Cēsnieci Santu Sudrabu (20) var dēvēt par multimākslinieci. Meitenes lielā aizraušanās ir ne vien glezniecība un zīmēšana, bet arī fotografēšana, rakstniecība un rokdarbi, kā arī teātris.
“Mani interesē un aizrauj visas šīs nodarbes. Bet atrast to vienu virzienu, kurā doties, ir grūti. Esmu izmēģinājusi gleznošanu un sapratusi, ka pie tā ir jāpiestrādā. Pašlaik ir vēlme vairāk pievērsties fotografēšanai. Varbūt vēl pēc kāda laika atgriezīsies vajadzība rakstīt vai nodarboties ar rokdarbiem,” teic radošā jauniete.
Santa stāsta, ka pēc vidusskolas absolvēšanas vēlējās studēt Latvijas Mākslas akadēmijā, bet diemžēl neizturēja konkursu. “Vienīgā vieta, kur vēlos studēt, ir Mākslas akadēmija, jo tur varētu apgūt to, kas man patiešām patīk. Pagājušajā gadā iestājos Rīgas Stradiņa universitātē, kur apguvu multimedijus, tomēr pēc pirmā semestra pametu studijas, jo sapratu, ka tās mani nesaista. Jaunie mākslinieki nonāk sarežģītā situācijā, jo Latvijā, neskaitot Mākslas akadēmiju, kura ir ļoti prestiža, nav tādas vietas, kur tālāk izpausties. Mākslas akadēmijai ir savi standarti, tāpēc problemātiski ir iekļūt tajā, ” atzīst jaunā māksliniece.
Meitene pašlaik strādā Rīgā, “Evolution gaaming”, online kazino. “Darbs ir interesants, bet tas nav saistīts ar to, kas mani patiesi interesē. Strādāju, lai nopelnītu. Tomēr katra mākslinieka sapnis ir strādāt tikai sev un savām interesēm, bet, vērojot situāciju Latvijā, varu teikt, ka tas ir grūti. Jaunajiem māksliniekiem nav vietas, kur varētu piedāvāt savus darbus. Dažbrīd liekas – nekam nav jēgas, jo ar to, kas man patīk, neko nenopelnu. Pagājušajā gadā, kad pārtraucu studijas, mēģināju iztikt ar naudu, kuru nopelnīju, pārdodot gleznas un fotografējot, bet ar to nebija iespējams izdzīvot. Laikam ir nepieciešama lielāka pieredze un iemaņas, lai ar šīm nodarbēm spētu pelnīt,” spriež Santa.
Jauniete uzsver, ka topošajiem gleznotājiem netiek rīkoti konkursi, kuros būtu iespējams pieradīt talantu. “Protams, neviens jau nevarēs pateikt, kur jāiet, ko darīt, lai ko izcīnītu, bet vajag vismaz kādu, kas pabīdītu uz priekšu, kādu, kas motivē. Pietiktu ar semināriem, kuros jaunie mākslinieki varētu tikties, dalīties pieredzē, tas būtu ļoti labi,” domās dalās drosmīgā cēsniece.
Meitene tomēr rokas nenolaiž, bet turpina attīstīties un gūt prieku no tā, ko dara. “Gleznošana ir intīms process, gleznojot labprāt esmu vienatnē. Vēlos no visiem noslēgties un pilnībā nodoties gleznai. Procesa laikā izlieku visu sevi, gleznu cenšos pabeigt vienā dienā, lai gan īstenībā tā nekad nebūs pabeigta, vienmēr liekas, ka vajag kaut ko pielabot, ka īsti nav izdevušās visas nianses. Ir jāsaņemas un jānoliek otas malā,” atzīst Santa.
Jauniete radījusi jau apmēram trīsdesmit gleznu, visas atradušas savu saimnieku. “Ir darbi, kuri devušies uz Romu un Rumāniju, bet ir arī tādi, kas palikuši tepat Latvijā. Piemēram, viena no gleznām, kas tapa, kad mācījos Cēsu Mākslas skolā, atrodas Cēsu klīnikas Bērnu nodaļā, esmu apgleznojusi arī sienas Priekuļu tehnikumā un Cēsu zobārstniecības poliklīnikā,” atklāj cēsniece.
Jautāta, kur rodas idejas gleznām, meitene teic, ka tās atnāk spontāni. Idejas rodas, pat ejot pa ielu. “Ieraugu kādu vietu un nodomāju, ka tā būtu piemērota fotosesijai. Bieži vien iedvesmu smeļos arī internetā, grāmatās. Ikreiz, lasot grāmatu, iztēlē iedomājos, kā tajā aprakstītais varētu izskatīties. Rodas savs redzējums un domu attēlojums,” stāsta Santa. Sarunas beigās viņa uzsver, ka jauniešiem nevajadzētu baidīties no saviem sapņiem un vēlmēm. “Varbūt jaunietis ir tik talantīgs, ka būs nākamais Rainis vai Maija Tabaka. Dzīvē ir jātiecas nevis pēc tā, lai izdzīvotu, bet, lai veidotu dzīvi un sasniegtu ko patiešām skaistu. Neviens no malas nevar norādīt, ko un kā darīt, jo jaunietis pats zina, ko vēlas sasniegt. Lai gūtu pieredzi, ir jākļūdās, ja nekļūdīsies, tad neko neiemācīsies,” tā Santa Sudraba. Kitija Ločmele
Komentāri