Ceturtdiena, 30. maijs
Vārda dienas: Vitolds, Lolita, Letīcija

Mūžs atdots Ieriķiem. Sakrāti darbi un atmiņas

Sarmīte Feldmane
12:03
21.05.2023
49
Ratniece 2

Ieriķiete, pensionētā skolotāja Maija Ratniece kopā ar bijušajiem audzēkņiem pie mājas šopavasar iestādīja jasmīnu. “Tas augs, ziedēs, būs kaimiņiem prieks  un atmiņai no manis,” saka Maija.  4.maijā viņai 90 gadu jubileja.

Maija atzīst – kad pirms 33 gadiem Augstākā Padome lēma par Latvijas neatkarību, bija gan neviltots prieks, gan bailes un neziņa, gan samulsums. “Tas bija emocionāls brīdis, bet reizē arī piesardzība, kā būs, kas būs, kā beigsies. Vai tad varēja domāt par dzimšanas dienas svinēšanu?” atmiņās kavējas ieriķiete un atklāj, ka šopavasar gan kopā ar savējiem būs skaistas svinības.

Bērnība starp varām

Maijas  dzimtā puse ir Dūre netālu no Lejasciema. Tēvs    un māte bija skolotāji. Tēvs mācīja ķīmiju, bioloģiju, mamma    – latviešu un vācu valodu. “Man bija trīs gadi, kad tēvu uzaicināja uz jaunuzcelto Trapenes skolu. Atceros, ap skolu vēl bija sastatnes. Ieraudzīju smilšu kaudzes un biju priecīga, ka jaunajā vietā nemaz nebūs tik slikti, ir arī smiltiņas, kur spēlēties,” atmiņās kavējas Maija un piebilst, ka skolas burzmā pagājusi bērnība, jo ģimenei dzīvoklis bija skolā.

“Mamma stāstīja, ka klasē vadījusi stundu, pavērušās durvis un es vienā krekliņā ienākusi klasē. Bija stingri noteikts, ka stundās nedrīkstu iet. Skolas meitenes labprāt ar mani čubinājās, garlaicīgi nebija,” pastāsta sirmgalve.
Maija atceras, ka padomju varas ienākšanu vecāki ļoti pārdzīvoja, abi bija nacionāli noskaņoti. Mamma vadīja mazpulku, bija saistīta ar aizsardzēm. Kad pārguruši parādījušies vācieši, Maija    kopā ar kalpotāju gājušas pie viņiem ar piena kannu un krūzīti, cienājušas.

“Visas varas stiprina savu ideoloģiju. Un bez pārmaiņām neiztikt,” atgādina pensionētā skolotāja.

Vācu laikā skolā bija iekārtots hospitālis. Arī Maijas tēvu iesauca sanitārajā rotā, kurā bija daudz latviešu.    “Biju pagalmā, stāvējām ar mammu, atvadījāmies no tēva, un visu mūžu atceros viņa pēdējos vārdus: “Cik vari, dod meitām izglītību.” Vairāk tēvu tā arī neredzēju. Sūtīja mierinošas vēstules, ka karš drīz beigsies. Rakstīja, ka gājuši cauri Vecpiebalgai un vietējie ļoti atbalstījuši.    Domāju, viņš piedalījās arī Mores kaujās. Tad    nonāca Kurzemes katlā un jelkādas ziņas pārtrūka,” stāsta Maija.

Mamma turpināja strādāt skolā, nespēja pieņemt padomju varu.    Ģimene aizvien dzīvoja skolā, kur kādu nakti    iebruka mežabrāļi. Bija sašvīkājuši Staļina bildi, tolaik jaunumu – uzskatāmo aģitāciju un sienas avīzi -    saplēsuši, kā arī iztukšojuši pārtikas skapi. Nākamajā naktī pie dzīvokļa durvīm dežurēja čekists, gaidīja, varbūt mamma saņems kādu signālu. “Tā gaisotne bija baisa. Mamma jutās apdraudēta,” atminas Maija un piebilst, ka mamma vācu laika dziedāšanas mācību grāmatām      izplēsusi pirmās lapas, jo tajās bija Latvijas un Vācijas himnas.

