Svētdiena, 14. aprīlis
Vārda dienas: Strauja, Gudrīte

Varēt pašai, ne čīkstēt

Sarmīte Feldmane
14:29
22.03.2024
211
Skaidrite Zupe

Skaidrīte Zūpe. Foto: Sarmīte Feldmane.

Skaidrīte Zūpe paskatās pa logu. “Pļavā, kur saauguši bērziņi, pļāva sienu. Bija sakrauts zārds pie zārda. Pēc ballēm tur pārīši gāja. Tepat pie mājas bija dārziņš. Viena mana stādītā ābelīte vēl rudeņos pilna ar āboliem. Te garām no fabrikas uz staciju brauca bānītis. Vīrs Aivars ar to nobrauca ilgus gadus.”

Ar Līgatni saistās teju viss Skaidrītes mūžs. Jāņos būs 70 gadi, kopš viņa dzīvo mājā uz Brīvības un Spriņģu ielas stūra. Tolaik ēkā iekārtoja četrus dzīvokļus. Pirms tam tā bija vieta, kur kaltēja labību – pa lielām durvīm iebrauca ar zirgiem,    uz sijām bija dēļi, graudu maisus vilka augšā ar vinčām. Te bija arī mazs veikals, kādu laiku atradusies izpildkomiteja.

“Kas tik dzīvē nav bijis jāpiedzīvo, laikam tāpēc mūžs tāds garš. Mamma vienmēr teica, ka cilvēkam jābūt labam un jāprot neņemt galvā. To aizvien mācos, ne vienmēr izdodas. Ja kas notiek, padzirdu, ka kādam neveicas labi, satraucos. Mamma vienmēr bija mierīga, kā to spēja, varu tikai pabrīnīties,” pastāsta līgatniete.           

Pagājušonedēļ  Skaidrīte nosvinēja 93.jubileju. Dzīves­prie­cīga, enerģiska, ne cilvēkos, ne notikumos nemeklē slikto, bet visur ierauga labo. Pasmejas par sevi, nedusmojas uz citiem.

Bērnība kara ēnā

Skaidrītes mamma bija no Limbažu puses, tēvs ērglēnietis, iepazinās Ērgļos. Skaidrīte auga piecu bērnu ģimenē. Viena māsa agri nomira. “Bērnībā blēņām nebija laika. Augām ar darbu. Plūcu linus, sēju kūlīšos, esmu sienu vedusi un kokus gāzusi. Mamma audzināja ar padomu un skatienu, nekad nepacēla balsi. Tikai paskatījās, un man pašai bija jāizdomā, ko esmu nepareizi izdarījusi. Tēvs gan bija stingrāks, tad mamma mūs aizstāvēja,” atmiņās kavējas Skaidrīte un piebilst: “Vai šodien bērni to saprot, vai ņem galvā?”

“Mamma stāstīja, ka nāk karš, nesapratu, kas tas ir. Vācu laiks pagāja mierīgi, kad vācieši no Ērgļiem atkāpās, mums pāri gāja frontes līnija, lodes džinkstēja vairākas stundas. Vācieši esot brīdinājuši, lai iedzīvotāji dodas prom, tā arī darījām. Bija uzlidojums, visi samukām grāvī,  ceļa vidū trāpīja bumba, slēpāmies arī kādā pagrabā. Tēvs slēpās kur citur,” stāsta Skaidrīte, un atmiņā    aizvien tā gaišā kara laika nakts šķūnī un šāviņu troksnis. Un mammas asaras no rīta, pie šķūņa ieraugot nesprāgušu lādiņu.
“Ko es, bērns, toreiz sapratu. Bet bija bail,” bilst Skaidrīte. Ģimene atgriezās mājās. Pēckara laiks bija grūts, Skaidrīte atceras, ka bērni nedrīkstējuši ēst olas, jo tad pietrūktu valsts nodevai.

Uz mūžu Līgatnē

Divi mammas brāļi ar ģimenēm dzīvoja Līgatnē. Mamma ar bērniem bieži brauca ciemos. Bērnībā Skaidrīte kādu laiku dzīvoja pie viņiem, te arī mācījās skolā.

No bērnības gadiem vēl pirms kara, kad ciemojās pie brālēniem un māsīcām, viņa atminas, kā no Gaujas ielas taisni pāri gravai gājuši uz fabriku. “Pār gravu bija ierīkotas laipas kā kāpnes, kas veda pretī uz fabrikas katlumāju,    lai strādniekiem tuvāk uz darbu. Pie katlumājas bija sardze. Kad aizskrējām uz fabriku, tad sargam bija jāpalūdz, lai ielaiž paciemoties. Sētas apkārt nebija,” atceras Skaidrīte un piebilst, kad 1946.gadā atgriezās Līgatnē, no kāpnēm bija palikuši tikai stabi.

