Piektdiena, 21. jūnijs
Vārda dienas: Emīls, Egita, Monvīds

Nekad neesmu gribējusi citu darbu

Līga Salnite
09:07
10.07.2023
61
Ilze Mazkalne 2

Nu jau vairāk nekā 40 gadus Ilze Mazkalne strādā savulaik pašas absolvētajā Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā kā klavierspēles pedagoģe un pēdējos gados arī vada Taustiņinstrumentu spēles programmu.

I.Mazkalne vairākkārtēji saņēmusi Kultūras ministrijas apbalvojumus par viņas audzēkņu sasniegumiem starptautiskos konkursos, ar panākumiem pedagoģes mācītie bērni un jaunieši piedalās vietēja mēroga konkursos.
Garajā darba pieredzē redzēti ne tikai saviļņojuma brīži, arī ne mazums blēņu, izaudzinātas vairākas audzēkņu paaudzes. Un skolotāja ar iedvesmu turpina darbu kā ar mazajiem, tā lielajiem skolēniem.

– Cik ilga ir jūsu karjera Cēsu Mūzikas vidusskolā?
– Sāku strādāt 1980.gadā, kad vēl pēdējo gadu studēju Jāzepa Vītola Latvijas valsts konservatorijā (tagad Mūzikas akadēmija- aut.).Tad reizi nedēļā braucu šurp kā koncertmeistare, bet pa īstam šeit strādāju no 1981.gada. Man arī dzīvesvieta šeit, un pati šo skolu esmu beigusi.

– Kā šajās desmitgadēs mainījušies bērni?
– Kad sāku strādāt, nebija šādu tehnoloģiju. Bērniem bija vairāk laika sēdēt pie instrumenta un kaut ko darīt. Pulciņi bija dažādi, bet ne tik dažādi kā tagad. Tagad jūtu, ka mājas darbs bērnam tolaik bija tomēr nopietnāks un viņi vairāk darīja, lai ko apgūtu. Taga­dējiem bērniem vienkārši nav laika. Vecāki grib, lai viņš piedalās tur un vēl tur – pulciņš pulciņa galā – bet ir kaut kādas spēju robežas, cik bērns spēj koncentrēties.
Taču ir atsevišķi bērni, kādus, iespējams, tolaik pat netiku sastapusi. Skatos pēc tā, kādu repertuāru es varēju dot bērniem spēlēt, kad sāku strādāt, un ko es tagad dažām labam iedodu. Otrās klases bērnam iedodu ceturtās, piektās klases skaņdarbu, un viņš mierīgi tiek galā.

– Un kā ir mainījies jūsu pedagoģiskais piegājiens?
– Laikam jau skaitos stingrā skolotāja – gan ne ar tādu ārprātīgu bardzību, bet cenšos pieprasīt, lai izdara. Tāpat vien jau atzīmes nedāvina. Tur, kur ir ieinteresēti vecāki, arī rezultāts ir pavisam cits. Vecāki domā, ka bērnam ar kaut ko jānodarbojas, lai neklīstu pa ielām, un spriež – atnāks uz skolu un turpat visu izdarīs. Taču mūzikas skola prasa darbu gan uz vietas, gan arī mājās pastrādāt. Citādi to nevar apgūt.
Pacietība gan šā laika bērniem ir mainījusies – tās nav.

– Kādā vecumā parasti atklājas bērna īpašais talants un spējas
– Ir dažādi. Piecgadīgajiem uzreiz to visu varbūt nemaz neredz. Uzņemšanas eksāmenos gadās, ka kāds ļoti skaisti nodzied, bet, kad sāk mācīties, izrādās, nav vēl tās spējas sasaistīt visu kopā – dzirdi, kustības un prātu. Tā ka bērni atveras pakāpeniski.

