Priekuļu pagasta centrā ir plaši pazīstamā Priekuļu selekcijas stacija. Kaut gadu gaitā nosaukumi mainījušies un tagad pareizi jāsaka – Agroresursu un ekonomikas institūta Priekuļu pētniecības centrs, tuvāki un tālāki kaimiņi jau vairāk nekā simts gadus saka – selekcijas stacija. Turpat kaimiņos Sertifikācijas un testēšanas centrs – 1911.gadā dibinātās Baltijas lauksaimniecības rīku un mašīnu izmēģinājumu stacijas mantinieks. Mainījušies nosaukumi, arī darbības virzieni, bet zemnieki aizvien brauc uz Priekuļiem. Tāpat kā uz 1910.gadā dibināto Priekuļu tehnikumu, kurā var apgūt lauksaimniecībai vajadzīgas profesijas. Kaut nosaukums cits, tiem, kuri te mācās, tas ir tehnikums Priekuļos. Arī Priekuļu pagasta Jāņmuižā, profesionālajā vidusskolā, no 1946. līdz 2002. gadam mācījās nākamie strādnieki lauksaimniecībā.
Priekuļu pagasts apvieno piepilsētnieka, klusas dzīves cienītāja un reizē svinētāja, kārtīga, gudra un zinātkāra zemnieka raksturu. Latvijā Priekuļi saistījušies un aizvien saistās ar lauksaimniecību. Vienā pagastā lauksaimniecības zinātne un izglītība, attīstītas zemkopības saimniecības Jaunraunā. Vēl pagastā ir Dukuri – klusa, dabas ieskauta vieta dzīvošanai.
Tik dažāds ir Priekuļu pagasts, un katra tā ciema vēsture atklāj gadsimtos notikušo. Priekulieši lepojas, ka agronoms Kārlis Ulmanis te strādājis pusotru gadu, ka pēc viņa ierosinājuma 1935.-1936. gadā tika iestādīta bērzu birzs, kas ieguva nosaukumu “Vadoņa birzs”, par K.Ulmaņa gaitām Priekuļos atgādina piemiņas vietas. Jaunraunā pamazām tiek atjaunota kādreiz skaistā muiža un lepnais tautas nams.
Meklējot Priekuļu identitāti
Bet kas tad ir Priekuļu pagasts, kas tajā īpašais, vienojošais, kas raksturo un atklāj pagasta identitāti?
Gadu gaitā pagastam nav tapis savs ģerbonis un karogs. Tāds bija Priekuļu novadam, kas apvienoja Priekuļu, Mārsnēnu, Liepas un Veselavas pagastu. Tā bija saule - “Smelies sauli Priekuļos”. Novada simboli vairs nav izmantojami, jo nav tāda Priekuļu novada. Kur meklēt un kas ir vai varētu būt Priekuļu ciema un pagasta identitāte? Uzskati dažādi, bet ir arī simboli, par kuriem daudzi ir vienisprātis. Un tas ir kartupeļa zieds.
Varbūt der kartupeļu zieds
Arhitekts Raitis Jelēvics atceras, ka 90.gados pašvaldībā spriests par pagasta simboliem, vētīts, ko nozīmē nosaukums “Priekuļi”. “Izskanēja, ka varētu apvienot Baltijas mašīnu izmēģinājumu stacijas (Baltijas MIS) simbolu zobratu ar selekcijas stacijas kartupeļa ziedu, bet tā arī neko neizdomājām,” saka R.Jelēvics un uzsver, ka simbolam ir jāpiedzimst, to nevar izdomāt, tā ir nejaušība, sarunā pasprūk kāds vārds, un viss notiek. “Priekuļiem vēl nav paveicies. Noturīgākais gadiem bijis kartupeļa zieds, ko pētniecības centrs pratis saglabāt. Tas ir grafiski skaists, neatkārtojams kā daudziem ģerboņos roze. Prātīgi būtu palikt pie kartupeļa. Priekuļos top jaunas kartupeļu šķirnes, tā ir nākotne,” viedokli pauž priekulietis.