“Ziemā ielas kaisīt nedrīkstēja, jo sestdienās bija jāiet ar bērniem vizināties. No Spriņģu kalna līdz kultūras namam laidāmies lejā,” smaidot stāsta līgatniete.

1946.gada decembrī ģimene pārcēlās uz Līgatni, bet1947.gada februārī Skaidrītei sākās jauna dzīve. “Sāku strādāt papīrfabrikā, pēc mēneša    palika 16 gadi,” stāsta līgatniete un piebilst, ka mammas brāļi fabrikā bija meistari, tā viņa tika darbā.

Papīrfabrikā šķirotavā nostrādāti 42 gadi. Cik papīra lokšņu nav pārcilāts, pārbaudot, vai kāda nav ielocīta, vai nav kāds melnums, tad saskaitot! Vakarā bieži vien sāpēja rokas, naktīs nevarēja gulēt. “Dzīvoju pie mammas brāļa. Ja strādāja, varēja nopelnīt. Dzīve kā jau papīrfabrikas strādniekiem. Daudz kas bija bez maksas. Elektrību dedzināja, cik gribēja, malkas šķūnī malka, katrs ņēma, cik vajadzēja, kas nederēja mājai, tika kurināts brūzītī. Pie mājām sētiņa, ja bija    salūzusi, atlika tikai pateikt, nākamajā dienā tika salabota. Mājās veļu mazgāt nedrīkstēja, jo tad mitrums pūdējot sienas. Bija jāiet uz brūzīti, katrā kalnā bija vairāki.    Katrā brūzītī bija rullis, kurā veļu rullējot izgludināja. Palagi mirdzēja. Tur arī cepa rupjmaizi. Fabrikai bija ferma, varēja dabūt pienu, tikai pašam bija jāaiznes kanniņa. Maksāt varēja uzreiz vai mēneša beigās,” atmiņās kavējas līgatniete. Par to, kā Līgatne mainījās, Skaidrītei daudz atmiņu. “Kad atjaunoja klubu, bija jāiet palīgā, mazgājām, tīrījām.    Putekļos un caurvējā vairākas saslimām ar plaušu karsoni. Vai tad jaunām meitenēm prātā, kas ir caurvējš,” pastāsta līgatniete.

Visam laika pietika

Deju kolektīvā Skaidrīte iepazinās ar nākamo    vīru, abi dziedāja arī korī. “Dziesmu svētkos bijām Rīgā, Siguldā, dažādas ēverģēlības piedzīvotas. Kur vien bija iespēja piedalīties, tur piedalījos. Man ir diplomi slēpošanā, skriešanā, ugunsdzēsēju sacensībās. Aivars bija ugunsdzēsēju vadītājs, viņš teica: “Ja neuzskriesi pa kāpnēm augšā un pirmo vietu nedabūsi, kā tas izskatīsies. Ir bilde, kur es ar spaini skrienu pa kāpnēm. Dabūjām pirmo vietu. Sanitāro kopu sacensībās piedalījos, vēl arī mācīju jaunos strādāt šķirošanas cehā,” atceras Skai­d­rīte un uzsver: “Visu varēju pagūt, veļa ar rokām    bija jāizmazgā, gājām ogās, sēnes uz Pārgauju, bija dārziņš. Meitas auga. Tagad nesaprotu, jo to vien dzird, ka nav laika. Vai tas ātrāk skrien, vai kur pazūd?”

Skaidrīte smejot pastāsta, ka mazbērni un mazmazbērni brīnās, cik viņai daudz dažādu apbalvojumu gan par labu darbu, gan sabiedriskajām aktivitātēm. “Tos esmu nopelnījusi, esmu novērtēta,” viņa gandarīta saka.

Līdztekus darbam fabrikā Skaidrīte strādāja arī par sētnieci pilsētas centrā. Kad 57 gadu vecumā aizgāja pensijā, līdz 80 gadiem gādāja, lai pilsēta sakopta. “Toreiz visos krūmos bija jāizzāģē atvases, lapas jāizkasa. Tagad lapas sapūš krūmos, tie aizauguši. Vēl bija zāle jāpļauj, puķes jāravē, ietves jāslauka, visu varēja pagūt. Tagad citi laiki, citas prasības,” pārdomās dalās līgatniete.