Jāatzīst, arī tie, kuriem ļoti labi veicas, viņi daudz kur piedalās un beidz mūsu skolu, bet mūziķa ceļu neizvēlas. Mūzika gan palīdz attīstīties citās jomās. Tas, ka viņš ir apguvi klavierspēli vai jebkuru citu instrumentu, izrādās, ļoti palīdz arī citās profesijās. Piemē­ram, skolu beidza Diāna Krista Stafecka, tagad Valmieras teātra aktrise, viņa arī vadīja Zēnu koru salidojumu. Bet mūsu skolā Diāna bija pavisam bikla meitenīte – pieklājīgi beidza mūzikas skolu, bet man nekad neienāca prātā, ka viņa varētu izvēlēties tādu profesiju. Sastapāmies ,un viņa saka: “Vai, skolotāj! Ja jūs zinātu, kā man tā mūzikas skola ir palīdzējusi!” Pirmkārt, sevis organizēšanā, otrkārt, ‘’savākties’’ uz skatuves, jo te jau ik pa laikam darbs ir jāiemācās no galvas un jāatskaņo. Tā kā, manuprāt, visās dzīves jomās mūzikas skolas pieredze ļoti noder. Man bija audzēknis To­mass Kozlovskis, piedalījās daudzos konkursos arī ārzemēs, ļoti atsaucīgi vecāki. Viņš sāka no sešu gadu vecuma un pabeidza Mūzikas vidusskolu, bet tālāk aizgāja pavisam citu ceļu – arhitektūra, būvniecība. Tomēr mūziku nav ‘’metis malā’’. Vecāki saka-vienmēr, kad atbrauc mājās, pirmais – pie klavierēm. Daudzi mani audzēkņi strādā pilnīgi citā jomā, bet, kad satiekamies, saka – vai, es vēl tagad paspēlēju vecos skaņdarbus! Par to man liels prieks.

– Par tā sauktajiem brīnumbērniem, kas tad vairāk ir no svara, vai tas ir iedzimtais talants vai tomēr darbaspējas?
– Protams, dotības ir noteicošas, bet ļoti liels svars ir darba spējām. Un tās bieži atraisās, kad rodas patikšana, parasti jau tad, ja kaut nedaudz izdodas. Ja galīgi nepadodas, tad bērnam vairs nepatīk. Tagadējie bērni gan grib ļoti ātru rezultātu. Es domāju, kāpēc tā? Ko mēs darām pie datora? Pie­spiežam podziņas, un viss gatavs jau priekšā! Bet pie instrumenta tomēr tā nav, ir jāpieliek zināmas pūles.

– Kurš vecums skolēnos šķiet visinteresantākais?
– Vidusskolēniem varu iedot nopietnākus skaņdarbus, skaistus un noteiktas grūtības pakāpes, ko spēlē arī lielie mākslinieki. Ir ļoti interesanti ar šiem jauniešiem strādāt. Ar mazajiem atkal pilnīgi kaut kas cits – man patīk, ka viņi ir ļoti neviltoti. Ko domā, to pasaka. Es nekad arī neprasu, lai mazulītis mani uzrunātu uz jūs, mazie vienmēr saka – tu. Tomēr kaut kādā brīdī pilnīgi automātiski viņi pāriet uz “jūs”. Bet sākumā mēs dzīvojam attiecībās kā bērnudārzā ar audzītēm.

– Kuras īpašībās bērnā jāattīsta, lai viņš gribētu censties un pat virzīties uz noteiktiem panākumiem?
– Man jau liekas, ka ļoti liela nozīme joprojām ir ģimenei. Pieda­līties konkursos daži nemaz negrib, tikai iemācīties savam priekam paspēlēt. Bet ir, protams, bērni, kuri grib kāpt uz skatuves, uztver šīs sacensības kā sportisti.

Konkursi – tas ir stress un atbildība, liels darbs, bet, nenoliedzami, dod daudz lielāku stimulu kaut ko izdarīt. Kad tu redzi, ko citi citās skolās, valstīs dara, no tā veidojas pilnīgi cita, arī daudz straujāka izaugsme.

– Vai un kas ir mainījies šajos konkursos?
– Kad sāku strādāt, to nebija tik daudz. Bija viens valsts mēroga konkurss, kurš notika ik pa četriem vai pat pieciem gadiem, nelielu konkursiņu vispār nebija. Tagad, atverot Kultūras ministrijas mājaslapu, redzam ļoti daudz- gan vietējo, gan ārzemju. Savu­laik arī nevarēja ar bērnu aizbraukt uz konkursiem ārvalstīs, tagad – ja vien ir līdzekļi, vari braukt uz jebkuru pasaules malu un piedalīties. Bet arī Latvijā ir milzum daudz konkursu. Rīgā vien – te Brāļu Mediņu konkurss, te ansambļu, klavieru duetu konkurss. Jelgavā savs un Jēkabpilī savs. Katrā pilsētā kādu rīko, un katru reizi sabrauc skolēni no visas Latvijas.