Simbols saule un prieks
Ainavu tehniķis Jānis Sirlaks atzīst, ka Priekuļu pagasts ir neparasts. Te pirms simts gadiem nebija ne kārtīgas muižas, ne baznīcas. Tad kā vietā ar labām lauksaimniecības zemēm un tuvu pilsētai tika izveidots lauksaimniecības zinātnes un izglītības centrs. Padomju laikā pagasta dzīvi veidoja selekcijas stacija, Baltijas MIS un tehnikums, vidusskola, ciema varai bija maza teikšana. Atjaunojoties Latvijas valstij, daudz mainījās, bet Sertifikācijas un testēšanas centrs aizvien ir nozīmīgs lauksaimniecībā. Zemnieki, kuri saimnieko bioloģiski, te saņem pakalpojumus, bet selekcijas stacijā top jaunas šķirnes.
Kad jau bija izveidots Priekuļu novads, tapa tā ģerbonis un karogs. “Viss sākās ar parku pie pagastmājas, ko nosaucām par Jauno parku. Iestādījām kokus, bet vajadzēja kādu pārsteigumu, tad radās ideja par saules pulksteni, variantus izteica daudzi, palikām pie saules ar šķelmīgu smaidu. Kādā viesošanās reizē Latvijā pazīstama ainavu arhitekte apšaubīja neko neizsakošo nosaukumu un ieteica, ka varētu būt Saules parks. No saules pulksteņa un Saules parka tapa novada simboli,” stāsta J.Sirlaks.
Novada ģerbonis un karogs apstiprināts 2012.gadā. “Saule ir prieks, tā riņķo un pieskaras zinātnei, mākslai, izglītībai, lauksaimniecībai, silda visu un ikvienu, kas ir Priekuļos un bijušajā novadā, jo saules pulksteņi ir arī Liepā, Mārsnēnos. Mums ir krāsains Saules parks, ko stādījuši Priekuļu iestāžu darbinieki un audzēkņi, saule dod gaismu un siltumu visiem. Saule rada prieku, un cilvēki to nes tālāk, dod cits citam. Priekuļi – tas ir prieks. Kad izveidojās Priekuļu novads, sabiedrībā bija saspringts laiks, prieks bija ļoti vajadzīgs, tas vienoja cilvēkus,” pastāsta bijusī Priekuļu pagasta, vēlāk novada vadītāja Māra Juzupa. Viņa arī uzsver, ka veidojas aktīvo Priekuļu iedzīvotāju kopiena, kurai svarīga pagasta nākotne.
J.Sirlaks uzsver, ka priekulieši aizvien kā simbolu, identitātes apliecinājumu izmanto novada saulīti. Arī Cēsu novada mājaslapā bijušā novada simbols norādīts kā pagasta. Par to, ka pagasts varētu izcelt un godāt kartupeļu ziedu, viņš vērtē: “Kartupeļi būtu pārāk šaurs skatījums. Nākotnē tiem pārtikā nebūs tāda nozīme kā pākšaugiem, labībai. Kartupeļus audzē katrā valstī,” saka J.Sirlaks, taču piebilst: “Deju svētku gājienā, ne reizi vien esot dejotāju vidū, kad skatītāji ieraudzīja uzrakstu “Priekuļi”, uzsauca: “Lai dzīvo kartupeļu dzimtene!”. Saucām pretī: “Lai dzīvo kartupeļu ēdāji!”
Priekuļu apvienības pārvaldes vadītāja Evita Šīrante atzīst, ka pēc reformas pagasti sevi aizvien identificē ar bijušo novadu un tikai pamazām pierod, ka ir pagasts Cēsu novadā.
“Mantojumā no Priekuļu novada aizvien ir tā simboli. Saule gadu gaitā ir kļuvusi pazīstama, bet citi jau nesaka, ka tā ir Priekuļu novada, bet Priekuļu simbols,” pārdomās dalās pārvaldes vadītāja un pastāsta, ka ir uzsāktas sarunas ar Priekuļu pētniecības centru, kā kartupeļus celt godā. “Priekuļi ir vieta, kur brauc pēc kartupeļiem, tādus tos pazīst ne tikai Cēsu novadā. Te top jaunas šķirnes, kuras audzē zemnieki lielos laukos un mazdārziņu saimnieki dažos kvadrātmetros. Pēc diviem gadiem Priekuļu apvienības svētki būs Priekuļos, tos varētu veidot kartupeļu zīmē. Tāds ir nodoms,” pastāsta E.Šīrante un atklāj, ka Saules parkā šopavasar tiks iestādīti piecu Priekuļos radītu šķirņu kartupeļi. Ikviens varēs redzēt, kā tie aug, ar ko atšķiras, ekskursijās arī stāstīs, kā kopt, lai iegūtu labu ražu.
