Pārraut apburto loku

Jauno māmiņu un grūtnieču atbalsta centrs “Madaras”, kas darbojas Liepā, nosvinējis 20 gadu jubileju. Tā darbība organizēta kā ģimenes modelis ar atbilstošu vidi, lai katrai māmiņai veltītu individuālu uzmanību.

Šobrīd “Madarās” uzturas septiņas mammas un deviņi bērni, daļa māmiņu ir ar īpašām vajadzībām. Bet šo gadu laikā palīdzēts vairākiem simtiem sieviešu. Teju no pirmsākumiem biedrības direktore ir Gita Bināne.

-Divdesmit gadi – tas ir daudz vai maz tādam centram?

-Ņemot vērā to, cik pašai gadu, man šķiet, ka tas ir daudz, jo tā ir gandrīz puse manas dzīves. Kad sāku, domāju, ko ar visu iesākt, bija tiešām bail. Ne tik daudz par administratīvajām lietām, bet vairāk par to, ka pati vēl biju jauna, apkārt vienaudži, kā tikšu ar to visu galā. Kad iepriekšējā vadītāja aizgāja, piekritu tikai aizvietot un biju gatava, ja man neveiksies un nepatiks, teikšu nē. Bet te nu es esmu.

To, ka tas ir daudz, var just, kad tiekam uzaicināti uz bērniņu, kas šeit māmiņām dzimuši, devīto klašu izlaidumiem, un dažiem jau būs vidusskolas izlaidums. Tas ir tik īpaši! Tas ir gandrīz tāpat, kā izaug paša bērns, tikai te viņi ir vairāki.

-Kas radīja vēlēšanos turpināt?

-Sākumā tas nebija vienkārši, jo līdztekus bija jādomā par finansiālo pusi, ēku uzturēšanu, personāla atalgojumu un daudz ko citu. Bija ļoti grūti brīži. Dažkārt varējām rēķināties tikai ar baznīcu palīdzību, Metodistu baznīcas draudzes gan Amerikā, Lielbritānijā, Skandināvijā, gan citviet Eiropā atbalsta mūs no pirmsākumiem. Bet tagad saņemam palīdzību arī no Latvijas, atbalsta uzņēmumi, cilvēki individuāli. Sabiedrība  mazliet vairāk tendēta palīdzēt.

Sākotnēji lielākoties iztikām tikai no ziedotāju līdzekļiem, bez pašvaldību atbalsta. Meitenes bija nonākušas krīzes situācijā, nebija neviena, kas palīdz. Esam palīdzējuši un palīdzam arī māmiņām, kuras neuzturas centrā, jo sievietei, kura viena audzina bērnu, ja nav neviena cita blakus, ir ļoti grūti.

Meitenēm, kļūstot par māmiņām, nav viegli. Jauniete, kurai visa dzīve sagriezusies kājām gaisā, pati vēl ir bērns, bet ir jādomā par savu atvasi. Tajā pašā laikā grūtākie stāsti šobrīd ir vissirsnīgākie stāsti. Ar šīm meitenēm ir palikušas ļoti labas un sirsnīgas attiecības, kas turpinās gadu no gada. Un tas arī dod enerģiju turpināt.

-Kāda māmiņām ir ikdiena centrā?

-Mums ir savs dienas režīms, māmiņas vispirms rūpējas par mazulīšiem, ja māmiņai jāmācās, viņa dodas arī uz skolu. Un katra mamma kādu dienu dežūrē virtuvē, uz maiņām gatavo maltīti visai paplašinātai ģimenei. Gan virtuvē, gan ar bērniem palīdz darbinieces, kuras ir gluži kā vecmāmiņas. Meitenes, kas dzīvojušas bērnunamā, ir pārsteigtas, ka ēdiens jāgatavo, ka to nepasniedz jau gatavu.

Tieši tāpat ikdienā pašām jāuzkopj savas istabiņas, arī koplietošanas telpas pēc grafika kopj katra. Bija reiz māmiņa, kura teica, ka nemazgās tualetes. Mums vēl nebija demontēta āra tualete, un tad citas teica, ka viņa var izmantot to. Sanāk tāds audzinošs mirklis no pašām māmiņām.

-Māmiņas apgūst ļoti nozīmīgas prasmes – domāt ne tikai par sevi, bet izprast arī otru, veidot savstarpējās attiecības.