– Kas jums šajās četrās desmitgadēs traucējis izglītības sistēmā?
– Salīdzinot ar vispārizglītojošām skolām, kur visu laiku kaut ko maina, mums nav tik ‘’traki’’. Mūsu sistēmā tomēr cenšas ievērot noteiktas programmas un tik ļoti nelēkāt šurpu turpu. Diezgan daudz mūs visus gan apgrūtina ar papīru rakstīšanu. Laikam jau bez tiem nevar, tomēr – ja teica, ka padomju laikā ir birokrātija, tad tagad tā ir simtkārt augusi.

Es būtu vēlējusies, lai visās mūzikas skolās ir daudzmaz līdzīgas prasības. Tad, ja bērnam nākas mainīt mācību iestādi, lai būtu kaut cik mierīgāka pāreja uz jauno vietu. Patlaban vēl bieži sastopamies ar gadījumiem, kad skolēns, kas pie mums atnāk no citas skolas, nav mācījies to, ko attiecīgajā posmā apgūst pie mums. Tagad jau laikam virzās uz to, ka kaut kāds kopīgs standarts būs.

– Vai spējat koncertos, konkursos atslēgties un baudīt izpildījumu vai visu laiku tomēr ir vērtējošais skats?
– Konkursos es klausos un reizē arī vērtēju, bet laika gaitā esmu bišķi iemācījusies tik ļoti nenervozēt un nesatraukties. Arī tad, kad bērnam kaut ko māci , ja tu pats tik dziļi iesaisties, tev beigās sāk likties, ka viņš jau to dara, taču faktiski vairs neredzi ,vai viņš to patiesībā dara. Tā kā ir jāprot paskatīties vēsu prātu un no malas, kā tas izskatās.

 

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

06:30
19.06.2024
97

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte. “Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk […]

Maza vieta ar lielu sapni

06:13
17.06.2024
77

Pasaules latviešu mākslas centrs darbu Cēsīs sāka pirms desmit gadiem. To vada Čikāgā dzimušais Kārlis Kanderovskis, kurš jau vairākus gadus dzīvo Cēsīs. Mākslas centra galvenais mērķis ir veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara laikā trimdā devušies latviešu mākslinieki, kā arī ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. Centrs bez maksas ir atvērts ikvienam un darbojas, […]

Ja ir ideja, vēlēšanās un prasme – ir arī nauda

06:39
16.06.2024
30

Jaunajā Eiropas Savienības plānošanas periodā turpinās programma “Leader”, kurā finansējumu Cēsu un arī Smiltenes novada Raunas un Drustu pagastos apsaimnieko  biedrība “Cēsu rajona lauku partnerība”. Ir izstrādāta   stratēģija, kurā iezīmēti attīstības virzieni un mērķi. Būtiska vieta atvēlēta mikro un mazās uzņēmējdarbības attīstībai un dažādošanai, sekmējot pakalpojumu pieejamību un augstas pievienotās vērtības uzņēmējdarbības attīstīšanu. Biedrība rīkoja […]

Turcija. Valsts, kas vilina ar viesmīlību

05:27
15.06.2024
155

Cēsniece Sandra Krastiņa Stambulā dzīvoja, lai auklētu mazdēlu, kamēr zēna mamma, Sandras meita Ieva, bija vietējās “Galatasaray” basketbola komandas spēlētāja. Jāmeklē pamatskolas atestāts Ukrainā notiekošā kara dēļ Turcijā bija ļoti grūti dabūt uzturēšanās atļauju. Lai varētu tur dzīvot gadu, Sandrai bija jāuzrāda visi savi izglītības dokumenti, sākot no pamatskolas beigšanas. Likās, pensionārei to nekad dzīvē […]