Kad mamma interesējās par tēvu, uzzināja, ka nonācis krievu gūstā, Jelgavā iesēdināts vilcienā un aizvests. Tie, kuri atgriezās no lēģera, stāstīja, ka bijuši kopā netālu no Habarovskas, dzirdējuši, ka miris. Kad vēlāk Maija pati    interesējās, no kara komisariāta saņēma atbildi, ka par tēva iesaukšanu vācu armijā ziņu nav. Viņš skaitījās bezvēsts prombūtnē.    “Par katru bija zināms, tas skaidrs. Reiz vidusskolas direktors man teica: “Sakiet, lai mamma čakli un apzinīgi strādā, kalpo padomju varai.” Ne jau bez iemesla. Tagad kara muzejā    ir informācija, ka tēvs bijis lēģerī,” viņa pastāsta.
Mamma no skolas aizgāja, strādāja pienotavā par laboranti, vēlāk kolhozā. Maija mācījās Alūksnes vidusskolā, arī mūzikas skolā.    “Izsūtīšanu dienās vairāki skolotāji pazuda, bet par to nerunāja. Mamma vairākas dienas bija slēpusies mežā,” atceras Maija.

Būt skolotājai

“Agrāk bija priekšstats, ka visiem skolotājiem ir brilles, jo tās bija daudziem censoņiem. Man jau meitenes gados bija jānēsā brilles, jo nedaudz šķielēju. Kurš satika, teica: “Tu jau laikam būsi skolotāja.” Tā arī notika,” smaidot saka pensionētā skolotāja. Viņa iestājās Cēsu Skolotāju institūtā. “Izglītībai bija nozīme, varēji dzīvē justies drošāks. Institūtā vēl maksāja stipendiju, mācījāmies ļoti cītīgi. Bijām paaudze, kura gāja uz mērķi. Skolotāja darbs bija prestižs,” saka Maija.

Viņai bija 20 gadi, kad    absolvēja institūtu. “No Ieriķu skolas atbrauca direktore Eleonora Zaltāne,    iespieda mani stūrī un prasīja, ko protu. Neprasīja, vai varu mācīt latviešu valodu, ko biju studējusi, bet gan – vai māku spēlēt klavieres, dejot, lasīt lekcijas, mācīt krievu valodu. Biju mācījusies mūzikas skolā, arī krievu valodas mācīšanas tiesības man bija. Kad skolu valdē aizpildīju kadru anketu, teicu, ka nevaru uzņemties    būt direktora vietniece, ka nemāku to darīt.    Man atbildēja: “Klausi, ko direktore saka,    būs labi.” Kolēģi bija iecietīgi, mācīja, palīdzēja,” atmiņās kavējas Maija un atgādina, ka tolaik Ieriķu skola atradās pielāgotās telpās. Tā bija pārpildīta, jau vairāk nekā 299 skolēni. Ieriķos ienāca daudz krievu ģimeņu, mācības notika krievu un latviešu plūsmās.

1957.gadā uzcēla jauno skolas namu. “Direktore bija dzemdību atvaļinājumā, visa atbildība man.    Skolai vajadzēja inventāru. Bija gada beigas, un    mums iedoti 20 miljoni rubļu, kas teju mēneša laikā jāiztērē. Tad nu    vairāki skolotāji braucām uz Rīgu un meklējām, ko var dabūt. Sapirkām sporta inventāru un daudz cita, bet skolai vajadzēja klavieres. Nauda bija, prece    veikalā arī, bet tā gada limits izpārdots. Klavieres varēja    nopirkt komisijas veikalā, bet tā jau skaitījās pirkšana no privātajiem, un tā darīt nedrīkstēja. Nezinu, kur man savos 25 gados bija dūša – ja jau esmu Rīgā, jāiet uz ministriju. Satiku ministra vietnieku, izskaidroju situāciju, viņš tikai pateica to, ko jau zināju. Taču    mums atļāva klavieres pirkt pēc jaunā gada. Bankā ļoti rūpīgi skatījās, lai katrs sīkums būtu pirkts skolai, vai tikai kaut kas nav aizgājis uz kādu māju vai dzīvokli. Spoguļus, vāzītes, pulksteņus – tos taču vajadzēja skolai,” ieskatu    direktora ikdienu saimniecisko jautājumu risināšanā ieskicē ieriķiete.

