Ceturtdiena, 21. novembris
Vārda dienas: Zeltīte, Andis

Identitāte. Piebalga

Sarmīte Feldmane
13:00
30.07.2024
168
Vec Konf

Piebaldzēnu sarunas. Dažādas paaudzes un viedokļi novadpētniekam, literātam Jānim Polim, studentei Rēzijai Krieviņai, vēsturniekam Raitim Ābelniekam un muzejniecei Līvai Grudulei.

Par vietas un cilvēku enerģiju

Vēsture liecina, ka Piebalgai šogad 800. Katrs gadsimts atstājis savu nospiedumu gan zemē, gan cilvēkos.
Kurš gan Latvijā nezina Piebalgu, Jaunpiebalgu un Vecpiebalgu, nav dzirdējis, ka tā ir īpaša, un vismaz domās mēģinājis izprast kāpēc.

Pērn Piebalgas kultūrtelpa kā vērtība iekļauta Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Par Piebalgu runā kā brīnumu. “Vai tas ir kāds īpašs kods, vai tā ir lielā vēstures nejaušība, vai tas vispār ir kāds noslēpums? Kā to atklāt, un vai Piebalgu var arī “atkodēt”? Tie ir jautājumi, uz kuriem jāatbild, lai ietu uz priekšu, un tie ir arī droši vien visbiežāk uzdotie  Piebalgā un Pie­balgai,” saka Piebalgas muzeju apvienības “Orisāre” vadītāja Līva Grudule. Muzejnieki ikvienu aicināja uz kultūrvēsturisku konferenci “Piebalgas žurme”. No­saukumā ieliekot Piebalgas izloksnes vārdu, kas skaidrojams kā enerģija, mundrums, piebaldzēni pārliecināti, ka žurme ir viena no tā saucamā “Piebalgas brīnuma” noslēpuma stūrakmeņiem.

“Orisāres” vadītāja Līva Gru­dule uzsver, ka     konference ir kā    turpinājums kādreizējo Piebalgas kultūras svētku konferencēm, kurās tika akcentēti dažādi vēstures jautājumi. “Gribējās, lai tie, kuri te dzīvo vasarās, kuri atbraukuši uz svētkiem, gūst vēl kādu pievienoto vērtību.    Cilvēki    dienas garumā klausās, tas ir apliecinājums, ka piebaldzēni meklē sak­nes, saprašanu par sevi, piederību,” gandarīta L.Grudule.  Un zinātnieki, pētnieki, vēsturnieki, novadpētnieki meklēja atbildes un dalījās secinājumos. Arī Dr.philol. Ausma Cimdiņa atzīst, ka pat Rīgā šādas konferences apmeklē krietni mazāk interesentu. “Pie­balgas žurmei” reģistrējās 95.

Pagale jāaizdedzina

Arī skolotājs, novadpētnieks Jānis Polis uzsver, ka katram cilvēkam ir vēlēšanās kaut kam piederēt, saprast, kas viņš ir un grib būt. “Piebaldzēni visos laikos bijuši garā lepni un to nodevuši nākamajām paaudzēm. Katrā vietā ir dzimušas, strādājušas personības, bet Piebalgā prasts viņu vārdus un darbus saglabāt. Vienmēr bijis kāds, kurš virza vakardienu uz priekšu. Ja tā nebūtu, daudz kas no vēsturiskās atmiņas būtu pazudis,” vērtē J.Polis.

Jau savulaik mācītājs Guleke deva Matīsam Kaudzītem pieeju draudzes dokumentiem, un    viņš uzrakstīja    apceri “Vecpiebalga”. “Nezinātu Latvijā par dakteri Jāni Jurjānu, skolotāju Jēkabu Pilsāt­nieku. Atis Kronvalds īsu laiku bija Piebalgā un aizrāva cilvēkus. Vajag pagali aizdedzināt,” stāsta piebaldzēns un atgādina, ka arī rakstniecei Ingunai Bauerei ir būtiska loma Piebalgas un piebaldzēnu dzīves atspoguļojumā. Vēsturē izpētīto viņa savija daiļliteratūrā, radīja lasītāju interesi un atklāja Piebalgu.

