Tā par kafiju saka Kaspars Lapsa, kurš jau gandrīz gadu vecpilsētā vada kafijas veikaliņu “Melnais gulbis” un arī pats arvien vairāk sāk iepazīt kafiju, tās garšas nianses, šķirņu un reģionu atšķirības. “Pats nemitīgi mācos un saprotu, ka tas ir nebeidzams process. Sākumā satraucos par savām nelielajām zināšanām kafijas jomā, bet tad mani nomierināja kāda kafijas pazinēja, kurš ar to darbojas jau padsmit gadu, teiktais, ka arī viņš joprojām mācoties. Tātad mācīšanās nekad nebeidzas, un prieks redzēt rezultātus. Ir patīkami saņemt no kafijas cienītājiem pozitīvas atsauksmes, kas rāda, ka esmu uz pareizā ceļa,” saka K. Lapsa.
Pie Kaspara pēc padoma vērsos, jo bija vēlme uzzināt ko vairāk par pareizu kafijas samalšanu. Bija laiks, kad cilvēki pārsvarā pirka maltu kafiju, taču arvien vairāk pieaug kafijas pupiņu popularitāte, jo kafija, kas pagatavota no svaigi maltām pupiņām, ir daudz aromātiskāka un gardāka. Lai kafiju samaltu, vajadzīgas īpašas dzirnaviņas. Veikalos nopērkamas cenu līmenī no pāris desmitiem līdz vairākiem tūkstošiem eiro, kas domātas profesionāļiem. Pieļauju, ka joprojām daudziem mājās ir “Straumes” ražotās dzirnaviņas, kas bija rūpnīcas pazīstamākais un pieprasītākais produkts. Stāsts par šīm kafijas dzirnaviņām ir interesants, tāpēc neliels ieskats vēsturē.
Kad rūpnīcas vadība, iespējams, sekojot norādēm “no augšas”, nolēma ieviest ražošanā kafijas dzirnaviņas, inženieriem sākotnēji netika dots uzdevums radīt tās no nulles. Tika izmantota Padomju Savienībā ierastā shēma ideju nokopēt no Rietumu paraugiem. Portālā laikmetazimes.lv, kur lasāms plašs materiāls par rūpnīcu “Straume”, teikts, ka paraugam izvēlējās vācu firmas “Braun” modeli, ko izjauca pa detaļām un atzina par tehnoloģiski neveiksmīgu. Dzirnaviņas bija pārāk smagas, tās nevarēja noturēt rokās, tāpēc Rīgā nolēma radīt savu kafijas dzirnaviņu modeli. Slavenās dzirnaviņas “Straume” radīja rūpnīcas inženieris, izcilais džeza muzikants Leonīds Nidbaļskis. Viņa dzirnaviņas gan tehnoloģiski, gan dizaina ziņā izrādījās tik veiksmīgas, ka tika sākts to eksports uz visām sociālistiskajām valstīm un vairākām Rietumu zemēm, kur tās pirka labāk nekā “Braun” ražojumu. Uz ārzemēm aizgāja lielākā daļa “Straumes” kafijas dzirnaviņu, tāpēc padomijā tās bija īsts deficīts.
“Straumes” kafijas dzirnaviņas bija vienkāršas, lietošanā drošas un faktiski nekad nebojājās – elektromotora iziešana no ierindas tika uzskatīta par ārkārtas gadījumu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pieprasījums pēc kafijas dzirnaviņām saruka, jo veikalos plašā izvēlē parādījās samalta kafija. Tagad kafijas dzirnaviņas nāk modē, un dažā mājā no plaukta tiek nocelts arī “Straumes” ražojums. K. Lapsa norāda, ka kafijas pagatavošanā nozīme ir daudzām niansēm, arī tam, cik smalki kafiju samaļ. Dārgākiem modeļiem ir iespēja to regulēt, “Straumes” dzirnaviņās tas jāskatās “uz aci”. Bet, kā norādījis kāds “Straumes” dzirnaviņu lietotājs, pie tā var ātri piešauties, un, kamēr dzirnaviņas kalpo, negribas tās mest prom. Ja atceramies teikto, ka tās “faktiski nekad nebojājas”, skaidrs, ka jālieto būs vēl ilgi.
Arī Kaspars norāda, ka rūpnīcas “Straume” ražotās ir ļoti izturīgas dzirnaviņas, lai gan smalki kafijas pazinēji sakot, ka šīs dzirnaviņas kafiju nesamaļ, bet sasit.
Jautāts, ko nosaka kafijas malums, K. Lapsa skaidro: “Ja kafijas pupiņas samaļ pārāk rupji, ūdens ātri iztecēs cauri un kafija būs pliekanāka, nebūs vajadzīgā “biezuma”. Ja pupiņas būs ļoti smalki samaltas, ūdens cauri tecēs pārāk lēni, kafijā var palikt neliels rūgtums. Tāpēc ir labi, ja ir dzirnaviņas ar regulēšanas iespējām, jo dažādiem pagatavošanas veidiem vajag arī atšķirīgu malumu. Gatavojot kafiju automātā, vajag smalkāku, ja taisa aplietu – nedaudz rupjāku. Par aplieto kafiju ir dažādi stāsti, un viens no padomiem, ko saka kafijas pazinēji, ka neesot ieteicams aplieto kafiju atstāt uz biezumiem. Vai nu gatavot to preskannā un tūlīt saliet pa krūzēm, vai apliet vienā krūzē un tad pārliet citā. Lai gan cilvēki taču dzer, arī pats to ilgi darīju un to sliktumu nesajutu. Bet šāda kafija ir padomju laika gatavošanas piemērs, jo, piemēram, itāļi nesaprot, kā tā var gatavot kafiju.”
Kaspars atzīst, ka kafijas pasaule ir ļoti plaša un maz pazīstama. Šobrīd viņš pats cenšoties urbties zinībās, iepazīstot, izgaršojot, lasot, meklējot. Tiek uzklausīti arī “Kafijas akadēmijas” speciālisti, bet svarīgi esot meklēt arī pašam.
“Jāņem vērā, ka dažkārt šiem speciālistiem ir savs redzējums un viena patiesība, bet kafijas pasaule ir tik plaša, ka nevar būt viens pareizais uzskats. Tāpēc cenšos dzērienu izprast un izzināt pats. Agrāk visas kafijas garšoja pēc kafijas, tagad sāku izjust nianses, atšķirības. Kafijas garšā svarīgs viss – kad grauzdēta, kā grauzdēta, kā samalta, kā pagatavota un tamlīdzīgi. Eksperimentēju, mācos un arī katram mājās gatavotājam iesaku paeksperimentēt ar dažādām pupiņām, maluma rupjumu, gatavošanas veidiem, līdz izdodas atrast savējo. Bet arī tad nevajag apstāties, jo, kā jau teikts, šī ir tik plaša pasaule, ka vai katru dienu paveras jaunas durvis, nāk jaunas atziņas,” saka Kaspars Lapsa.
Komentāri