Par vietas un cilvēku enerģiju
Vēsture liecina, ka Piebalgai šogad 800. Katrs gadsimts atstājis savu nospiedumu gan zemē, gan cilvēkos.
Kurš gan Latvijā nezina Piebalgu, Jaunpiebalgu un Vecpiebalgu, nav dzirdējis, ka tā ir īpaša, un vismaz domās mēģinājis izprast kāpēc.
Pērn Piebalgas kultūrtelpa kā vērtība iekļauta Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Par Piebalgu runā kā brīnumu. “Vai tas ir kāds īpašs kods, vai tā ir lielā vēstures nejaušība, vai tas vispār ir kāds noslēpums? Kā to atklāt, un vai Piebalgu var arī “atkodēt”? Tie ir jautājumi, uz kuriem jāatbild, lai ietu uz priekšu, un tie ir arī droši vien visbiežāk uzdotie Piebalgā un Piebalgai,” saka Piebalgas muzeju apvienības “Orisāre” vadītāja Līva Grudule. Muzejnieki ikvienu aicināja uz kultūrvēsturisku konferenci “Piebalgas žurme”. Nosaukumā ieliekot Piebalgas izloksnes vārdu, kas skaidrojams kā enerģija, mundrums, piebaldzēni pārliecināti, ka žurme ir viena no tā saucamā “Piebalgas brīnuma” noslēpuma stūrakmeņiem.
“Orisāres” vadītāja Līva Grudule uzsver, ka konference ir kā turpinājums kādreizējo Piebalgas kultūras svētku konferencēm, kurās tika akcentēti dažādi vēstures jautājumi. “Gribējās, lai tie, kuri te dzīvo vasarās, kuri atbraukuši uz svētkiem, gūst vēl kādu pievienoto vērtību. Cilvēki dienas garumā klausās, tas ir apliecinājums, ka piebaldzēni meklē saknes, saprašanu par sevi, piederību,” gandarīta L.Grudule. Un zinātnieki, pētnieki, vēsturnieki, novadpētnieki meklēja atbildes un dalījās secinājumos. Arī Dr.philol. Ausma Cimdiņa atzīst, ka pat Rīgā šādas konferences apmeklē krietni mazāk interesentu. “Piebalgas žurmei” reģistrējās 95.
Pagale jāaizdedzina
Arī skolotājs, novadpētnieks Jānis Polis uzsver, ka katram cilvēkam ir vēlēšanās kaut kam piederēt, saprast, kas viņš ir un grib būt. “Piebaldzēni visos laikos bijuši garā lepni un to nodevuši nākamajām paaudzēm. Katrā vietā ir dzimušas, strādājušas personības, bet Piebalgā prasts viņu vārdus un darbus saglabāt. Vienmēr bijis kāds, kurš virza vakardienu uz priekšu. Ja tā nebūtu, daudz kas no vēsturiskās atmiņas būtu pazudis,” vērtē J.Polis.
Jau savulaik mācītājs Guleke deva Matīsam Kaudzītem pieeju draudzes dokumentiem, un viņš uzrakstīja apceri “Vecpiebalga”. “Nezinātu Latvijā par dakteri Jāni Jurjānu, skolotāju Jēkabu Pilsātnieku. Atis Kronvalds īsu laiku bija Piebalgā un aizrāva cilvēkus. Vajag pagali aizdedzināt,” stāsta piebaldzēns un atgādina, ka arī rakstniecei Ingunai Bauerei ir būtiska loma Piebalgas un piebaldzēnu dzīves atspoguļojumā. Vēsturē izpētīto viņa savija daiļliteratūrā, radīja lasītāju interesi un atklāja Piebalgu.
J.Polis atzīst, ka sarežģīts ir jautājums, kur to dzirksteli ņemt šodien. “Būtiska ir kultūras dzīve. Tās vadītājam jābūt vietējā sabiedrībā pazīstamam, viņam jāizprot un jāmīl šī vieta. Kur dara ar sirdi, viss notiek, vienmēr atradīsies kāds, kurš piebiedrosies. Nevar būt kultūras vadītājs uz vairākiem pagastiem, kā tas jau notiek vairākos novados Latvijā,” vērtē J.Polis.