J.Polis atzīst, ka sarežģīts ir jautājums, kur to dzirksteli ņemt    šodien. “Būtiska ir kultūras dzīve. Tās vadītājam jābūt vietējā sabiedrībā pazīstamam, viņam    jāizprot un jāmīl šī vieta. Kur dara ar sirdi, viss notiek, vienmēr atradīsies kāds, kurš piebiedrosies. Nevar būt kultūras vadītājs uz vairākiem pagastiem, kā tas jau notiek vairākos novados Lat­vijā,” vērtē J.Polis.

Viņš arī uzsver, ka būtiski ir prast vietējās sabiedrības aktivitātēs iesaistīt jaunienācē­jus. “Pie­balgā pārmaiņas sākās jau    kolhozu laikā, kad palika tukšas mājas un kolhoza priekšsēdētāji tās pārdeva pazīstamiem kultūras darbiniekiem. Svarīgi ir viņus iesaistīt vietējā dzīvē. Viņi ir jāuzrunā, paši nenāks. Vasar­nieki te atpūšas. Viss atkarīgs, kā veidojas attiecības,” pārliecināts J.Polis un atgādina, ka šodienas cilvēkiem ir augsta pašapziņa. Būtiski, kā daudz ko ikdienā vērtējam un pieņemam, lepojamies paši un stāstām citiem. Kaut vai vārdam “Ķencis” ir dažādas nozīmes, tas var būt cūk­ēdiens vai ķēniņš, bet Zosēnos ir Sutru kalns, kuru varam uzskatīt par svētvietu kā indiešiem, bet vārds nozīmē arī žampa, kūts pakaļa.

Vārsmās skaidrais gars

Dr.philol. Ausma Cimdiņa atzīst, ka nereti viņai jautā, kādi tad tie piebaldzēni ir. Piebaldzēniete to atklāja, analizējot Piebal­gas un piebaldzēnu atspoguļojumu dzejā. Viņi šī novada vārdu, skaistumu un skarbumu, cilvēkus atklāja citiem Latvijā, liekot saprast, ka Piebalgā patiesi ir kas īpašs.

Publicists Jānis Lapiņš pirmais uzrakstījis apceri par Piebalgu literatūrā. Viņš vērtējis, ka līdz 20.gadsimta 30. gadiem Piebalga    ir devusi ap simts literatūras un kultūras darbinieku, pieminot, ka sarakstā ir arī otrā un trešā līmeņa zvaigznes. “Piebalga patiesi var būt lepna uz sevi. Ārienē Piebalga par daudz pievilcīga, dzīvs gars te mīt arī zem salmu jumta un liels rakstnieka un mūziķa gars mīt pieticībā un pazemībā. Piebalgas gars pirmām kārtām skaidrs gars,” A.Cimdiņa citē J.Lapiņu.

“Piebalgas magnētisms un enerģija, kas uzkrāta līdz 20.gadsimta 60.gadiem, skarbā un reizē vitālā pasaules aina  līdz mūsdienām balstījusi Piebalgas kultūras fenomena  ilgtspējas iespēju    tautas apziņā un arī literārajā  mākslinieciskajā jaunradē. Piebalgas enerģētika jeb žurme par sevi spēcīgi atgādina 20.gadsimta 2.puses latviešu dzejā. Radošos un intelektuālos meklējumos ceļā uz Pie­balgu dodas visizcilākie 60. – 80.gadu dzejnieki: Imants Zie­donis, Vizma Belševica, Ojārs Vācietis, Māris Čaklais, Jānis Rokpelnis,” stāsta A.Cimdiņa un atklāj, kā dzejnieki atainojuši Piebalgu.