-Tas ir visgrūtākais, jo, protams, katrs ir ar savu raksturu, savu dzīves pieredzi un ir jāatrod vidusceļš. Attīstām prasmi veidot attiecības, komunikāciju, sadarbību. Tāpat mācāmies citas dzīvē nepieciešamās prasmes, piemēram, rakstīt iesniegumu, motivācijas vēstuli. Sekojam, lai meitenes atceras par vajadzību apmeklēt mediķus, ievērot norādījumus.

Ir māmiņas, kurām sadarbībā ar Nodarbinātības valsts aģentūru nodrošinām iespēju iegūt darba pieredzi tepat centrā. Periodiski varam nodarbināt trīs, reizēm četras māmiņas, kuras strādā šajā projektā, tā gūstot arī papildu ienākumus. Darba tirgus ir diezgan piepildīts, un nereti nav piemērotas vakances sievietēm, kas audzina mazu bērnu un kurām nav profesijas. Darbu nodrošinām atbilstoši māmiņu spējām, tagad tie pārsvarā ir mazkvalificēti darbi – sētnieka, apkopēja pienākumi. Bet, ja māmiņa ir mācījusies par pavāri, viņa var strādāt arī mūsu virtuvē.

-Cik ilgs laiks māmiņai ir vajadzīgs, lai viņa būtu gatava doties savā dzīvē?

-Ļoti dažādi. Kādai vajadzīgs tikai mēnesis, lai sakārtotu lietas vai uzlabotu attiecības ar ģimeni. Bieži vien par iemeslu tam, ka ģimene nepieņem savu tuvāko, ir savstarpējs konflikts. Piemēram, meitenei, kuru ar bērniņu izglābām no vardarbīgām attiecībām un kurai to dēļ bija pārtrūkusi ­saikne ar savu ģimeni, palīdzējām to atjaunot. Un tāda ir bijusi ne viena reize vien. Kādreiz tas prasa pāris mēnešus, citreiz pāris gadus. Bet reizēm nenotiek nekad. Ir meitenes, kas nāk no ģimenēm, kurās bijusi vardarbība, atkarības.
Mums ir arī starptautiska pieredze. Palīdzam nonākt centrā sievietēm, kas strādā ārzemēs un tur nokļuvušas nelaimē. Bet ir bijis otrādi, kad ģimenes apvienošanas braucienā vedam māmiņu uz lidostu. Un reiz bija nepilngadīga grūtniece, kura sākotnēji nebija gatava uzņemties rūpes par savu bērniņu, bet, kad mazulis piedzima, saprata, ka neatteiksies, mīlēja, rūpējās, pabeidza arī vidusskolu, iepazinās ar savu mīlestību un devās dzīvot uz Lielbritāniju. Tagad meitenei ir otrs bērniņš, dzīve ir sakārtojusies.

-Vai ir gadījumi, kad jaunā mamma tomēr nespēj parūpēties par savu bērnu?

-Ir mums bijuši gadījumi, kad jaunajai mammai ir citas prioritātes, ne bērns. Viņai gribas tusēt, iedzert, mazulis traucē. Bet arī tad bērni paliek pie mums, kamēr atrod audžuģimeni. Mūsu komandas kopīgā nostāja ir palikt ar bērniņiem, kamēr atrodam ģimenes, kas gatavas par viņiem rūpēties.

-Kādas māmiņas šobrīd vairāk uzturas “Madarās”?

-Pēdējos gados ir sievietes, kurām ir pāri 20 gadiem un ir kādas intelektuālas problēmas. Tās ir māmiņas, kurām vairāk vajadzīgs atbalsts tieši ikdienas prasmju apguvē, lielāka uzraudzība un aprūpe. Šīs māmiņas lielākoties no bērnunama aiziet savā dzīvē bez sadzīves prasmēm, ir uzradusies lielā mīlestība, kas bijusi ļoti īslaicīga, un attiecības neveiksmīgas, bet bērniņš ir pieteicies, un topošajai mammai nav, kur iet, kur dzīvot.

-Kas būtu jādara, lai meitenes nenonāktu līdz šādai situācijai, – valsts, pašvaldības, sabiedrības, ģimenes līmenī?