Skolotāju ģimene

Ieriķu skolā par fizkultūras skolotāju sāka strādāt Staņi­slavs. Viņš bija sabiedrisks, dejoja deju kolektīvā, Maija spēlēja klavieres. “Ieriķos bija sieviešu, jauktais koris, ansamblis, spēlēja teātri. Skolotāji vadīja kolektīvus. Visi bijām laimīgi, karš bija pagātne. Ar Staņislavu kopā bijām dažādos pasākumos un skolā. Viņš ballēs izrādīja simpātijas, bet tā dzirkstelīte neuzšķīlās. Tad Staņislavu ar komjaunatnes ceļazīmi pārcēla darbā uz Cēsu koloniju,” atmiņās kavējas Maija.

Mēdz jau teikt, kam lemts būt kopā, tie arī ir. Cēsīs Maijai dzīvoja studiju biedrenes. Viņa      aizbrauca ciemos un aizgāja uz balli parkā. Tur atkal satika Staņislavu. “Sākām tikties, tad jau bija arī romantika. Man bija 25, viņam 29 gadi,  jau arī laiks domāt par ģimeni,” bilst deviņdesmitgadniece. Kāzas tika svinētas Cēsīs, Pionieru namā, jo tā direktore bija draudzene Lūcija Ņefedova. Vedēji bija Putniņi – draudzene Mirdza ar vīru Andri. “Viss notika pēc viņu scenārija. Sanāca arī čigāni. Kāzas bija lustīgas,” smaidot saka Maija.
Darbs kolonijā bija spriedzes pilns, bet Staņislavs Maijai neko daudz par to nestāstījis, tomēr panācis, ka ļauj atgriezties Ieriķu skolā.

Ģimenē auga divas meitas un dēls. Vecāki strādāja, un atvases uzticēja auklītēm.    Ieriķos bija ieradušās vairākas uz Kazahstānu deportētās Pievolgas vāciešu ģimenes. Tās gaidīja radu izsaukumu uz Vāciju un kādu laiku te dzīvoja, un arī strādāja. Viena vāciete, kurai pašai bija vairāki bērni, auklēja Ratnieku bērnus. Par to Staņislavu izsauca uz partijas komiteju, skaidrojot, ka tas nav pieļaujams. Viņš    atbildējis: “Kamēr Ieriķos nav bērnudārza, lai mēs varētu strādāt, kā citādi darīt?”    Pamazām vācieši cits pēc cita aizbrauca. Tā kā skola bija šefi Līgatnes kopsaimniecībai un tai Ratniekos bija nedēļas bērnudārzs, mazajiem ieriķiešiem izdevās dabūt vietas.

Katram laikam savs

“Biju nostrādājusi skolā 24 gadus,    un mani uzaicināja Cēsu rajona Izglītības nodaļā būt par      krievu valodas metodiķi. Tolaik krievu valodai tika pievērsta īpaša uzmanība. Tika iekārtoti krievu valodas kabineti, krievu valodas skolotājiem bija piemaksa,” stāsta Maija un atzīst, ka tie septiņi gadi bijuši pasaules paplašināšanas laiks. Bija iespēja Latvijas delegācijā braukt pieredzes apmaiņā daudzviet Padomju Savienībā, arī uz sociālistiskajām valstīm. “Bet no Ieriķu skolas neaizgāju, tāpat bija dažas stundas nedēļā. Kad atgriezos pavisam, biju bibliotekāre, mācīju folkloru. Ieriķiešu lepnums ir Voldemārs Stelbergs. Piemiņas akmens, kurā vārdi “Spīguļo, saulīt!” atgādina par latviskām vērtībām. Par viņu ikvienam ir jāzina,” saka pensionētā skolotāja.    Līdztekus tam Maija gadiem vākusi materiālus gan par    Ieriķu skolu, gan apkārtnes vēsturi, izzinājusi ieriķiešu dzīvesstāstus. Nākamajām paaudzēm būs, kur gūt piederības pamatu.