“Piebaldzēna tēls Ziedonim kalpo latviskā rakstura pamatīguma meklējumos, piebaldzēna rakstura kvalitāti pretstatot publisko norišu neīstumam, virspusējībai. Piebal­dzē­nā projicējas    citādākas, kādas topošas, pilnīgākas cilvēciskas esības gaidas, kas atbalsojas garīgi un intelektuāli jūtīga zēna tēlā – “varbūt kā piebaldzēns būs mans zēns”.    Piebalga ir kā seismogrāfs. “Taureņu uzbrukumā” I.Ziedonis raksta: “Saule dreb pār Vecpiebalgu.” Tas reizē ir jūtīgums, uztvērīgums, signalizācija,” stāsta A.Cimdiņa.

V.Belševicas dzejā Piebalgas    dabas skarbums, sapņotā nesteidzība un pamatīgums parādās kā vērtība briedumu gadu meditatīvajā lirikā. “Te, Piebalgas augstumos, aukstin auksts. Te, Piebalgā, viss tik vēlu plaukst. Te pierod gaidīt un sagaidīt..”

Piebalgas dzejoļiem raksturīga emocionāla ekspresija, spilgtiem sarkanbaltsarkaniem dzī­pariem Piebalgu ieaužot traģiskajā tautas liktenī. O. Vācietis 1983. gadā dzejolī “Brauciens caur Piebalgu” braucienu attēlo kā svētceļojumu uz Piebalgu. Dzejnieka liriskais es jūtas kā atgriezies savā garīgajā dzimtenē. “Brīžam kā pats te dzimis un audzis, un ilgu atdzīts dzimtajā novadā..”,” stāsta literatūras zinātniece.

A.Cimdiņa uzsver, ka radošo cilvēku interesi par Piebalgu radījis kultūras mantojums. Andrievs Niedra savulaik rakstījis: “Pie­balga, līdzībās runājot,  toreiz bij tā kaltuve, kur nākamai Latvijai ieročus kala. Sīkstie, tomēr lunkanie piebaldzēni bija tam dzelzs, tas tērauds, no kura veidojās drīz šķēps, drīz zobens, drīz arī parocīgais dūcītis.”

Ko domā paši

Rēzija Krieviņa ir vecpiebaldzēniete, studente, Raitis Ābelnieks, jaunpiebaldzēns, kuru dzīve aizveda uz Bausku. Viņš bija konferences vadītājs.

“Piebaldzēns ir kulturāls gars, kas ārēji izskatās vīzdegunīgs, bet ir piezemēts un nosvērts, apzinās savu vērtību, savu zemi,” saka Rēzija un atzīst, ka informācijas gūzmā ir viegli pazust, tāpēc, jo vairāk izzinām savas saknes, jo pilnvērtīgāki jūtamies.

“Piebaldzēniem pašapziņa un pašvērtējums ir krietni augstāks nekā citiem latviešiem. Piebal­dzēni prot lepoties ar sevi, ar savu ģimeni, pagastu. Pazīstu zemgaliešus, viņi ir paškritiski, smagnēji, liela daļa uzskata, ka visur citur ir labi, tikai ne pie mums. Pie­baldzēni pārliecināti – labi pie mums, Piebalgā,” domās dalās R.Ābelnieks.     