-Daudz apspriests ir jautājums par seksuālo izglītošanu un audzināšanu. Diemžēl noliedzam veselības stundas skolā un noliedzam daudzas lietas, kas savulaik nebūt nebija sliktas. Naivi ir domāt, ka jauniešu vidū nav intīmu attiecību. Diemžēl te pieaugušie grēko, jo viņi nerunā ar bērniem un jauniešiem. Un sākotnēji, kad pie ziņojumu dēļa centrā mums stāvēja prezervatīvu kastīte ar teikumu – ja tev vajag, lūdzu, ņem, citi par to smīkņāja. Par šīm lietām netiek runāts arī ģimenēs, zinu, ka daudzi par to neko nav dzirdējuši.

Kontracepcija ne visiem ir pieejama. Un, ja jaunietim nav līdzekļu vai tie ir ļoti mazi, tas nav primārais, kam atlicinās naudu. Valsts līmenī jādomā par kontracepcijas pieejamību, lai nebūtu tā, ka jaunieši abortu uztver kā lētāko metodi. Vēl arī doma – ar mani jau tas nenotiks. Mēs par to runājam, “Papardes zieds” par to runā, bet citviet ir, kā ir. Iespējas ir ļoti plašas, informācijas ir ļoti daudz, bet informācija cilvēkam ir jāizskaidro, vēl jo vairāk tiem, kuriem ir īpašas vajadzības, kuru uztvere un izpratne ir mazliet ierobežotāka. Mums kā sabiedrībai šādi cilvēki ir jāatbalsta,    viņiem ir tādas pašas tiesības kā mums.

-Ja runājam par sabiedrību, zināms, ka vieglākais ir nosodīt, bet vai arī šī attieksme mainās?

-Ar tādu attieksmi ir jāsaskaras, tā ir ikdiena. Mazinājies nosodījums pusaudzēm, ka tās intīmās attiecībās iesaistījušās pārāk agri. Tagad, kad vairāk strādājam ar mammām, kurām ir kādas uztveres grūtības, var just, ka sabiedrība nesaprot, kāpēc tādiem cilvēkiem jādzemdē bērni. Mums vispār sabiedrība līdz galam nav pieradusi pie tā, ka cilvēki ir dažādi un ar dažādam vajadzībām. Līdz tam vēl mums ir jāizaug.

-Jubilejas pasākumā caurvijās doma, kaut mammas loma ir grūta, tā ir arī ļoti īpaša.

-Manā uztverē būt par mammu ir smags darbs, tas prasa daudz pūļu,    es ļoti apbrīnoju katru māmiņu. Taču, ja esi mamma, kura pati bērnībā nav saņēmusi ģimenes atbalstu, esi atstumta no sabiedrības, augusi internātā, kur nevienam neesi bijusi vajadzīga, tad ir ārkārtīgi grūti saprast, ka tu kā mamma vari dot savam bērnam kaut ko pilnīgi citu. Tas ir liels darbs arī no mums – motivēt un parādīt, ka, lūk, tu pati esi mamma un vari darīt citādāk nekā tava mamma, tu savam bērnam vari dot pašu galveno – mīlestību.
Tā tikai liekas, ka vieglāk bērnus ir izņemt no šādām ģimenēm un ielikt audžuģimenēs. Bet ir pierādījies, ka mātes mīlestība, ko saņem no bioloģiskās mammas, ir vissvarīgākā, tas ļoti daudz dod bērna attīstībai, īpaši dzīves pirmajos gados. Jā, varbūt mamma nespēj saorganizēt savu dzīvi un atrisināt sociālos jautājumus, bet tas nenozīmē, ka viņa ir slikta mamma.

-Kāda sajūta, kas jūsos pašā ir mainījies, vadot centru?

-Manī tas ir attīstījis ļoti lielu daļu empātijas. Tā bija spēcīga arī pirms tam, bet ir kļuvusi vēl stiprāka. Noteikti tā ir arī prasme gan komunicēt, gan klausīties. Un patiesību sakot, tas, ka man regulāri ir jāaizstāv citi, manī ir attīstījis arī kādu daļu nekaunības un uzstājības. Tā noteikti nekad nav bijusi mana spēcīgā puse, bet, ja redzu, ka ir netaisnība, tad varu pārvērsties par kārtīgu lauvu. Arī mana ģimene – brālis, māsas, mamma, mans draugs – tikuši iesaistīti šajā darbā. Visbiežāk man iznāk komunicēt ar brāli, kurš ir ārsts, un krīzes situācijās pie viņa varu visātrāk vērsties pēc padoma.

Man ļoti būtiska ir visa centra komanda, visi kopā esam ļoti mainījušies. Ir teikts – pastāvēs, kas pārvērtīsies. Tas ir stāsts par mums un mūsu centru.