. Piebalgā konstatēja šīs cepures. “Līdz šim nekur neesmu atradusi informāciju par kādu meistaru, kurš Piebalgā tās gatavotu. Zināms, ka tāds bijis Raunā, Kuldīgā, izstrādājis noteiktu cepures formu, nodrošinot apkārtējos ar viena veida cepurēm. Gardibenes nav bijušas tikai Piebalgā, arī kaimiņu pagastos. Zināms, ka Raunas un Piebalgas audējiem bijis labs kontakts,” pastāsta etnogrāfe un atgādina, ka vīrieši braukāja apkārt un redzēja, kā citur ģērbjas, un, lai iekļautos noteiktā sabiedrībā, pieņēma jauno. Sievietes uz pilsētas modi pārgāja tikai 19.gadsimta beigās.
“Vienādas tendences tērpu attīstībā notika visā Latvijā, pagastos, novados atšķiroties smalkumos. Piebalgā, piemēram, smalko izšuvumu krekli, sīksvītrainie brunči,” saka A.Jansone.
Visi foto: Aija Jansone. “Tautas tērpa komplektēšanas pamati”, Latvijas Nacionālais kultūras centrs. 2021.
Latviski raksti, krāsas – latvieša identitāte
Ne tikai deju kolektīvi un folkloras kopas, arī kori koncertos un pasākumos lepni atgādina par mūsu bagātību – tautastērpiem. Tos ar cieņu un godu valkā latvieši visos novados. Tekstilmāksliniece, audēja Dagnija Kupče pastāsta, ka pati tautastērpu velk lielos godos un valsts svētkos. “Kad devos uz prezidenta pili saņemt valsts apbalvojumu, nebija jādomā, ko vilkt mugurā, bija skaidrs – tautastērpu,” saka cēsniece un piebilst, ja sieviete vēlas, lai viņu pamana, ir jāvelk tautastērps. Pieredzējusī audēja uzsver, ka ir patīkami redzēt valsts amatpersonas, deputātes tautastērpos.
Viņa vērtē, ka tie, kuri iegādājas tautastērpus, nerunā par to, kāpēc. Viņiem tā ir latviskā identitāte, viņi ir latvieši, un tautastērps ir tas, ar ko latvieši var atšķirties, ir īpaši.
“Interese par tautastērpiem ir. To jau savulaik apliecināja akcija “Katram savu tautastērpu”. Jaunā paaudze, 20 līdz 40 gadnieki, interesējas par dzimtas saknēm, darina tērpus sev, bērniem,” stāsta etnogrāfe A.Jansone un piebilst, ka visbiežāk tautastērpus izvēlas jaunie pāri kāzās. Iecienīti ir arheoloģiskie tērpi, tie ir īpaši jāauž un ir dārgi. Ir arī pasākumi, kuros noteikts, ka jāierodas tautastērpos.
“Ne vienmēr velk visu tautastērpu, bet izmanto kādu detaļu. Linu kleitu apjož ar ziedainām vai rakstainām jostām. Tautastērpa elementus izmanto dizaineri, no brunču auduma šuj kleitas, sarafānus, mēteļus, somas. Tā ir attieksmes parādīšana pret tautas mantojumu un savas identitātes apliecinājums,” uzsver A.Jansone. Viņa arī atgādina, ka 19.gadsimta 60.gados ienāca modē lielie lakati. Tos auž vēl šodien, un vēsās dienās vai novakarēs nav nekā patīkamāka, ko uzmest uz pleciem.
R.Platā norāda, ka jaunās audējas pilnveido savas prasmes, lai radītu ikdienā noderīgu apģērbu. “Latviešu sievietes ir radošas. Mūsdienīgā apģērbā, aksesuāros, izmantojot latviskās krāsas, rakstus, cilvēkam ikdienā līdzās ir savas tautas vērtības. Raksti un krāsas aizsargā, dod enerģiju, ”pārdomās dalās R.Platā.
D.Kupče uzsver, ka latviskais ir latviešiem sirdī. “Arī padomju laikā sievietes nēsāja kaut vai smalkvilnas lakatiņus latviskās krāsās,” teic audēja un pastāsta, ka meitas, aizvadot mātes aizsaulē, meklē šos lakatiņus, kurus mātes kādreiz sējušas, kas bijuši sirdij tuvi. “Tie tolaik bija nepieciešamība, tāpat kā priekšauti – savi kūtij, ēdiena gatavošanai, savi ciemiņu uzņemšanai.
D.Kupče pastāsta, ka pirms Jāņiem ik gadu daudzi prasa, vai nevar iznomāt tautastērpu Jāņu naktij. “Kāds būs tērps nākamajā rītā? Tautastērps nav vienkārši apģērbs, tam ir cita pievienotā vērtība. Kā latvisko identitāti tos saglabā nākamajām paaudzēm. To dara ar saudzīgu mīlestību,” stāsta D.Kupče un atklāj, ka tautastērpu vilkusi daudzviet citās zemēs dažādos pasākumos, arī Brazīlijā, Ķīnā, Latvijā valsts svētkos un kultūras notikumos, bet ne reizi Jāņos. “Ja ir saules pavadīšanas pasākums, tas, protams, ir kas cits, bet, ja Jāņu svinēšana savējo lokā, gribu pabrist pa pļavu, salasīt puķes, tad velku kājās gumijniekus un eju,” teic audēja.
