Svešvārdu vārdnīcā par identitāti teikts: savdabīgums, pilnīgs līdzīgums, piederīguma apziņa – atšķirīgums no citiem. “Nacionālajai identitātei ir īpaša loma saliedētības attīstībā, jo tā veido valsts iedzīvotāju un tās neatņemamās sabiedrības daļas – diasporas – kopības izjūtu un piederību nācijai.
Nozīmīga ir psiholoģiskā, kultūras, teritoriālā piederība, kopīga izpratne par vēsturi, politiskā saikne ar valsti un sabiedrību, kā arī kopīga ekonomika,” tā teikts Latvijas Nacionālās attīstības plānā laika periodam 2021. – 2027.gadam. Kā vēstī attīstības plāns, tad saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības attīstības pamatnostādnēs minētajam laika periodam virzienam “Nacionālā identitāte un piederība” noteikti uzdevumi: stiprināt valstiskuma apziņu un piederības sajūtu Latvijai, veicināt latviešu valodas kā sabiedrību vienojoša pamata nostiprināšanos ikdienas saziņā, veicināt vienojošas sociālās atmiņas izpratnes veidošanos sabiedrībā. “Druva” ar vairākām Cēsu novada pirmsskolas iestādēm runāja par latviskās identitātes izjūtas veicināšanu. Tapa skaidrs, ka lielākais uzsvars likts uz gadskārtu svētkiem un arī valsts svētkiem novembrī un maijā. Tieši gadskārtu tradīcijas un paražas kopā ar mūsu tautas valodu ir mūsu valstiskās nacionālās identitātes lielākā bagātība un mantojums.
Stūrakmens – gadskārtu svētki
Arī Jaunpiebalgas vidusskolas pirmsskolā, līdzīgi kā citviet, viens no latviskās identitātes stiprināšanas stūrakmeņiem ir gadskārtu svētku svinēšana. “Ik gadu pirmsskolas grupiņās notiek gadskārtu svinēšana, populārākie un bērnu iemīļotākie ir Miķeļi, Mārtiņi, Ziemassvētki un Lieldienas. Miķeļos ik gadu dižojamies ar rudens ražu, izzinām, kādus dārzeņus audzē mūspusē, darinām radošus darbiņus no rudens veltēm,” stāsta Jaunpiebalgas vidusskolas pirmsskolas metodiķe Ilva Bobrova. “Mārtiņos, kā zinām, atveras vārti ziemai. Ievērojot latviskās tradīcijas, nu jau vairākus gadus, tērpušies maskās, dziesmās un rotaļās saucam ziemu. Visi kopā ārā mielojamies ar gaiļa zupu, vērojam laikapstākļus.”
Nu jau sāksies gatavošanās lielajam pavasara notikumam – Lieldienām, ko bērni vienmēr sagaida ar prieku un aizrautību. “Lieldienas ir pavasara svētki. Visi kopā lielajā katlā uz ugunskura vārām Lieldienu olas, ejam rotaļās, dziedam un runājam tautasdziesmas. Bez latviskajām gadskārtu tradīcijām nevieni no šiem svētkiem nav iedomājami.”
Novembrī, gaidot Latvijas dzimšanas dienu, Jaunpiebalgas pirmsskolas bērni uzzina un interesējas par mūsu valsti Latviju, savu novadu un pagastu. “Šajā mācību gadā Latvijas svētkos ar pašu gatavotām kartītēm sveicām vietējos uzņēmējus, iestādes, tā izjūtot piederību pagastam un izzinot tā teritoriju,” teic I.Bobrova.
Latvija sākas ar ikkatru no mums!
“Pirmsskolas vecuma bērniem piederību valstij un latvisko identitāti audzinām, iesējot mazajā sirsniņā pirmo mīlestības sēkliņu pret dabu, savām mājām, ģimeni, vietu, kur dzīvojam, pret savu bērnudārzu un mūsu Latviju,” par to, kā bērnudārza “Mežmaliņa” Priekuļos audzēkņi iepazīst latvisko identitāti, pastāsta iestādes vadītājas vietniece izglītības jomā Ilze Freimane.
“Mežmaliņā” katra pirmdiena sākas ar bērnu stāstu par ģimenes kopīgi pavadītām brīvdienām, par kopīgi paveikto un piedzīvoto. “Vecāko grupu audzēkņus un viņu vecākus aicinām veidot foto plakātus par ģimeni. Tā katrs bērns grupas biedriem var palepoties par ģimenes tradīcijām, vaļaspriekiem, ceļojumiem, par mājas mīluļiem. Ikdienā vēršam bērnu uzmanību, ka bērnudārzā strādā daudz cilvēku, kuri par viņiem rūpējas, audzinām cieņu pret darbiniekiem,” teic I.Freimane.