Katru dienu laika ziņās
Priekuļu pagasta bibliotekāre Agnese Šteinberga pirms gadiem izstrādāja bakalaura darbu par Priekuļu pagasta māju un ielu vietvārdiem. Viņa pastāsta, ka dominē floras un faunas vārdi, kas saistīti ar vidi, dabu, ģeogrāfiju.
Vairākām ielām nosaukumi saistās ar tuvumā esošām iestādēm. Tehniķu iela saistās ar Priekuļu tehnikumu, tāpat arī Ziedu iela, jo tur atradās tehnikuma dārzniecība, kurā agri pavasarī varēja nopirkt salātus, ziedus, vēlāk gurķus un tomātus. Meistaru iela (bij. Jāņmuižas Profesionālā vidusskola), Izmēģinātāju, Izstādes iela un Viļuma Skubiņa iela saistās ar Baltijas MIS. V.Skubiņš bija pirmais Baltijas mašīnu izmēģināšanas stacijas direktors, savukārt Selekcijas, Zinātnes, Elites, Vitas, Zirņu ielas saistās ar selekcijas staciju.
“ Cēsis ir ļoti tuvu Priekuļiem, daudzi priekulieši strādā un mācās Cēsīs. Ne viens vien vairāk jūtas saistīts ar Cēsīm, ne Priekuļiem,” vērtē Agnese un piebilst, ka savu indentitāti viņa saista ar Vaivi, jo tur ir mājas, savējie, kaut Priekuļos gājusi vidusskolā un tagad te strādā.
A. Šteinberga atzīst, ka kartupeļu zieds ir tikai daļa no Priekuļiem. “Mani paziņas Priekuļus labāk zina, jo te ir meteostacija un katru dienu laika ziņās parādās Priekuļu vārds. Tā kā gadu desmitos Priekuļu tehnikumā daudzi mācījušies, viņi nes tālāk šo vārdu. Ikdienā tāpat saka Priekuļu tehnikums, kaut tam nosaukumā Priekuļu vārda vairs nav. Baltijas MIS vairs jaunākā paaudze nezina, kas tur bija, ko darīja,” pārdomās dalās Agnese un uzsver, ka priekuliešiem ir jāapzinās savas vērtības un jāizceļ būtiskākais.
Jāpārdod stāsti, ne tikai kartupeļi
“Kartupelis ir pasaules pilsonis, imigrants un emigrants, un visur savējais,” atgādina Cēsu rajona lauku partnerības projektu koordinatore Kristīna Sprūdža, piebilstot, ka Latvijā sevi ar kartupeļiem mēģina identificēt arī Aloja, kur tiek ražota kartupeļu ciete, ķīseļi un citi produkti, un Ādaži, kas pazīstami ar čipsiem.
“Kartupeļu stāsti ir skaļi jāstāsta. Kurš pirmais sāks to darīt, būs ieguvējs. Priekuļu kopienai pamats aktivizēties un to darīt,” uzsver K.Sprūdža.
“Cesis inside” vadītāju Sigitu Klētnieci kartupeļu selekcionāri nominējuši par novada kartupeļu vēstnieci. “Kartupelis tik dažāds, esam aizmirsuši lepoties ar savējo – vietējām šķirnēm, cilvēkiem, kuri radījuši šķirnes simts gadu garumā,” saka S.Klētniece un pauž pārliecību, ka kartupeļu stāsti ir interesanti, tie tikai jāstāsta. To nedarot, tiek garām palaisti daudzi tūristi – gan vietējie, gan ārzemnieki.
“Pazīstami ir Vīna ceļi, tūristus vadā pa laukiem, stāsta, kā aug vīnogas, tad ir vīna degustācijas. Mēs varam izveidot Kartupeļu ceļu. Ar kājām doties apskatīt kartupeļu laukus, vasaras gaitā tie ir tik mainīgi, stāstīt, kā kartupeļi no Peru apceļojuši pasauli, rādīt, kur Priekuļos bija pirmie pagrabi. Tikties ar zemniekiem, kuri audzē kartupeļus, dot iespēju sajust, ko nozīmē tos audzēt. Un būtiskākais – lepoties, ka Priekuļos top jaunas šķirnes, ar tām iepazīstināt, piedāvāt kartupeļu ēdienus. Mums jānāk kopā un jārunā, kā lepni celt godā Priekuļus un kartupeļus,” uzsver S.Klētniece un atzīst, ka diemžēl veikalā pērkam bezpersoniskus kartupeļus, nepadomājot, kur tie selekcionēti, kāds tiem vārds.