Viņš arī uzsver, ka būtiski ir prast vietējās sabiedrības aktivitātēs iesaistīt jaunienācējus. “Piebalgā pārmaiņas sākās jau kolhozu laikā, kad palika tukšas mājas un kolhoza priekšsēdētāji tās pārdeva pazīstamiem kultūras darbiniekiem. Svarīgi ir viņus iesaistīt vietējā dzīvē. Viņi ir jāuzrunā, paši nenāks. Vasarnieki te atpūšas. Viss atkarīgs, kā veidojas attiecības,” pārliecināts J.Polis un atgādina, ka šodienas cilvēkiem ir augsta pašapziņa. Būtiski, kā daudz ko ikdienā vērtējam un pieņemam, lepojamies paši un stāstām citiem. Kaut vai vārdam “Ķencis” ir dažādas nozīmes, tas var būt cūkēdiens vai ķēniņš, bet Zosēnos ir Sutru kalns, kuru varam uzskatīt par svētvietu kā indiešiem, bet vārds nozīmē arī žampa, kūts pakaļa.
Vārsmās skaidrais gars
Dr.philol. Ausma Cimdiņa atzīst, ka nereti viņai jautā, kādi tad tie piebaldzēni ir. Piebaldzēniete to atklāja, analizējot Piebalgas un piebaldzēnu atspoguļojumu dzejā. Viņi šī novada vārdu, skaistumu un skarbumu, cilvēkus atklāja citiem Latvijā, liekot saprast, ka Piebalgā patiesi ir kas īpašs.
Publicists Jānis Lapiņš pirmais uzrakstījis apceri par Piebalgu literatūrā. Viņš vērtējis, ka līdz 20.gadsimta 30. gadiem Piebalga ir devusi ap simts literatūras un kultūras darbinieku, pieminot, ka sarakstā ir arī otrā un trešā līmeņa zvaigznes. “Piebalga patiesi var būt lepna uz sevi. Ārienē Piebalga par daudz pievilcīga, dzīvs gars te mīt arī zem salmu jumta un liels rakstnieka un mūziķa gars mīt pieticībā un pazemībā. Piebalgas gars pirmām kārtām skaidrs gars,” A.Cimdiņa citē J.Lapiņu.
“Piebalgas magnētisms un enerģija, kas uzkrāta līdz 20.gadsimta 60.gadiem, skarbā un reizē vitālā pasaules aina līdz mūsdienām balstījusi Piebalgas kultūras fenomena ilgtspējas iespēju tautas apziņā un arī literārajā mākslinieciskajā jaunradē. Piebalgas enerģētika jeb žurme par sevi spēcīgi atgādina 20.gadsimta 2.puses latviešu dzejā. Radošos un intelektuālos meklējumos ceļā uz Piebalgu dodas visizcilākie 60. – 80.gadu dzejnieki: Imants Ziedonis, Vizma Belševica, Ojārs Vācietis, Māris Čaklais, Jānis Rokpelnis,” stāsta A.Cimdiņa un atklāj, kā dzejnieki atainojuši Piebalgu.
“Piebaldzēna tēls Ziedonim kalpo latviskā rakstura pamatīguma meklējumos, piebaldzēna rakstura kvalitāti pretstatot publisko norišu neīstumam, virspusējībai. Piebaldzēnā projicējas citādākas, kādas topošas, pilnīgākas cilvēciskas esības gaidas, kas atbalsojas garīgi un intelektuāli jūtīga zēna tēlā – “varbūt kā piebaldzēns būs mans zēns”. Piebalga ir kā seismogrāfs. “Taureņu uzbrukumā” I.Ziedonis raksta: “Saule dreb pār Vecpiebalgu.” Tas reizē ir jūtīgums, uztvērīgums, signalizācija,” stāsta A.Cimdiņa.