Bērnudārzā rīko saliedēšanās pasākumus, kuros piedalās audzēkņi un viņu vecāki, kā arī darbinieki. “Katru rudeni organizējam velomaratonu “Mežmaliņa ripo”, lai jaunajā mācību gadā “ieripotu” smaidīgi un pilni enerģijas, bet pavasari sveicam ar aerobikas festivālu “Mežmaliņa dejo”. Visi kopā esam aktīvi dalībnieki arī Latvijas Veselības nedēļā.”
Īpašs pasākums bērnudārzā ir Latvijas dzimšanas dienas svinības, kad “jubilārei” dāvina skaistākās dziesmas un dzejoļus, mīļuma pilnus vēlējumus, rīko zīmējumu izstādi “Mirdzi, mana Latvija”. Kā tradīcija šo svētku gaidīšanas laikā ir bērnu gatavotās kūkas, rotātas ar latvju rakstu zīmēm, kas tapušas, izmantojot dzērvenes, kuras aug dobē turpat bērnudārzā. “Svētku dienas vakarā grupas gaismā gardais kūkas gabals tiek baudīts kopā ar mammu un tēti. Dodoties mājās, katra ģimene iededz svecīti Latvijas kartes kontūrā uz iestādes estrādes.”
Arī ikdienā valstiskuma un savas zemes mīlestības tēma nav sveša. “Lai paplašinātu bērnu pieredzi par ciematu un novadu, lai viņi iepazītos ar īpašām vietām un cilvēkiem, dodamies tuvākos un tālākos pārgājienos, velobraucienos un ekskursijās,” stāsta I.Freimane. “Pievēršam uzmanību sīkām lietām, rūpējoties par dabu. Latvija ir zaļa valsts, taču tās dabas resursi nav neizsmeļami. Lai mazais bērns to ātrāk un dabiskāk saprastu, uzsvaru liekam uz rotaļnodarbību organizēšanu āra vidē. Darbojoties dabā, pētot, eksperimentējot, prognozējot, šķirojot, uzkopjot bērns caur sajūtām gūst atklāšanas prieku par lietu pasauli. Tā pamazām tiek veicināta izpratne par vidi, veidota attieksme, māka darboties videi draudzīgi.”
Kā apliecinājums par ieguldīto darbu vides izglītībā karoga mastā pie iestādes plīvo EKO karogs. “Esam gandarīti, ka mūsu bērnudārza tuvākajā apkārtnē ir brīnišķīgas vietas bērnu aktīvām mācībām. Tuvākos un tālākos kaimiņos ir Mežparks, Kārumkalns, Saules parks, Rododendru dārzs, Sporta birzīte un līdzīgas vietas. Tā ir vide, kas ar mainīgo krāšņumu attīsta bērnos dabas skaistuma izjūtu un veido piederības sajūtu savam bērnudārzam, savam novadam, savai Latvijai,” teic I.Freimane. “Latvija sākas un turpinās katrā no mums! Latvija ir darbs, ko mēs darām, domas, ko domājam!”
Vārdā “patriotisms” slēpjas daļa no darbībām “dot” un “palīdzēt”
“Domāju, daudz neatšķiramies no citām pirmsskolām- darām līdzīgi, tikai izpildījums katram ar kaut ko atšķiras,” saka Dace Potaša, Dzērbenes vispārizglītojošās un mūzikas pamatskolas direktora vietniece, kas vada mācību iestādes struktūrvienību “Asniņš” Taurenē. “Mūsu pirmsskolā latvisko identitāti veidojam caur trim lielām sadaļām: latviskā dzīvesziņa, patriotisms un mācība par vidi un vietu, kurā dzīvojam. Cilvēks un vieta – tas mijas cauri katrai sadaļai, katrai darbībai, ar kuru mēģinām mazajā cilvēkbērnā radīt interesi par to, ko darām.”
Viss sākas ar mazumiņu, atzīst D.Potaša. “Asniņā” sākums ir “Poga”. “Tā ir īpaša poga ar iestādes simbolu, un tā tiek pasniegta ikvienam, kurš pievienojas pirmsskolai. Tā bērns tiek “piepogāts” “Asniņa” saimei. Pogu piesprauž pie krūts visos svarīgajos mūsu pasākumos. Tā veidojas pirmā piederības sajūta šai vietai,” turpina D.Potaša.