Arī Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vēsturnieks Dr.hist. Tālis Pumpuriņš atgādina, ka Priekuļi vairāk nekā gadsimtu saistās ar kartupeļiem. “Priekuļiem ir pamats piesaistīt pētniekus, lai apkopo kartupeļu audzēšanas vēsturi, un to stāstīt,” uzsver T.Pumpuriņš un piebilst, ka ik pa laikam notiek sekošana modei un notiek pārmaiņas, jo šķiet, ka tas, kas kādreiz bija labs, vairs neder. “Jāprot popularizēt labo pieredzi sabiedrībā, atgādināt par cilvēkiem, kuru darba augļus izmantojam vēl šodien,” saka vēsturnieks.
Fakti atklāj vēsturi
30.maijā pirmoreiz pasaulē atzīmēs Starptautisko kartupeļu dienu. Kartupeļu audzētājiem un pārstrādātājiem ir savas organizācijas, ir arī Starptautiskais kartupeļu kongress, kas izvirza kartupeļu vēstnieku. Daudzviet pasaulē ir kartupeļu muzeji, arī Lietuvā.
Sākumā, kad kartupeļus Eiropā tikko iepazina, bumbuļus, kuri aug zemē, dēvēja par velna āboliem, ko kristiešiem labāk neēst. Tie laiki pagājuši. Priekuļu pētniecības centrs sadarbībā ar Cēsu muzeju rīkoja multidisciplināru konferenci “Kartupeļu transcendence evolūcijā ārpus robežām”. Tajā ikviens varēja gūt priekšstatu par kartupeļiem, to garo ceļu apkārt pasaulei, vietu uz galda, izmantošanu ne tikai ikdienas pārtikā, arī mākslā, dziedniecībā, attēlojumiem literatūrā.
Latvijā tupeņus ieveda Hercogs Jēkabs 17.gadsimtā, bet zemnieki spītīgi turējās pretim. Pēc nostāstiem, tikai tad, kad muižas kartupeļu laukiem pielikuši sargus, zemniekiem radusies interese tos slepus izrakt un iestādīt savā dārzā. Folkloriste Janīna Kursīte stāsta, ka latviešu valodā kartupeļiem ir pārdesmit nosaukumu, bagātība, kas reti kuram citam dārzenim. Kartupeļus rok, kaš, noņem, novāc, tos mizo, kasa, loba, mauc. Kartupeļi minēti arī sakāmvārdos. Piemēram: “Tupeņiem jau vārpu nesagaidīsi.” Par nepelnītu apbalvojumu teica: “Tam jau kartupeļa ordenis piešķirts.”
Kartupelis ir arī uzvārds. 80.gadu vidū tāds bijis vien pieciem cilvēkiem, bet Tupenis – trim. “Kā liecina ziņas “Valdības Vēstnesī”, no 1925. gada Kartupeļi mainīja uzvārdus. Paziņojums vēsta, ka Teodors Tupētājs no “Tupeņu” mājām turpmāk drīkst saukties uzvārdā Roze. 1927.gadā Paulam Kartupelim atļauts pāriet izvēlētajā uzvārdā Austrums. Jānis Kartupelis bija izvēlējies uzvārdu Dzintars. Alīde Skaidrīte Kartupelis pieņēma uzvārdu Klints,” pētījumā dalās J.Kursīte un ar smaidu piebilst: “Kartupeļus ciena, bet par kartupeļiem saukties negrib.” Pagājušā gadsimta 20.gados tie, kuri 1.pasaules karā bija aizbraukuši, Baltijas valstis dēvēja par kartupeļu republikām.
Bet Latvijā lauku meita, kalpodama pilsētā, smalka izlikdamās, rādīdama uz kartupeļiem tirgū, jautājusi: “Uz kāda koka šitie bumbuļi aug?” Kolhoza laiku anekdote tāda: “Maskavas revidents prasa kolhoza priekšsēdētājam: “Vai kartupeļi jau norakti? Vai daudz? “ Viņš atbild: “Kaudze.” “Cik liela?” “Līdz debesīm.” “Bet debesu pēc Marksa mācības taču nav!” “Nu, arī kartupeļu kaudzes nav.””
Kartupeļu stāsti gaida, kad tos sakrās un stāstīs.