V.Belševicas dzejā Piebalgas dabas skarbums, sapņotā nesteidzība un pamatīgums parādās kā vērtība briedumu gadu meditatīvajā lirikā. “Te, Piebalgas augstumos, aukstin auksts. Te, Piebalgā, viss tik vēlu plaukst. Te pierod gaidīt un sagaidīt..”
Piebalgas dzejoļiem raksturīga emocionāla ekspresija, spilgtiem sarkanbaltsarkaniem dzīpariem Piebalgu ieaužot traģiskajā tautas liktenī. O. Vācietis 1983. gadā dzejolī “Brauciens caur Piebalgu” braucienu attēlo kā svētceļojumu uz Piebalgu. Dzejnieka liriskais es jūtas kā atgriezies savā garīgajā dzimtenē. “Brīžam kā pats te dzimis un audzis, un ilgu atdzīts dzimtajā novadā..”,” stāsta literatūras zinātniece.
A.Cimdiņa uzsver, ka radošo cilvēku interesi par Piebalgu radījis kultūras mantojums. Andrievs Niedra savulaik rakstījis: “Piebalga, līdzībās runājot, toreiz bij tā kaltuve, kur nākamai Latvijai ieročus kala. Sīkstie, tomēr lunkanie piebaldzēni bija tam dzelzs, tas tērauds, no kura veidojās drīz šķēps, drīz zobens, drīz arī parocīgais dūcītis.”
Ko domā paši
Rēzija Krieviņa ir vecpiebaldzēniete, studente, Raitis Ābelnieks, jaunpiebaldzēns, kuru dzīve aizveda uz Bausku. Viņš bija konferences vadītājs.
“Piebaldzēns ir kulturāls gars, kas ārēji izskatās vīzdegunīgs, bet ir piezemēts un nosvērts, apzinās savu vērtību, savu zemi,” saka Rēzija un atzīst, ka informācijas gūzmā ir viegli pazust, tāpēc, jo vairāk izzinām savas saknes, jo pilnvērtīgāki jūtamies.
“Piebaldzēniem pašapziņa un pašvērtējums ir krietni augstāks nekā citiem latviešiem. Piebaldzēni prot lepoties ar sevi, ar savu ģimeni, pagastu. Pazīstu zemgaliešus, viņi ir paškritiski, smagnēji, liela daļa uzskata, ka visur citur ir labi, tikai ne pie mums. Piebaldzēni pārliecināti – labi pie mums, Piebalgā,” domās dalās R.Ābelnieks.
R.Krieviņa uzsver, ka piebaldzēnos ir ielikts lepnums, ka tā ir Latvijas kultūras šūpulis. “Apzināties, ka es dalu vienu mazu zemes pleķīti ar Matīsu un Reini Kaudzītēm, Kārli Skalbi, vien jau paceļ pašapziņu. Mūsu zemē dzimuši dižgari, mūsu zemē ir gaismas vibrācijas, esam pašpietiekami, vareni, varam pacelt latviešu kultūru, literatūru citā līmenī. Zināt par personībām, kas bija pirms manis, ir būtiski. Mūsos tas jau ir iekodēts. Rīgā man ir tāds lepnums, ka esmu no Vecpiebalgas,” saka vecpiebaldzēniete, bet kaimiņš piebilst un vērtē: “Kad man saka, vai atkal braukšu uz savu Vecpiebalgu, tad ievelku elpu un saku: “Esmu no Jaunpiebalgas.” Tas aizvien pastāv – Jaunpiebalga un Vecpiebalga. Un tas nav Kaudzīšu izdomāts. Vai tad pagastos, kur kādreiz bija divas kopsaimniecības, šodien nav tāpat? Ja pagastā divi kultūras nami, katram savi apmeklētāji, lai cik labs pasākums. Kolhozu sen nav, ir viens pagasts, bet katrs lepojas ar savu un kaimiņam labprāt iebiksta, tā izceļot sevi.”
