Pirmdiena, 22. aprīlis
Vārda dienas: Armands, Armanda

Labestībā piepildīti sapņi

Sarmīte Feldmane
15:33
16.02.2024
37
Vizma Rubene

Cēsniece Vizma Rubene pretī iznāk mundra, dzīvesprieka un dzīvotgribas pilna. Sarunā dzirkstī humors, filozofisks pārdomas. Par dzīvi un šodienu.

“Kā visi – dzīvoju, strādāju, par gadiem nedomāju. Tad pēkšņi bija 80, sāku domāt, tas taču daudz. Iešāvās prātā, vai nav skaists skaitlis – 88. Vai arī tādu vecumu var piedzīvot? Tos klusi gaidīju un atnāca. Tad pienāca 90, ļoti uztraucos, bet kļuvu nopietnāka, kad 95, tas ir vēl kas citādāks. Ar katru gadu saprotu, kad televīzijā stāsta vai izlasu par kaut ko, kas notiks pēc desmit gadiem, nodomāju, ka tas uz mani vairs neattiecas. Nezinu, kas mani gaida, bet sagaidīšu un pateikšu paldies par to, kas bijis,” saka cēsniece. Pavasarī viņai būs 98. dzimšanas diena.

Vizma atzīst, ka mūžā daudzas pārmaiņas piedzīvotas un katras ir kā viena dzīve. “Pie­mēroties pārmaiņām ir vairāk nekā grūti. Jābūt labam cilvēkam, jo labs vairo labu, nedrīksti otru apskaust, ja  viņš dzīvo labāk, ja dzīvo citādi nekā tu – nedrīksti nosodīt. Katram par savu dzīvi rēķins pienāks,” saka Vizma un uzsver, ka visam pāri jānovērtē Latvijas brīvība. “Cik smagi ukraiņi aizstāv savu zemi! To ar prātu nevar saprast, cik daudz kas slikts notiek. Kā var noskatīties vieglām acīm, ka cilvēkus nošauj! Un tas notiek gandrīz pie mūsu robežas, pret to nevaram būt vienaldzīgi,” atgādina cēsniece.

Bērnības iespaidi mūžam

Vizma dzimusi Saldū astoņu bērnu ģimenē. Tēvs bija meistars    Dancigera    fabrikā, kur apstrādāja vilnu, ražoja audumus. Viņu sūtīja no vienām dzirnavām uz nākamajām. Ģimene viņam sekoja. Tad nonāca Jaunpiebalgā, tur Vizma gāja iesvētībās, mācījās Jāņaskolā.

“Bērnība bija skaista, nebiju nostrādināta kā citi bērni.    At­miņā, kā mamma lielā kublā mūs, bērnus, mazgāja, tad sasedza baltos palagos, pārmeta krustiņu un nolika gulēt. Nekad nevienam netika rādīts žagars, mājās nebija nekādu nesaskaņu, bāršanās. Arī savus dēlus audzinot, centos vienmēr savaldīties, nepacelt balsi, jo tā bija manā bērnībā,” atmiņās kavējas Vizma.

Vecāki   gādāja, lai atvases iegūtu izglītību, lai katrs dzīvē atrastu savu īsto vietu. Vizmu un vecāko māsu pieņēma vecāmamma Rīgā, lai meitenes varētu mācīties ģimnāzijā. “Vēlāk dzīvojām pie tantes. Tā bija ļoti inteliģenta, turīga ģimene. Atceros, dzīvoklī visi krēsli bija pārklāti ar baltu audumu. Meitas mācījās angļu un franču licejā. Bija klavieres, viņas spēlēja. Apstākļi iegadījās tā, ka mums bija jāiet pašām    īrēt istabu, tad gan ikdiena bija grūtāka,” pastāsta Vizma.

Kara laiks izjauca arī Vizmas ģimeni. “Biju Rīgā, redzēju, kā vācieši stalti iesoļoja. Tolaik jauniešus kā izpalīgus vasarās sūtīja uz laukiem, biju Brenguļos pie saimnieces. Zem ābeles gulējām diendusu, pienāca melni, netīri vīri un kaut ko prasīja, kliedza. Bija ienākuši krievi,” atminas Vizma.