R.Krieviņa uzsver, ka piebaldzēnos ir ielikts lepnums, ka tā ir Latvijas kultūras šūpulis. “Ap­zināties, ka es dalu vienu mazu zemes pleķīti ar Matīsu un Reini Kaudzītēm, Kārli Skalbi, vien jau paceļ pašapziņu. Mūsu zemē dzimuši dižgari, mūsu zemē ir gaismas vibrācijas, esam pašpietiekami, vareni, varam pacelt latviešu kultūru, literatūru citā līmenī. Zināt par personībām, kas bija pirms manis, ir būtiski. Mūsos tas jau ir iekodēts. Rīgā man ir tāds lepnums, ka esmu no Vecpie­balgas,” saka vecpiebaldzēniete, bet kaimiņš piebilst un vērtē:    “Kad man saka, vai atkal braukšu uz savu Vecpiebalgu, tad ievelku elpu un saku: “Esmu no Jaun­piebalgas.” Tas aizvien pastāv – Jaunpiebalga un Vec­piebalga. Un tas nav Kaudzīšu izdomāts. Vai tad    pagastos, kur kādreiz bija divas kopsaimniecības, šodien nav tāpat? Ja pagastā divi kultūras nami, katram savi apmeklētāji, lai cik labs pasākums. Kolhozu sen nav, ir viens pagasts, bet katrs lepojas ar savu un kaimiņam  labprāt iebiksta, tā izceļot sevi.”   

“Lepnuma mums pārpārēm, varam padalīties,” atgādina vecpiebaldzēniete, bet jaunpiebaldzēns uzsver, ka pēc pašapziņas jābrauc uz Piebalgu. “Te to var smelt karotēm,” teic R.Ābelnieks un piebilst, ka nedrīkst aizmirst pakalnus, ezerus, Gauju, pļavas.   

Jāiemāca Piebalga

Piebalgas kultūrtelpa ierakstīta kā saglabājama vērtība, un citi gaida, ko tā Piebalga rādīs. “Esam aktīvi cilvēki tik, cik esam. Bīstamais, ka mūsu skaits sarūk. Ļoti gribas skatīties uz jauno paaudzi, tai jāvelta vairāk laika un uzmanības. Ne jau astoņpadsmitgadniekam tagad jānāk un jāiesaistās, bet, kad būs 30., 40. gadi, lai viņam ir vēlēšanās un zināšanas. Piebalga ir jāiemāca. Brī­numu nebūs, ir smags darbs,” saka L.Grudule. Viņa vērtē, ka daudz neatgriezeniska izdarījušas izglītības reformas. Literatūras, latviešu valodas stundu skaits samazināts. “Cik    jaunieši saprot no vēstures? Pie­balgā ir tā cerība, ka ir pieeja kultūrvēsturei, skolotāji ved uz muzejiem. Nevari beigt skolu, ja nezini. Nav jāpārzina, ir jābūt informētam. Tas radīs interesi, un      pēc gadiem būs cilvēki, kuri nāks un darīs. Izglītība vienmēr bijusi būtiskākais attīstībai. Un personības,” teic L.Gru­dule. Viņai piekrīt J.Polis un atgādina, ka kādreiz Vecpie­balgas draudzes teritorijā darbojās 13 skolas. “Ja bērns aizdodas prom no dzimtā pagasta, kā viņš var iemīlēt Latviju, ja nav iemīlējis mazo vietiņu, kur dzimis,” saka J.Polis un uzsver, ka pats nebūtu ne novadpētnieks, ne literāts, ja nebūtu bijusi tāda latviešu valodas skolotāja. “Personība būtiska. Ja skolotājs neizaudzina skolēnu, kurš ir pārāks par viņu, skolotājs nav derīgs. Cik personības mani veidojušas? Dažas,” bilst J.Polis.

L.Grudule atgādina, ka, stāstot par personībām,    kas te dzimušas, strādājušas, ceļam savu    pašapziņu. “Dievs dod, lai viss turpinās un no mazas vietas izaug cilvēki, kuri dara lielas, nozīmīgas lietas pagasta vai valsts mērogā, vai plašāk. Piebalgā tā bijis gadsimtiem. Ceru, ka būs turpmāk. Aug jaunas personības, kuras, kad kaut ko būs sasniegušas, cerams, teiks, ka ir no Piebalgas,” pārdomās dalās L.Grudule.