Blakus savējie

Skaidrītes vīrs mūžībā aizsaukts sen, pirms 43 gadiem, aizgāja pēkšņi. “Nāca no darba, mājas kāpnēs palika,” klusi bilst Skaidrīte. Bet abas meitas viņai ir blakus, dzīvo Līgatnē. Skaidrīte uzsver, ka vīrs daudz laika veltījis meitām.    Arī mācījis, ka katrs, ko satiec, jāsveicina. Kaut vairākas reizes dienā, jo cilvēks var neatcerēties, nodomās, ka esi nepie­klājīgs. Arī mazbērni tā mācīti.

Ar lepnumu Skaidrīte stāsta par četriem mazbērniem, desmit mazmazbērniem un sešiem mazmazmazbērniem. Mazbērni Rīgā, Raganā, nākamās paaudzes arī ārzemēs.

“Līdz šim ne meitām, ne mazmeitām nav vajadzējis man dzīvoklī kaut ko palīdzēt. Vienīgi pavada uz pirti. Mazmeita atbrauc, grib palīdzēt, bet nevajag. Kad nevarēšu, būs    citādi,” stāsta Skaidrīte un uzsver: “Nav vērts čīkstēt! Brīnos, kādi jaunie ir ņaudētāji. Sevi vajag uzmundrināt. Pieeju pie spoguļa, skatos uz sevi un saku: “Tu esi smuka. Tu vari!” Un varu arī. Nevajag sev darīt pāri. Sevi vajag mīlēt. Kādu Dievs devis, tāda esi. Katram laikam, kas cilvēkam dots, ir kaut kas labs, kas ne tik.”

Dienas kā kura, dažai rīts jau ātri vakarā, cita nemaz nesteidzas. “Kā man trūkst? Tikai jādzīvo. Neviens nekontrolē, daru, ko un kad gribu. Klausos radio, paskatos televizoru, risinu krustvārdu mīklas,” pastāsta Skaidrīte, paskatās pa logu, domājot, kāds būs šis pavasaris – agrs, silts vai vēls un vēss. Tik daudzi mūžā atnākuši, katrs citāds, ar savu dzīvesstāsta ierakstu.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Nekautrēties, nebaidīties no kļūdām

08:37
13.04.2024
12

Uzticēties procesam un negaidīt no sevis izcilu rezultātu pirmajā reizē. Gleznošanas pasniedzēja BAIBA FEOKTISTOVA Viņa sirdī ir īsta cēsniece. Šai pusē pagājusi bērnība, skolas gadi – ģimnāzijā, vēlāk Rīgā studiju gadi žurnālistikā un mārketingā, bet nu ikdiena paiet tikai saistībā ar mākslu. Gan gleznojot, gan mācot gleznot citus. Baiba Feoktistova dalās savā pieredzē, iedvesmas avotos […]

Galda spēles rosina sadarbību un ļauj iepazīties

10:07
10.04.2024
38

Straupē reizi mēnesī sanāk kopā ģimenes, lai parunātos un spēlētu galda spēles. Pēdējās tikšanās reizēs ar aizrautību visi iesaistījušies prāta spēlē “6. ņem!”. To spēlē ar kārtīm, uz kurām ir skaitļi. No­teikumi ir vienkārši, katrs spēlētājs no kāršu kavas izvelk desmit kārtis. Gājienu pēc gājiena tās izliek četrās rindās augošā secībā. Spēlētāji cenšas, lai viņa […]

Lai skaisti ikdienā

10:04
09.04.2024
320

“Inešos dzīve ir ļoti laba. Mums te ir viss nepieciešamais, tikai    mazā mērogā,” saka Sandra Jermacāne un pastāsta, ka bijis satraukums, kad diskutēja par pili, ka pagastā nebūs kultūras darbinieka. “Toreiz parunājām, bet pēc tam bija pilnīgs klusums. Kaut kādu ziņu, kas tad domāts, tā arī nesaņēmām. Tagad Vecpiebalgas kultūras nama vadītāja organizē nelielus, […]

Laukos dzīves ritms lēnāks

10:02
08.04.2024
235

Tomass Vegners smaidot atzīst, ka teju katrs, ko iepazīst Inešos, noteikti pajautā, kāpēc ģimene šurp pārcēlusies. “Bet viena stāsta nav. Atnācām nejauši, te mums nav ne radu, ne draugu. Kad braucām apskatīt īpašumu Inešos, bijām te pirmoreiz,” stāsta inesietis un piebilst, ka katrs nejaušais solis reizē bijis arī likumsakarīgs.    Tomass ir rīdzinieks, audzis Jūrmalā, […]