Vizmas māsa aizbrauca no Latvijas. Par viņu ģimene nezināja 50 gadus. “Kad sākās Atmoda, uzrakstījām, ka meklējam. Viņa atsaucās, uzaicināja ciemos uz Zviedriju. Bija apprecējusies ar zviedru, dzīvoja laimīgi. Lai gan tur skaisti, jauki, bet, kad māsa jautāja, ko visvairāk vēlos, atbildēju, ka gribu mājās,” stāsta cēsniece.

Pēc mācībām Rīgā Vizma atgriezās pie vecākiem. Tēvu pārcēla darbā uz Ranku, vēlāk uz Cēsīm.

Būt skolotājai

Jauniete sāka strādāt Līvu skolā par skolotāju. “Darbs patika. Kā jau pēc kara visi bijām nabadzīgi. Atceros, kāds puika uz skolu nāca basām kājām, skolotāji sametām naudiņu, nopirkām zābaciņus,” atmiņās kavējas Vizma un piebilst, ka pēc gadiem viņu uzrunājis stalts vīrs un aicinājis pusdienās. “Brīnījos, par ko. Par zābaciņiem,” klusi saka bijusī skolotāja.

Viņa mācīja lasīt, rakstīt, rēķināt. “Kā bērniem mācīju katru burtu glīti uzrakstīt, tā aizvien rakstot ļoti cenšos, lai tie rindiņā ir skaisti,” uzsver Vizma. Sko­lotāju pārcēla darbā uz Straupes skolu, tad rajona izglītības pārvaldi. “Visu laiku mācījos. Ie­stājos institūtā, bet dzīve mainījās, nepabeidzu. Apprecējos, piedzima dēli, un izglītībā neatgriezos. Sapratu, ka jāizvēlas vai nu audzināt bērnus, vai strādāt,” stāsta bijusī skolotāja un atklāj, ka pēc tam vēl gadus piecus abonējusi “Skolotāju Avīzi”, sekojusi, kas notiek skolās. Arī tagad “Druvā” izlasa visu, kas rakstīts par skolām un izglītību.

Laiks ģimenei

Ar Voldemāru Vizma iepazinās ballē. “Kultūras namā bija oktobra svētku balle. Brālis uzaicināja, teica – nav, ko sēdēt mājās. Nebiju uz ballēm gājēja, uzskatīju, ka darbs ir galvenais un tam jāvelta viss laiks. Viņš bija bijis leģionārs, stalts, izskatīgs.    Todien bija iecerējis braukt pie mammas uz Jūrmalu, nopircis uzvalkam drēbi, bet skroderis nav pašuvis. No­lēmis, nebrauks jau vecajā apģērbā, tā nu atnācis uz balli. Sākām satikties,” atceras Vizma un piebilst, ka uzvalks noderēja, kad abi dzimtsarakstu nodaļā sarakstījās. “Kāzu nebija, arī līgavas pušķa. Tāds bija laiks,” teic Vizma un pastāsta, ka Voldemārs visu mūžu nostrādāja Cēsu pienotavā par elektrotehniķi. “Kad braucu garām pienotavai, vienmēr atceros, kāda izskatījās ēka, kāda tur bija rosība,” nosaka cēsniece.

Kad piedzima bērni, ilgāku laiku bija mājsaimniece, jo vīrs varēja ģimeni uzturēt. Viņš bija sakrājis naudu un nopirka sabrukušu mājiņu Cīrulīšos. “Viņš to atjaunoja katru brīvu brīdi pa kvadrātmetram vien un aicināja mani novērtēt, vai patīk. Viņš smējās, ka klāt pieliks uzrakstu: “Mana māja, mana pils.” Mie­rināju, ka tā nedrīkst, noturēs par buržuju. Šajā mājiņā aizvien dzīvoju,” stāsta Vizma.