Cēsu novada domes priekšsēdētāja vietnieks Atis Egliņš-Eglītis atgādināja Einšteina enerģijas proporcionalitātes teoriju E = mc² un uzsvēra, ka tā attiecināma arī uz cilvēkiem un vietu attīstību, kur    E ir vietas enerģija, m – cilvēki, c – spēja kustēties, pieņemt ārējos apstākļus, būt atvērtiem jauniem izaicinājumiem un pārmaiņām.

“Lai būtu enerģija, ir vajadzīgi cilvēki. Taču cilvēku nebūs, ja vietai nebūs enerģijas. E nevar bez m un c. M nevar bez e un c. Un c nevar bez e un m,” atgādināja A.Egliņš-Eglītis un uzsvēra, ka Piebalgai ir gan e, gan m, gan c kvadrātā. Tikai jautājums, kā šos elementus liek lietā, attīsta un iespējo,” domāt par vakardienu šodienā un rītdienu ikvienu rosināja A.Egliņš-Eglītis.

Maf Logo 2

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Intervija. Atstāt stipras saknes

12:58
08.11.2024
289

Marģers Zeitmanis ir uzņēmējs, kuru daudzi zina kā kultūrtelpu “Zeit”    Līgatnē un “Akustika” Valmierā saimnieku. Viņš darbojas arī medicīnas nozarē. Ne reizi vien    Marģers nosaukts par celmlauzi. Saruna ar viņu par sevis, savas dzimtas, vietas apzināšanos, par paaudžu sasaisti kopīgam mērķim, par kultūru un vēl daudz ko citu. -Lai kaut ko darītu, jāzina […]

Aktualizējam. Ūdenssaimniecība ciematos

12:54
08.11.2024
28

Ūdens paviršību nepiedod Cēsu novada pašvaldības kapitālsabiedrība “Vinda” gada sākumā kļuva par ūdenssaimniecības un kanalizācijas pakalpojumu nodrošinātāju Līgatnes pilsētā, kā arī Augšlīgatnes, Skaļupes un Ķempju ciemā. Aprīlī uzņēmums pārņēma arī ūdensvada un kanalizācijas saimniecību Priekuļu apvienības pārvaldē. Pašvaldībā plānots, ka Vinda šos pakalpojumus nodrošinās visā novadā, tādējādi veidojot vienotu ūdenssaimniecību un tarifu aprēķinu sistēmu. “Vinda” […]

Saglabājam vēsturisko

15:38
25.10.2024
138

Cēsu Sv. Jāņa baznīca nosvinējusi 740. jubileju. Īstenojot restaurācijas projektu, pēdējos gados dievnams piedzīvojis ievērojamas pārmaiņas. Darbi tika uzsākti 2018. gada jūnijā, un 2020.gada augustā ar arhibīskapa Jāņa Vanaga vadīto pateicības svētku dievkalpojumu tika svinēta par Cēsu sirdi dēvētās Sv. Jāņa baznīcas restaurācijas pabeigšana. Baznīcas restaurācijai izlietoti 1,7 miljoni eiro, no tiem 1,38 miljoni bija […]

Aktualizējam. Daudzdzīvokļu namu pagalmi

14:57
22.10.2024
138

Padomju gados celto daudzdzīvokļu māju liela problēma ir iekšpagalmi. Tie nereti ir ļoti kritiskā stāvoklī – bedraini un grūti izbraucami. Atjaunošana prasa lielus līdzekļus, visbiežāk asfalts aizvien vairāk sabrūk, bet naudas atjaunošanai no ēkas uzkrājumiem nepietiek. Lai atbalstītu iedzīvotājus, pašvaldība reizi gadā rīko projektu konkursu “Par līdzfinansējumu daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām piesaistīto zemesgabalu labiekārtošanai Cēsu novadā”. […]