Audējas ir radošas
Drabešu audēju kopas “Aušas” un Raunas “Dreļļa” vadītāja Rudīte Platā ar gandarījumu atzīst, ka audēju pulks kļūst kuplāks. Un katra audēja agrāk vai vēlāk noauž sev tautastērpu.
“Ir audējas, kuras izvēlas to, kas patīk, nedomājot par novadu, kuram tautastērps piederīgs. Ir audējas, kuras meklē saknes, izraugās dzimtā pagasta tērpu,” stāsta R.Platā un uzsver, ka Vidzemē tērpos ir pelēkie, brūnie dabas toņi un atšķirību ir maz.
Nacionālajā vēstures un arī Vidzemes muzejos glabājas vairāki komplekti Drabešu un Raunas tautastērpu. “Svītraini brunči kā vienā pagastā, tā otrā, bet atšķiras krāsu salikums un ritms,” saka audēju kopu vadītāja un atgādina, ka audējas visos laikos centušās atšķirties cita no citas ar savu meistarību. Arī šodien, ja vien neatauž muzeja paraugus, audējas pēc savas sajūtas veido krāsu salikumus.
Raunas korim savulaik tērpus R.Platā izraudzījās Madonas muzejā. “Tur ir plašs paraugu klāsts. Koristes izvēlējās Liezēres tautastērpus, lai košāki nekā Raunas, kas bija iepriekš,” pastāsta R.Platā.
Katram savs tautastērps
Drabesietei Inesei Kalniņai interese par aušanu bijusi no skolas gadiem, bijis arī sapnis, ka reiz vilks mugurā pašas darinātu tautastērpu. Mammas mamma bijusi adītāja, tēta mamma audēja. Ģimenē ir fotogrāfijas, kurās tēvs redzams mammas austā linu tērpā. Inese uzsver, ka viņa arī diegus vērpusi pati, bet tagad materiālus var nopirkt, atliek tikai noaust un sašūt tērpu.
“Dzīvoju Drabešos , man ir svarīgi, ka man ir sava pagasta tautastērps. Tāpat, lai tautastērpi būtu arī bērniem. Namejs spēlē kokli, viņš gribēja arheoloģisko tērpu, un tāds pats ir meitai Rasai. Vīram top, audums noausts,” pastāsta Inese un piebilst, ka Drabešu sievas tērps ir pelēcīgs, nav krāsains, savukārt etnogrāfiskie meitas brunči, kas ir viņai, ir koši sarkani, kurus pamana. Tērpu Inese atrada grāmatā, un košais uzrunāja.
Kad aušanas kopā “Aušas” Inese sāka mācīties aust, stellēs velki jau bija savilkti. Brunči tapa ātri, bet viss tērpa komplekts, arī lielais lakats un villaine, gada laikā.
“Kad uzvelc tautastērpu, mugura iztaisnojas, kļūstu stalta un gribas iet paceltu galvu, lepni. Tautastērpā ir citas sajūtas nekā citā svētku apģērbā. Gribas būt cēlai,” saka drabesiete.
Brunči griežas
Priekuļu kultūras nama bērnu un skolēnu deju kolektīva “Tūgadiņš” piecas grupas gatavojas būt XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībnieku vidū. Priekulieši būs Vidzemes tērpos.
“Tautastērpam jāpatīk,” saka ilggadējais, nu jau bijušais, kolektīva vadītājs Mārtiņš Jurciņš un pastāsta, ka pirmos tērpus dejotājiem izraudzījies, konsultējoties ar tautastērpu meistari Rudīti Plato. Kopā izvētījuši Vidzemei raksturīgās krāsas un toņus. “Izraudzījos krāsas, to salikumus, tad pārliecinājos, vai tās der. Un tapa pirmie tautastērpi,” stāsta “Tūgadiņa” vadītājs un uzsver, ka ir arī svarīgi, lai tērpi kaut nedaudz atšķirtos no tiem, kādi ir citiem. Kopkoncertos, svētkos savējie vienmēr redzami pa gabalu.
Kolektīva vadītājs stāsta un māca arī, kas ir tautastērps, kā to godam valkāt, kopt. Vispirms ir sarunas ar dejotāju vecākiem par praktiskām lietām, kā tērpus mazgāt, gludināt, glabāt, vēlāk ar vecāko grupu dejotājiem.
“Kad meitenes uzvelk tautiskos brunčus, viņām ir vēlēšanās griezties un sajust, redzēt, kā saulīte griežas, gribas ilgāk pastāvēt spoguļa priekšā. Puiši parasti neizrāda, kā jūtas,” pastāsta M.Jurciņš.
Komentāri