Katrs darbs padarāms

Tolaik nestrādāt algotu darbu bija negods. “Cīrulīšos bija koka namiņš – sēnīte – un tajā mazs kiosks, sāku strādāt par pārdevēju. Laikam jau biju laba, mani pārcēla uz patērētāju biedrību par in­struktori. Bija jāapgūst kas jauns. Jāpārzina viss rajons. Veikalos pārdevējas bieži mainījās, bija naudas iztrūkumi. Bet, ja strādā, tad var ielauzties katrā darbā,” pārliecināta Vizma. Viņa izmācījās par prečzini un ilgus gadus nostrādāja patērētāju biedrībā.

Kad sākās Atmoda, dēls  Vitauts bija izveidojis videonomu un uzaicināja mammu darbā. “Bija atkal viss jāapgūst. Skatījos filmas, zināju aktierus. Cilvēki nāca, un varēju ieteikt. Tas bija interesants laiks. Bet atkal sākās pārmaiņas, video laiks bija pagājis,” stāsta cēsniece.

Svētavota spēks

No Svētavota, kas bija aizaudzis krūmos, kaimiņu mājas ņēma ūdeni. “Bieži gājām pie avota. Vitauts atpirka zemi un reiz teica: “Gribu te kaut ko skaistu izveidot.”    Sameklēja zinošus cilvēkus, pamazām, 16 gados, pa metram vien sakopa avota apkārtni. Svarīgākais, ka cilvēkiem patīk šī vieta. Te daudzi atgriežas,” stāsta Vizma. Viņa daudzus gadus pie Svētavota sagaidīja viesus, stāstīja leģendu par šo vietu, par avotiem Latvijā, par ūdens vērtību. Te rīko laulību ceremonijas, svin jubilejas, satiekas draugi. “Savulaik    avota nosaukums bija Dzelzs vārti, pirmskara Latvijā tas dēvēts par Māras avotu, padomju gados par Cīrulīšu avotu. Zintnieki un zinātnieki pētīja avota ūdeni, novērtēja tā īpašības. Tas ir Svēt­avots,” atgādina cēsniece.

Kad laiks kļūs siltāks, Vizma paņems otru nūjiņu un noies pie avota. “Pie avotiņa klusumā, mierā pasēdi, kļūsti sentimentāls, padziedi un dzīvo tālāk. Lūdzu avotiņam gudrību, mīlestību un veselību. Katram jāatrod savs rituāls, tad ap sirdi paliek tik labi. Dzīvē man vajag trīs lietas – lai būtu skaidrība, taisnība un vienkāršība. Viss sarežģītais ir smags un grūts. Dzīve ir tik samezglota un gudra, gandrīz katram sava taisnība. Kā tās salikt kopā? Bieži vien nekā. Dzīvē pārdzīvoti dažādi brīži. Kad tiem izej cauri, beigās iznāc tīrāks un spēj uz daudz ko paskatīties citādi un novērtēt to, kas tev ir. Ne vienmēr drīkst klausīt prātam. Ja tas gaišs, tad vēl, bet arī tas mēdz kļūdīties,” pārdomās dalās cēsniece.

Būt kustībā

Katra diena Vizmai ir piepildīta. “Ir jākustas, ja ne, paliksi uz vietas gan fiziski, gan domās,” atgādina cēsniece. Viņa rītu sāk    ar vingrojumiem. Brokastīs noteikti jābūt zivīm, ēd tikai rupjmaizi. Gatavo dārzeņu sautējumus, garšo auzu pārslas ar bišu produktiem un dzērvenēm, biezpiens ar ievārījumu vai banānu.

“Grēkoju, jo kādreiz gribas šokolādi. Domāju, kripatiņu paņemšu, tad nodomāju – galu galā man tik daudz gadu, vai nevar pagrēkot. Divi gabaliņi labi, bet vairāk ir par daudz, taču nevar jau arī tā dzīvot, ka nošķiries no visas pasaules,” smaidot teic Vizma un uzsver, ka ir potējusies pret kovidu, gripu, dzer D vitamīnu, Svētavota ūdeni un skaita lūgšanas.