Kartupeļi – vietas zīmols
Priekuļu pētniecības centra pētniece, Zinātniskās daļas vadītāja Ilze Dimante neslēpj, ka centram ir ambīcija – Priekuļi Latvijas kartupeļu galvaspilsēta. “Simts gadu te tiek lolots kartupelis. Priekuļiem nav jāmeklē identitāte, te tā ir, kartupeļa ziedā. Te ir vēsture, šodiena un rītdiena,” saka I.Dimante un uzsver, ka Priekuļu vārds ir jāatgādina ik uz soļa, ar to jālepojas. Centra zinātnieki to darījuši visos laikos, arī tad, kad dibināja AREI, pratuši aizstāvēt, ka Priekuļu vārds pētniecības centra nosaukumā tiek saglabāts. Ar smaidu pētniece pastāsta, ka Vidzemes plānošanas reģiona Inovāciju balvas pasniegšanā Cēsīs to saņēmusi kā institūta pārstāve, skanējuši klusi aplausi, kad pati pateica, ka to saņem Priekuļu pētniecības centrs, uzreiz aplausi kļuva skaļāki un parādījās smaidi. “Esam no Priekuļiem, un tas jāsaka ar lepnumu,” saka I.Dimante.
No senatnes rītdienā
Latvijas Universitātes profesore, folkloriste un literatūrzinātniece Janīna Kursīte vērtē, ka Priekuļu simbols var būt kartupeļa zieds. “Bet jāatrod piesaistoši stāsti vai nu par cilvēkiem, kuri veicinājuši to selekciju, vai par represētajiem, kuriem izdzīvošanā bija nozīme kartupeļu mizām, par kartupeļu audzēšanu, ēšanu. Jāskatās no dažādām jomām, kaut vai mākslā – kartupeļu rakšana,” saka J.Kursīte un atgādina, ka identitāti nosaka nejaušība un uzņēmīgi cilvēki.
J.Kursīte min piemēru par suitiem. Suiti saprata, zināja, ka ir atšķirīgi. Bet to, ka citiem tas ir interesanti, ieraudzīja, kad pētnieki aizbrauca ekspedīcijā un runāja par to atšķirīgo, īpašo. Tāpat ar kuršu ķoniņiem, kas vienīgie Latvijas teritorijā nekad nav bijuši dzimtcilvēki. Viņi nesa savu sīkstumu un lepnumu. Tad sieviete, kas te ieprecējās no cita novada, sāka ķoniņu vēsturi celt godā, pētnieki palīdzēja.” Cik nav vietu, kurām vajag stāstu un cilvēkus! Jāsanāk kopā, jāuzaicina kāds no malas, un viss notiks. Jāpārkāpj sava pagasta robeža. Bet jābūt kādam, kas ideju virza, citādi šļakatas būs pamanāmākas nekā ideja,” saka J.Kursīte un uzsver, ka, aizbraucot uz vietu, tā ir jāsajūt, ārtelpai jāuzrunā, lai redz atšķirīgo, jo cilvēks uztver vizuālo. Ja tas ieinteresēs, tad pārējais būs. Un nav vajadzīgi akmens pieminekļi, lai piesaistītu uzmanību.
“Identitāte – tā ir piederība, es teiktu – patība. Pats un pati senindiešu valodā – saimnieks, saimniece. Patībā ir svarīgi, lai ir sakārtots vērtību saraksts, un pats, pati – līderis gādā, lai piederība tiktu kopta. Piederību nevar kopt tikai svētkos,” atgādina zinātniece un piebilst: “Ja domāsi par savējiem, viņi tālāk domās par citiem, ja savējos ignorē, svešie tevi vienkārši izmantos.”
J.Kursīte pastāsta par braucienu pa Vilhelma Purvīša vietām. Zaubes pagastā tika no zemes izcelts akmens, ko, iespējams, kā galdu izmantojis Merķelis. “Vēsturnieki prasa apliecinājumu, tad atsaku, ka Merķelis atstāja autogrāfu un norādi akmens plāksni izcelt gadu pirms 255. jubilejas. Ir vēstures pieminekļi un leģendu pieminekļi, kas tūristus piesaista. Plāksni novietos pie Annas muižas. Pie akmens galda piesēdīs, izlasīs, uzzinās, kādi bija latvieši, kādi ir šodien. Tas ir fakts, ka Merķelis “Latviešus” sarakstīja Annas muižas apkārtnē,” stāsta J.Kursīte un vēlreiz uzsver, ka ir vajadzīgi stāsti, leģendas. Un par kartupeļiem to noteikti netrūkst.