Gribas, lai mirklis apstājas un šo skaistumu redz arī citi

22:44
13.06.2024
157

MĀRA KREICBERGA vārdu zina tie, kas sociālajos medijos seko sižetiem par savvaļas dzīvnieku ikdienu. Viņa uzņemtās fotogrāfijas un video sižeti saista un iejūsmina daudzus. Tajos skatītājs tiek ievests tik dziļi meža iemītnieku ikdienā, ka ir sajūta – esi dzīvniekam līdzās.Arī M.Kreicberga profesija ir saistīta ar dabu – viņš ir biškopis un kopā ar ģimeni dzīvo […]

Darbs tepat pie mājas

07:10
13.06.2024
99

Valija Odziņa dārziņā pie mājas pārstaigā vagas. Nezāles izravētas, bet mieru nedod kartupeļu lielākais ienaidnieks Kolorado vaboles. “Tās jānolasa, bet vairāk bail, ka kailgliemezis neparādās,” stāsta Valija un atklāj, ka vēlu vakarā gājusi pārbaudīt, vai kāds nav atlīdis. Pēdējā laikā gan Taurenē par tiem nav dzirdēts, bet pirms pāris gadiem daži atrasti. “Kaut ko izaudzēt […]

Tautas balss

Zināšanas, kas vajadzīgas katram

17:05
18.06.2024
17
Lasītāja G raksta:

“Pagājušajā nedēļā Valmierā ikviens varēja uzzināt un arī praktiski pamācīties, kas tieši darāms krīzes situācijās. Aizsardzības ministrija rīkoja dienu “Bruņojies ar zināšanām”, kur speciālisti tikās ar iedzīvotājiem. Tāds pasākums bija pavisam 14 pilsētās Latvijā, bet mūsu valstī taču ir daudz vairāk pilsētu un visās dzīvo cilvēki, visur vajadzīgas šādas zināšanas, īpaši jau šajā situācijā, kurā […]

Svētkus sarīko pati kopiena

23:01
13.06.2024
22
Svētku apmeklētāja raksta:

“Skujenē bija ļoti skaisti pašu pagasta iedzīvotāju rīkoti svētki. Tur varēja baudīt gan koncertus, gan pamieloties ar vietējo gatavotiem gardumiem, gan redzēt daudz ko citu. Lieliski, ka ir uzņēmīgi, rosīgi cilvēki, kas darbojas savā un citu labā,” ar gandarījumu sacīja svētku apmeklētāja.

Prieks par atjaunoto ielu

23:00
13.06.2024
30
Bērzaines iedzīvotāja raksta:

“Braucu Cēsīs pa jauno Bērzaines ielu un priecājos, cik tā skaista! Tiešām gandarījums, ka atrasta nauda un veikta tik vērienīga pārbūve. Tagad sakārtos Emīla Dārziņa ielu, tad vēl vajadzētu sakārtot to Bērzaines ielas atlikušo daļu, kas ved līdz Gaujas ielai, tad šī apkaime būtu vienkārši fantastiska. Bet laikam jau jāsaprot, ka visu tūlīt nevar gribēt,” […]

Kas par maksu, kas bez maksas

22:59
13.06.2024
25
Lasītājs J. raksta:

“Lasu un domāju, kā tā, uz Cēsu kauju jubilejas koncertu, kur uzstājas vietējie dejotāji, jāpērk biļete, bet Igaunijas mūziķu koncertu varēs klausīties bez maksas. Vai tā ir mūsu paš­valdības godīga attieksme pret iedzīvotājiem,” neapmierinātību pauda lasītājs J.

Senioriem grūti izstaigāt lielus attālumus

22:58
13.06.2024
39
Cēsniece raksta:

“Cēsīs, Palasta un Gaujas iekas krustojumā pie muzeja krātuves, bija soliņš, kur bija ērti mirkli atpūsties, sakārtot pirkumus pēc iznākšanas no “Maxima” veikala un doties kājām mājās. Tagad soliņa vairs nav. Žēl, ka tas noņemts, nepadomājot par vecajiem cilvēkiem, kuriem grūti izstaigāt lielus attālumus, turklāt ar pirkumu maisiņiem rokās. Kopumā pilsētā ir pārāk maz soliņu. […]

Sludinājumi