“Neviena slimība nav ieēdusies manī. Ja kāds sliktums atnāk, nevajag dusmoties, tas jāsamīļo un jāpalūdz, lai iet prom. Jāpaskatās spogulī un jāpasaka, ka sevi mīlu. Lūk, to nevaru izdarīt. Man bija skaistas, melnas bizes, tādas vairs nevaru gribēt, vecums jau cilvēku pārvērš,” saka Vizma un piebilst, ka ikdienā ķer prieka mirkļus. Kaut vai iebrauc kaimiņš un iztīra pagalmu, viņa    pamāj ar roku, pasmaida. “Piezvana mazmeitas, pastāsta, kā iet, par mani piedomā, un tas iepriecina. Par mazmazbērniem prieks, domāju,    viņi šajā laikmetā dzīvo pārāk steidzīgi, ka tik kaut ko nenokavē. Bet tāda ir šodiena,” vērtē vecvecmāmiņa un ar lepnumu uzsver, ka viņai ir trīs mazbērni un divi mazmazbērni. Ikdienā par Vizmu rūpējas dēls Valdis un visa ģimene. Dēls Vitauts pāragri aizgāja aizsaulē.

“Redzu, dzirdu, pasmieties varu, jokus saprotu, paiet arī varu. Ja tādas vecumdienas, nav ko bēdāt, esmu laimīgs cilvēks,” smaidot saka Vizma, piebilstot: “To, kā pietrūkst, to nevaru dabūt. Man bija ļoti labs vīrs. Astoņus gadus pēc viņa nāves nevarēju paskatīties uz fotogrāfiju, sāpēja sirds. Viņš man bija Dieva dāvana. Jaunībā man dzīvē bija trīs vēlēšanās: lai būtu sava istaba, savs pulkstenis un labs vīrs. Tas viss piepildījies.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Atrast burtus baltās rūtīs

15:25
22.04.2024
20

Krustvārdu mīklu risināšana ne vienam vien ir gan laika īsināšana un prāta asināšana, gan atmiņas trenēšana un savu zināšanu pārbaude. Cēsniece Vizma Kronīte rūtotajiem laukumiem pareizos burtu izvēlas, ne tikai meklējot atbildes, bet arī uzdodot jautājumus – sastādot krustvārdu mīklas. Ar viņu saruna par krustvārdu mīklām, seniora ikdienu un  ne tikai. -Kāpēc tik daudzi risina […]

Vai suns ir “tikai suns”

05:14
19.04.2024
94

Viņa pati par sevi teic, ka vēl cēsiskāka nemaz nevarētu būt, jo bērnība pagājusi pašā Cēsu sirdī, iepretim Sv.Jāņa baznīcai – Torņa ielā 1. Viņa teic, ka “sapņa par Ameriku” viņai nav bijis nekad. Kur cilvēks piedzimis, tur viņam arī jādzīvo, dzīvē nejaušības nenotiek. Pēc profesijas friziere, brīvajā laikā aizraujas ar sportošanu kopā ar suņiem. […]

Abstrakciju rada dvēseles harmonija

05:37
18.04.2024
21

Pārdomas par laiku, kurā dzīvojam, un notikumiem, lietām, kas ietekmē to, kā jūtamies, ko domājam, kā uz to visu reaģējam, tāds ir pamatvēstījums gleznotāja Kaspara Zariņa izstādei “Laika sajūtas”, ko sestdien (13.04.) atklāja Cēsu koncertzālē. “Laika sajūtas” ir piedāvājums iepazīties ar vienu no K.Zariņa radošajām šķautnēm – abstraktajām kompozīcijām, kas līdztekus figurālajai glezniecībai šobrīd saista […]