“Lepnuma mums pārpārēm, varam padalīties,” atgādina vecpiebaldzēniete, bet jaunpiebaldzēns uzsver, ka pēc pašapziņas jābrauc uz Piebalgu. “Te to var smelt karotēm,” teic R.Ābelnieks un piebilst, ka nedrīkst aizmirst pakalnus, ezerus, Gauju, pļavas.
Jāiemāca Piebalga
Piebalgas kultūrtelpa ierakstīta kā saglabājama vērtība, un citi gaida, ko tā Piebalga rādīs. “Esam aktīvi cilvēki tik, cik esam. Bīstamais, ka mūsu skaits sarūk. Ļoti gribas skatīties uz jauno paaudzi, tai jāvelta vairāk laika un uzmanības. Ne jau astoņpadsmitgadniekam tagad jānāk un jāiesaistās, bet, kad būs 30., 40. gadi, lai viņam ir vēlēšanās un zināšanas. Piebalga ir jāiemāca. Brīnumu nebūs, ir smags darbs,” saka L.Grudule. Viņa vērtē, ka daudz neatgriezeniska izdarījušas izglītības reformas. Literatūras, latviešu valodas stundu skaits samazināts. “Cik jaunieši saprot no vēstures? Piebalgā ir tā cerība, ka ir pieeja kultūrvēsturei, skolotāji ved uz muzejiem. Nevari beigt skolu, ja nezini. Nav jāpārzina, ir jābūt informētam. Tas radīs interesi, un pēc gadiem būs cilvēki, kuri nāks un darīs. Izglītība vienmēr bijusi būtiskākais attīstībai. Un personības,” teic L.Grudule. Viņai piekrīt J.Polis un atgādina, ka kādreiz Vecpiebalgas draudzes teritorijā darbojās 13 skolas. “Ja bērns aizdodas prom no dzimtā pagasta, kā viņš var iemīlēt Latviju, ja nav iemīlējis mazo vietiņu, kur dzimis,” saka J.Polis un uzsver, ka pats nebūtu ne novadpētnieks, ne literāts, ja nebūtu bijusi tāda latviešu valodas skolotāja. “Personība būtiska. Ja skolotājs neizaudzina skolēnu, kurš ir pārāks par viņu, skolotājs nav derīgs. Cik personības mani veidojušas? Dažas,” bilst J.Polis.
L.Grudule atgādina, ka, stāstot par personībām, kas te dzimušas, strādājušas, ceļam savu pašapziņu. “Dievs dod, lai viss turpinās un no mazas vietas izaug cilvēki, kuri dara lielas, nozīmīgas lietas pagasta vai valsts mērogā, vai plašāk. Piebalgā tā bijis gadsimtiem. Ceru, ka būs turpmāk. Aug jaunas personības, kuras, kad kaut ko būs sasniegušas, cerams, teiks, ka ir no Piebalgas,” pārdomās dalās L.Grudule.
Cēsu novada domes priekšsēdētāja vietnieks Atis Egliņš-Eglītis atgādināja Einšteina enerģijas proporcionalitātes teoriju E = mc² un uzsvēra, ka tā attiecināma arī uz cilvēkiem un vietu attīstību, kur E ir vietas enerģija, m – cilvēki, c – spēja kustēties, pieņemt ārējos apstākļus, būt atvērtiem jauniem izaicinājumiem un pārmaiņām.
“Lai būtu enerģija, ir vajadzīgi cilvēki. Taču cilvēku nebūs, ja vietai nebūs enerģijas. E nevar bez m un c. M nevar bez e un c. Un c nevar bez e un m,” atgādināja A.Egliņš-Eglītis un uzsvēra, ka Piebalgai ir gan e, gan m, gan c kvadrātā. Tikai jautājums, kā šos elementus liek lietā, attīsta un iespējo,” domāt par vakardienu šodienā un rītdienu ikvienu rosināja A.Egliņš-Eglītis.
Komentāri