Latviskās dzīvesziņas kopšana vienmēr saistās ar gadskārtu svinībām, tā ir nemainīga tradīcija. “Svinam Miķeļus, Mārtiņus, Ziemassvētkus, Lieldienas un Vasaras saulgriežus, tā apgūstot latviešu tautasdziesmas, ticējumus, rotaļas, paražas.” Par to, kā skolēnam veidot patriotismu, D.Potaša teic, ka svarīgi ir apzināties katram savu “es”, un to var saglabāt tikai apzinātā sadarbībā. “Par patriotismu daudz runājam un darbojamies Latvijai tik īpašajās dienās. Piemēram, Lāčplēša dienā sadarbībā ar karavīriem bērniem stāstām un rādām par mūsu Latvijas sargu ikdienu. Bērniem dota iespēja ieskatīties karavīru ekipējumā – mugursomas saturā, aplūkot bruņuvesti, ķiveri un citus ar dienestu saistītus atribūtus, tā radot priekšstatu par karavīra gaitās svarīgajām lietām. Kopā ābeļdārzā veidojam pārdomu ugunskuru un no lāpām izliekam gaismas ceļu, kuru ikviens iziet kopā ar karavīriem, kas ieradušies ciemos šajā dienā. Karavīri izveido bērniem šķēršļu trasi, kuru mazie pirmsskolēni veic ar lielu gribasspēku un degsmi, jo ir iespēja rokās paņemt īstas granātas veidolu, tālskati, piezvanīt sakaru postenim ierakumos un noslēgumā tikt pie karavīru rokasspiediena un uzslavas. Priecājamies, ka šīs aktivitātes mums palīdz sagatavot gan Cēsu Zemessardzes bataljons, gan Sauszemes spēku virsleitnants Gatis Slavēns ar savu komandu,” pastāsta pirmsskolas pārstāve.
Arī 18.novembri pirmsskolā tradicionāli svin, visiem esot kopā. “Gatavojoties šai dienai, paši cepam kūku, klājam svētku galdu un vienmēr visi ģērbjamies tautastērpos, tie ir visām grupām. Runājam un dziedam tautasdziesmas, izdejojam latviskās rotaļdejas. Ļoti sirsnīgi un patiesi!”
Kā 4.maija tradīcija ieviesusies “Latvijas Baltā stāsta” radīšana. “Stāstu radām kopīgi: rodas teksts, bērni to “pārnes” uz liela, balta audekla un ilustrē dažādās tehnikās. Stāsts ir par Latviju, un tas ir kā liela grāmatas lapa. Iepriekšējā gadā tā bija veselus septiņus metrus gara! Stāstu var ne tikai apskatīt, veido arī audio ierakstu. Tekstu ierunā kāds sagatavošanas grupas bērns. Šajā dienā esam saposušies, baudām pašu bērnu sniegto koncertu.”
Vārdā “patriotisms” slēpjas daļa no darbībām “dot” un “palīdzēt”, atzīst D.Potaša. “Ziemassvētku laikā īstenojam akciju “Labā sirds”, aicinām ikvienu bērnu un viņa ģimeni iesaistīties, pagatavojot nelielu dāvaniņu, ko nogādāt kādam vientuļam pensionāram Taurenes pagastā.”
“Asniņā” bērniem māca, kā “dot prieku”. “Kā tas ir? Mēs vismaz trīs reizes gadā ar tematiskām koncertprogrammām viesojamies gan pie Sērmūkšu rehabilitācijas centra ļaudīm, gan Taurenes pagasta senioru klubiņa “Randiņš” biedriem. Mācām arī palīdzēt, to noteikti darītu ikviens savas zemes patriots. Arī mūsu pirmsskola iesaistās palīdzības sniegšanā Ukrainai un tās ļaudīm. Pie mums mācījās bērni no ukraiņu ģimenēm. Nevarējām neatbalstīt, vācām ziedojumus un sūtījām bērniem uz Ukrainu,” teic D.Potaša.
Lielā sapratne par savu valsti sākas no mazā, katram svarīga ir vieta, kur dzīvojam. “Mācām rūpēties par vietu, kurā esam. Ne velti esam pirmsskola, kura iesaistījusies ekoskolu programmā. Tā mums ir iespēja sevi popularizēt ne tikai nacionālajā līmenī, bet arī starptautiski. Kļūstot atpazīstami, esam lepni par to, ko darām. Ikviens “eTwinning” projekts, kurā arī piedalāmies, uzliek atpazīstamības zīmogu ne tikai Latvijā, bet arī aiz tās robežām. Bērni projektu sarunu laikā lepojas, ka ir no Latvijas. Tas priecē!” uzsver D.Potaša.
“Asniņam” izveidojusies lieliska sadarbība ar ainavu arhitekti Vinetu Radziņu, kura bērniem sniedz praktiskus padomus un iesaista dažādās Latvijas Valsts meža dienesta rīkotajās akcijās. “Kopā ar Vinetu katru gadu sakopjam kādu stūrīti zemes. Tas ir tik jauki, ka, ejot pa meža taku, bērns iesaucas: “To koku stādīju es!” vai “To puķi stādīju es!”; “Šeit sakopām mēs!” ;“To putnu būrīti taisīja mans tētis, un mēs to pielikām…,” uzsver D.Potaša. “Mēs – iestādes pedagogi un darbinieki – latvisko piederību varam tikai pastiprināt, bet tās sākums ir bērna ģimenē.”
Komentāri