Ar skatu uz sevi ārēji un iekšēji

08:36
15.04.2024
43

Cēsu klīnikas fizioterapeite Māra Krūze saņēma Latvijas Ārstu biedrības titulu “Gada funkcionālais speciālists”. Ik gadu biedrība dažādās nominācijās pasniedz balvas Latvijas labākajiem mediķiem. Fizioterapeite savā profesijā strādā 19 gadus. Māra Krūze vada individuālās nodarbības dažāda vecuma cilvēkiem, bet lielākoties bērniem – no zīdainīšiem līdz pusaudžiem. Viņai vistuvākā ir neiroloģija, kas ietver darbu ar bērniem ar […]

Nekautrēties, nebaidīties no kļūdām

08:37
13.04.2024
212

Uzticēties procesam un negaidīt no sevis izcilu rezultātu pirmajā reizē. Gleznošanas pasniedzēja BAIBA FEOKTISTOVA Viņa sirdī ir īsta cēsniece. Šai pusē pagājusi bērnība, skolas gadi – ģimnāzijā, vēlāk Rīgā studiju gadi žurnālistikā un mārketingā, bet nu ikdiena paiet tikai saistībā ar mākslu. Gan gleznojot, gan mācot gleznot citus. Baiba Feoktistova dalās savā pieredzē, iedvesmas avotos […]

Galda spēles rosina sadarbību un ļauj iepazīties

10:07
10.04.2024
43

Straupē reizi mēnesī sanāk kopā ģimenes, lai parunātos un spēlētu galda spēles. Pēdējās tikšanās reizēs ar aizrautību visi iesaistījušies prāta spēlē “6. ņem!”. To spēlē ar kārtīm, uz kurām ir skaitļi. No­teikumi ir vienkārši, katrs spēlētājs no kāršu kavas izvelk desmit kārtis. Gājienu pēc gājiena tās izliek četrās rindās augošā secībā. Spēlētāji cenšas, lai viņa […]

Tautas balss

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
33
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Zinām tikai par vienu

12:23
14.04.2024
17
Druva raksta:

“Tagad, kad uzzinām, ka valsts augstās amatpersonas lidojumiem izvēlas arī individuālus pakalpojumus, gribētos zināt, kā rīkojušies premjeri, kas strādāja pirms Kariņa, un arī Valsts prezidenti. Ar kādiem reisiem, publiskiem vai individuāliem, viņi ar savu komandu lidoja? To žurnālisti varētu pastāstīt, varbūt vēl kādam atklātos pārkāpumi,” sprieda seniore.

Rudenī uzbūvē, pavasarī uzrok

12:22
13.04.2024
35
Druva raksta:

“Brīnījos, ka šopavasar Cēsīs, Bērzaines un Satekles ielas krustojumā, atkal raka. Pērn tur izveidoja drošības saliņu, nu visu jauca laukā un pārbūvēja. Jācer, ka tas nesadārdzinās ielas remontu, kas jau tāpat izmaksā daudz. Tādi gadījumi vienmēr raisa izbrīnu. Vai tiešām grūti saplānot, kas kurā vietā jādara, lai nenāktos atkārtoti tērēt naudu,” pārdomās dalījās apkaimes iedzīvotāja.

Neiecietīgais šoferis

12:20
12.04.2024
29
Druva raksta:

“Izlasīju “Hallo, “Druva”” par laipno autobusa šoferi un nodomāju, cik jauki, ja tādi būtu visi. Diemžēl esmu novērojusi, ka ir arī ļoti nelaipni autobusu vadītāji. Tā vienudien autobusā kāpa sieviete ar atbalsta nūjām, ko viņai bija grūti noturēt rokās, tās krita, šoferis tās vairākkārt pacēla, līdz neizturēja un teica – vai visu dienu tā būs […]

Stingrāk jāsoda

08:20
09.04.2024
43
Druva raksta:

“Mēs apsūdzam Balt­krieviju migrantu plūsmā uz Latviju. Taču vai tāda būtu iespējama, ja mūsu pusē nebūtu cilvēku, kas palīdz? Manuprāt, tos, kas atbalsta migrantu ievešanu Latvijā, būtu ļoti stingri jāsoda, jo nekas cits šos cilvēkus neatturēs,” domās dalījās J.

Sludinājumi