Saglabāt vēsturisko

14:49
22.10.2024
50

Pērn martā tika pieņemts Lielstraupes pils nodošanas un atjaunošanas likums. Tā mērķis ir nodrošināt Lielstraupes pils un tās kultūrvēsturiskās vērtības saglabāšanu un aizsardzību, kā arī izmantošanu sabiedrības vajadzībām. Lielstraupes pili valsts Cēsu novada pašvaldībai nodeva, lai tā nodrošinātu pils atjaunošanu, turpmāku publisku pieejamību un izmantošanu kultūras, izglītības un zinātnes mērķiem. Likumā arī noteikts, ka Lielstraupes […]

Saglabāt vēsturisko

16:33
18.10.2024
523

Bērzkrogā pamazām tiek atjaunota Veselavas Zirgu pasta stacija. Baltā ēka piesaista garāmbraucēju uzmanību, tāpat zirgi pie ieejas.  “Darāmā vēl ļoti daudz. Priekšā iekštelpu iekārtošana. Lielus bojājumus gadu gaitā nodarījis caurais jumts. Pati ēka ir sausa. Domājams, vēl šogad ierīkosim apkuri, tad varēs sākties iekšdarbi,” saka saimniece Sigita Norvele. Viņa īpašumu iegādājās 2021. gada nogalē. “Braucot […]

Tautas balss

Vai svarīgākā ir domes vadība

11:01
21.11.2024
4
J. raksta:

“Pagājušajā “Druvas” numurā bija ziņa, ka Cēsu novada pašvaldība par labu darbu valsts svētkos apbalvo 50 darbiniekus. Neviens pagodinātais vārdā nebija nosaukts, bet domes priekšsēdētājs un viņa vietnieki gan minēti pilnībā. Vai tad tikai viņi pelnījuši tādu godu, citi ne,” neapmierinātību ar publikāciju izteica J.

Sveiciens glābējiem un policistiem

11:01
21.11.2024
4
Seniore raksta:

“Noskatījos dokumentālo filmu par ugunsdzēsēju glābēju darbu. Tajā bija uzskatāmi parādīti Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieku pienākumi, reālas situācijas, kādās viņi strādā, ar kādu bīstamību jāsastopas un cik profesionāli viņi atrisina situācijas. Gribu novēlēt visiem, kas strādā šajā dienestā, veselību un izturību un visus sveikt svētkos. Paldies vēlos teikt arī Valsts policijai. Arī tas […]

Kur novilkt robežu

11:39
20.11.2024
18
Lasītāja raksta:

“Lasu, ka Cēsīs Leona Paegles ielai atjaunots Ģimnāzijas ielas nosaukums. Nosaukumā, protams, nav nekā slikta, taču, manuprāt, nav pareizi, ka mēs cenšamies aizslaucīt visu mūsu vēsturi. Šoreiz varbūt ne tik daudz par Cēsīm, bet kopumā. Nav jau neviens cilvēks ideāls, arī rakstnieki, mākslinieki. Katram savi un varbūt daudziem nepareizi uzskati, bet vai tāpēc viņu vārdi […]

Pilsoniska atbildība

11:39
20.11.2024
19
M.N. raksta:

“Paldies priekulietim Gundaram Muceniekam, kurš Lāčplēša dienas rītā Priekuļu birzītē pie piemiņas zīmes Kārlim Ulmanim nopļāva kūlu. G.Mucenieks nežēloja savu laiku un izmantoja arī savu trimmeri,” pastāstīja M.N.

Nevar atrast tualetes

14:54
13.11.2024
63
Seniore no kaimiņu novada raksta:

“Mēs, trīs kundzes astotajā gadu desmitā, no kaimiņu novada bijām ciemos Cēsīs. Izstaigājām pilsētu, vēsturiskās vietas. Kā jau ekskursijā, katrai bija līdzi ūdens pudele. Pienāca brīdis, kad, kā mēdz teikt, daba sauc. Tā kā man Cēsis zināmākas, vedu draudzenes uz Rožu laukumu, atceros, tam līdzās bija pārvietojamās tualetes. Aizgājām, bet nekā, to vairs nav. Un […]

Sludinājumi