Tik daudz var pagūt

Maija nekad nav vairījusies no visdažākajiem sabiedriskajiem pienākumiem, un padomju gados tādi bija ik uz soļa. Kolhozā vadījusi politpulciņu, skaitījusi iedzīvotāju saimniecībās lopus, vadājusi pa mājām aicinājumus uz vēlēšanām. Daudzus gadus Maija un Staņislavs dziedāja Līgatnes korī. Stāstot par Dziesmu svētkiem, bijušajai koristei acīs sariešas asaras. Sirsnīgas atmiņas ir par pensionāru klubu “Spēk­avots”.

“Tik daudz kas 52 darba gados    un mūžā noticis, mainījies. Priecājos par bērniem, mazbērniem, būs arī mazmazbērniņš. Vēl daudz gribas izdarīt. Žēl, ka no tiem, ar ko kopā strādājām, palikuši vien daži. Pavasaris atkal dod spēku,” saka pensionētā skolotāja Maija Ratniece.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Rituāli labai pašsajūtai

06:54
28.05.2024
28

Ilze Cīrule ir aktīva nūjotāja. Lai solis būtu raitāks, nūjo kopā ar kaimiņieni. Tad abas viena otru var pamudināt, ka jāiet atkal ārā. Ilze nūjot uzsāka, kad Zosēnos bija nūjošanas nodarbības, kuras vadīja instruktore un pamācīja, kā pareizi nūjas turēt, kā jāsoļo. “Tā arī tas aizgāja, un to ar kaimiņieni darām joprojām. Toreiz konsultējos arī […]

Cilvēktiesības. Tās ir pašsaprotamas, bet nedrīkst apdraudēt citus

05:06
27.05.2024
69

Cēsniece Evija Velvele, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes studiju programmas “Tiesību zinātne” pirmā kursa studente, Cēsu Valsts ģimnāzijas absolvente, kopā ar studiju un komandas biedru Ņikitu Paņinu tika atzīti par labāko komandu Tiesībsarga tiesas procesa izspēlē cilvēktiesībās. Lai piedalītos izspēlē, studentiem bija jāpilda rakstiski darbi, pēc tiem žūrija izvēlējās astoņas komandas, kas savas zināšanas un prasmes […]

Lai darbi izstarotu gaismu un prieku

06:09
24.05.2024
42

Par ceļu mākslā, radoša cilvēka ikdienu un brīvo laiku saruna pie nesteidzīgas kafijas tases ar mākslinieci DINU BALTIŅU. -Kā dzīves ceļš aizvedis līdz mākslai? Vai tā dzīvē vienmēr bijusi klātesoša? -Pēc profesionālās vidusskolas beigšanas uz laiku jutos ielikta rāmjos, noteikumos, nejutos brīva radīt. Visu laiku mēģināju kaut ko atdarināt un nevarēju atrast pati savu rokrakstu. […]

No Latvijas līdz piefrontes zonai Ukrainā

06:12
22.05.2024
54

Veselavietis Ēvalds Krieviņš  ir azartisks, viņam patīk risks, jau sen domājis, kā praktiski palīdzēt Ukrainai. Naudas ziedojums šķita vienkāršākais veids, bet vīrs ar militāro pieredzi, atvaļināts    pulkvežleitnants varētu vairāk. Risinājums būtu braukt, lai aizvestu ukraiņiem kādu mašīnu. Šofera pieredze braucienos  kolonā arī ir.    Ēvalds pieteicās par rezerves šoferi. Atnāca ziņa, ka jādodas ceļā. […]