Alus cauri gadsimtiem

09:55
07.04.2024
87

Ilggadējais Cēsu alus darītavas vadītājs Kārlis Tomsons veicis pētniecisku darbu par alus rūpniecības attīstību Latvijā. Ar to ikviens var iepazīties grāmatā “Alus rūpniecība Latvijā. Ar ieskatu alus darīšanas vissenākajā vēsturē” . Sarunā par daudzu gadu darbu, interesi par vēsturi un aktīvu dzīvi. Prieks, ka grāmata ir izdota. Alus ražošana ir tautsaimniecības nozare, un to tāpat […]

Kā uzcelt ekonomisku ģimenes māju, saglabājot labu sirdsapziņu

08:55
05.04.2024
348
1

Idejas pirmsākumi meklējami nu jau kā desmit gadu tālā pagātnē, kad cēsnieks Krišjānis Kārkls, tobrīd students Aalto universitātē Helsinkos, uzsāka pētniecību savam maģistra darbam, reizē sākot veidot sadarbību ar Baltijas valstu un pašmāju būvniecības materiālu un ēku komponenšu ražotājiem. Tolaik uzdevums bijis atrast atbildi uz jautājumu: “Kā šodien uzcelt naudas ziņā ekonomisku un energoefektīvu ģimenes […]

Tautas balss

Rudenī uzbūvē, pavasarī uzrok

12:22
13.04.2024
19
Druva raksta:

“Brīnījos, ka šopavasar Cēsīs, Bērzaines un Satekles ielas krustojumā, atkal raka. Pērn tur izveidoja drošības saliņu, nu visu jauca laukā un pārbūvēja. Jācer, ka tas nesadārdzinās ielas remontu, kas jau tāpat izmaksā daudz. Tādi gadījumi vienmēr raisa izbrīnu. Vai tiešām grūti saplānot, kas kurā vietā jādara, lai nenāktos atkārtoti tērēt naudu,” pārdomās dalījās apkaimes iedzīvotāja.

Neiecietīgais šoferis

12:20
12.04.2024
15
Druva raksta:

“Izlasīju “Hallo, “Druva”” par laipno autobusa šoferi un nodomāju, cik jauki, ja tādi būtu visi. Diemžēl esmu novērojusi, ka ir arī ļoti nelaipni autobusu vadītāji. Tā vienudien autobusā kāpa sieviete ar atbalsta nūjām, ko viņai bija grūti noturēt rokās, tās krita, šoferis tās vairākkārt pacēla, līdz neizturēja un teica – vai visu dienu tā būs […]

Stingrāk jāsoda

08:20
09.04.2024
35
Druva raksta:

“Mēs apsūdzam Balt­krieviju migrantu plūsmā uz Latviju. Taču vai tāda būtu iespējama, ja mūsu pusē nebūtu cilvēku, kas palīdz? Manuprāt, tos, kas atbalsta migrantu ievešanu Latvijā, būtu ļoti stingri jāsoda, jo nekas cits šos cilvēkus neatturēs,” domās dalījās J.

Ielāps uz ielāpa. Tā ir Birzes iela

08:19
09.04.2024
37
10
Druva raksta:

“Atkal Cēsīs remontē Birzes ielas asfaltēto daļu. Segums jau tagad sastāv tikai no ielāpiem, iznāk, ka ar lāpīšanu labo lāpīto. Vai neatmaksātos beidzot šo daļu kārtīgi atjaunot, lai mašīnām nebūtu jābrauc kā slalomistam pa pampakiem? Birzes iela ir ļoti labs ceļš, kā apbraukt centru. Atslogot satiksmi Vienības laukumā, domāju, pašvaldība taču ir ieinteresēta,” pauda autovadītājs […]

Laipns šoferis

08:19
09.04.2024
33
Druva raksta:

“Ļoti vēlējos izteikt pateicību ilggadējam “CATA” autobusa šoferim Zigmāram Balodim,viņš vienmēr ir jauks, laipns un punktuāls. Ar pasažieriem sasveicinās un ir smaidīgs, uzlabojot garastāvokli ikvienam braucējam. Daudzi šoferi no viņa varētu mācīties. Jau ilgi braucu no Jāņmuižas uz Cēsīm un vienmēr priecājos par šo autobusa vadītāju,” sacīja jāņmuižniece.

Sludinājumi