Lielā zāle Dzērbenes pilī, Vecpiebalgas novadā, kad koncertē vietējās mūzikas skolas bērni, ir klausītāju pārpildīta.
Klasiskās mūzikas koncerta apmeklētāji kā uz Nacionālo operu nākuši. Vai tie būtu pirmie soļi mūzikā, vai jau piecos gados instrumentu spēlē apgūtas atzīstamas prasmes, ikviens Dzērbenes mūzikas skolas audzēknis saņem klausītāju uzmanību un atzinību. Skolas mājvietā – restaurētajā Dzērbenes pilī – ik reizi pulcējas atsaucīga un pacietīga publika.
Pa vidu svētkiem ir ikdiena ar bērnu darbu, apgūstot instrumentu spēli skolotāju vadībā. Šim mērķim nodibinātā skola nesen atzīmēja 20 gadu pastāvēšanu. Taču skolas divās desmitgadēs bijis ne tikai sūrs darbs un
gandarījuma brīži, bet arī satricinājumi teju līdz pašiem pamatiem. Tas licis pieaugušajiem aizdomāties, vai skola turpmāk varēs pilnvērtīgi darboties. Varbūt tas ir pārāk skaisti, lai būtu ilgstoši, ka arī laucinieku ģimenes mazajiem bērniem var dot muzikālu izglītību ar profesionālu ievirzi?
Pagājuši pieci gadi, kopš krīzes iespaidā valdība
nakts laikā lēma, vai tai maz jāpiešķir finansējums bērnu mūzikas un mākslas skolām pašvaldībās. Mūzikas pedagoģijas profesionāļiem nācās sacelt lielu skandālu, lai valdība iecerēto lēmumu nepieņemtu, lai pusotra simta mūzikas un mākslas skolu, ja tā var teikt, nepaliktu “uz ielas”. Sliktākais scenārijs nepiepildījās, varētu domāt, ka skolotāji, kuri māca mūziku un mākslu, uzelpo, bet
skolas direktore un skolotāja Dzērbenē Ilga Ozola vien rūgti pasmaida. Katru gadu valsts piešķirtā mērķdotācija mūzikas pedagogu darba samaksai mainoties. Pagājušajā gadā 30. decembrī vēl nebijis zināms, kādā apmērā janvārī būs finansējums. Izrādījās – samazināts par 30 procentiem, un tas mācību gada vidū. “Mazās skolas to ļoti jūt,” saka Ilga Ozola, atzīstot, ka no finanšu grūtībām jūtas nogurusi.
Mūzikas skola Dzērbenē turpina darbu. To apmeklē seši desmiti bērnu, ierodoties no vairākiem pagastiem. Vecāki paši uzņemas bērnu atvešanu uz pēcpusdienu nodarbībām – kā tēvi, tā mātes, mainoties dežūrās, gatavi pie skolas kavēties stundām, lai sagaidītu, kad savam un kaimiņu bērniem beigsies nodarbības,
varēs vest mājās. Mājas nav desmit, bet 20 kilometrus vai pat tālāk. Vecāki gatavi arī gādāt instrumentus, ja pašvaldības skolai tie pagaidām nav pieejami.
Mūzikas skolotāji – savas profesijas entuziasti -brauc uz darbu skolā vēl tālāk, 50 un pat simts kilometrus. Direktore uz skolu Dzērbenē, kur
strādāt aicina misijas sajūta, brauc no Rīgas, pa ceļam paņemot arī kolēģus, kuri gaida norunātā vietā uz lielās šosejas. Ierasts, ka uz lauku skolu brauc skolotāji no mūzikas vidusskolas Cēsīs. Dažādu apstākļu dēļ pa kādam arī atkrīt, tad vietā jāmeklē citi. Ilgas Ozolas pieredze liecina, ka šobrīd izvēles tikpat kā nav, visi, kas būtu gatavi braukt uz darbu tālu ceļu, ir jau zināmi. Darbs darāms nopietni un ilgstoši, lai radītu tos brīnumus, ka bērnu pirkstiņiem pēc gadiem ilgiem vingrinājumiem
klausa instrumenti. Kamēr jūs te degsiet, jums sāpēs, tikmēr skola būs – ar tādu misijas izjūtu strādā ilggadējie pedagogi.
Divos gadu desmitos 75 bērni pēc mācību gadiem Dzērbenē saņēmuši
skolas beigšanas apliecību. Vesela virkne no viņiem arī pēc tam skolotājiem ļāvusi palepoties par tālākajiem sasniegumiem mūzikā.
Kādu Dzērbenē mūziku skolu redz tās audzēkņi, bērni jubilejas reizē attēloja
zīmējumos un rakstīja novēlējumos. “Mūsu skola ir daļa no Latvijas. Tāda pati kā Latvija – jauka, mīļa un skanīga,” uzrakstījusi Dārta no Kancēviču muzikālo bērnu ģimenes. “Lai skolai daudz labu skolēnu un pietiek naudas instrumentiem,” zīmējumu, kurā redzami visi Dzērbenē apgūstamie instrumenti – vijole, čells, klavieres, saksofons un citi-, parakstījis Dāvids Amanis. “Mūsu skola ir tik smuka!” savu sakāmo īsi pateicis Ģirts Jakovļevs. Katrs, kas uz skolu nācis, lai instrumentu spēlē paklausītos, neko citu nevarēs pateikt. Šādas sajūtas gūst arī Dzērbenes mūzikas skolas rīkotā konkursa „Piebalgas pavasaris” dalībnieki, jaunie čellisti, kā arī viņu pedagogi, kuri strādā ar bērniem mazajās lauku skolās. Mairita Kaņepe
Komentāri