Strādāt no mājām un baudīt dabu

05:11
17.05.2024
98

Sanita Kalniņa Priekuļos ir ienācēja, bet te dzīvo jau desmit gadu. Pirmais, ar ko Sanitai saistās Priekuļi, ir zaļums: “Izej ārā un dodies uz jebkuru pusi, visur zaļš – tepat Kazu grava, biatlona trase, veloceliņš, kur var gan staigāt, gan skrituļot, braukt ar velosipēdu. Ar meitu bieži tur pastaigājamies.” Sanita ir audēja, strādā no mājām. […]

Dzīvesprieks cauri gadiem

21:39
16.05.2024
68

Velta Jēkabjāne dzīvoklī Ģikšos sagaida smaidīga, dzīvesprieka pilna. Viņas dzīves gudrību un optimismu ikdienā apbrīno meita, mazbērni un saņem mazmazbērni. Par allaž priecīgo prātu Velta atsmej: “Es tāda esmu!” Un piebilst, ka tāpat jau savu reizi paraud, kad atceras aizgājušos gadus. 90 gados atmiņu sakrājies daudz. Uz skolu kājām pa dubļiem, sniegu Veltas dzimtā vieta […]

Tautas balss

Nav vairs gājēju pārejas

06:39
24.05.2024
36
Cēsniece raksta:

“Esmu ļoti priecīga par pabeigtajiem ielas remontdarbiem Cēsīs, Bērzaines ielā, pie mākslas skolas, interešu centra un veikala. Tomēr mani pārsteidz, ka patlaban ir atjaunota pāreja pretī mākslas skolai, kā arī krietni aiz interešu centra, bet nav atjaunota gājēju pāreja, kas veda no autostāvvietas uz veikalu. Tur bieži mašīnas novieto arī vecāki, kuri atved mazākos bērnus […]

Vai pilsētas vizītkarte

13:07
21.05.2024
45
Velta no Priekuļiem raksta:

“Druva” rakstīja par Bagāžnieku tirgu. Patiesi, jauks pasākums. Šosestdien būs Stādu tirgus, un nevaru aizmirst to pavasari, kad nabaga tirgotāji bedrēs, kas pēc lietus bija pilnas ar ūdeni, meta kartona gabalus, lai pircēji var pieiet pie viņiem. Pircējam šajā tirgus placī jāskatās, kur liek kāju, nevis ko kurš tirdzinieks piedāvā. Uz šādiem tirgiem brauc arī […]

Runā pilnīgus melus

21:00
16.05.2024
28
Seniore raksta:

“Kad klausies, ko saka dažu prokrievisko partiju politiķi, ir ne tikai dusmas, bet arī ļoti bēdīgi. Cilvēki bauda visus labumus, ko dod Latvijas valsts un sabiedrība un tajā pašā reizē tā nomelno notiekošo. Kā var teikt, ka skolēniem skolā nedod ēst, ja līdz ceturtajai klasei visiem bērniem pusdienas apmaksā valsts! Tad kā tu vari vispār […]

Jābūt modriem

10:21
13.05.2024
30
"Druva" lasītājs raksta:

“Raksta, ka “Balticom” ka­nālos Maskavas 9.maija parādi varēja redzēt kiberuzbrukuma rezultātā. Es gan domāju, ka vajag kārtīgi pārbaudīt arī pašu televīzijas pakalpojumu sniedzēju, cilvēkus, kas tajā brīdī bija atbildīgi. Lai nu ko kurš saka, aizdomu ēna tomēr paliek, ka viss var nebūt tik vienkārši,” pārdomās dalījās lasītājs.

Svinēsim svētkus kopā

10:21
13.05.2024
28
5
Seniore Z. raksta:

“Priecājos par 4.maija svētkiem Cēsīs. Bija ļoti sirsnīgs un patriotisks pasākums. Protams, palīdzēja arī tas, ka bija skaists laiks. Ir jauki, ka svētkos varam sanākt kopā, kopā priecāties un svinēt. Tādus pasākumus vajadzētu rīkot biežāk. Piemēram, arī Jāņu vakarā pilsētniekiem varētu būt skaista kopā sanākšana. Nav jau visiem lauku, kur aizbraukt. Tad Zāļu vakarā varētu […]