Ar skaidru virzību! Jau pirmajās klasītēs Marita Jonase zinājusi, ka grib būt skolotāja! FOTO: no albuma
Ikgadējā Cēsu novada pašvaldības rīkotajā pasākumā “Gada balva izglītībā” 14 pedagogus cildināja par ilgstošu un nesavtīgu darbu, izglītībā.
“Druva” stāstīs par skolotājiem un citiem izglītības darbiniekiem, kas daudzus gadus profesijā veltījuši, audzinot un izglītojot jauno paaudzi.
Aleksandra Bieziņa Raiskuma pamatskolas skolotāja Marita Jonase ar smaidu atzīst, ka Raiskumu par savu darbavietu var dēvēt divu mācību iestāžu apvienošanas rezultātā. Viņa A. Bieziņa pamatskolā strādā kopš brīža, kad darbību beidza Spāres skola un pedagogiem tika piedāvāta iespēja strādāt Raiskumā.” Mēs, Spāres skolas skolotāji, nonākot Raiskumā, tikām ļoti labi novērtēti kā zinoši un profesionāli,” gandarīti teic Marita.
Pēc pamatizglītības būdama sākumskolas skolotāja, Marita apguvusi nepieciešamos kursus, lai kļūtu par speciālo pedagogu. “Strādāju ar īpašajiem bērniem, ar tiem, kuriem ir visgrūtāk, ar “C līmeņa” bērniem,” paskaidro skolotāja. Jāpiebilst, ka izglītības un medicīnas sistēmā jēdziens “C līmenis” attiecināms uz bērniem ar smagiem garīgās attīstības (intelektuālās attīstības) traucējumiem vai vairākiem smagiem attīstības traucējumiem. Šiem bērniem ir nepieciešams maksimāls un pastāvīgs atbalsts gan mācību procesā, gan ikdienas aprūpē.
Marita ar bērniem, kam vajadzīgs īpašais atbalsts, strādā jau 26 gadus. Viņa atzīst, ka sākumā bijis ļoti grūti, jo pārnākusi no vispārizglītojošās skolas. Tagad pārliecināti saka: “Gandarījums, ko gūstu tur strādājot, pat par vismazāko sīkumu, ko šie bērni iemācās, ir neaprakstāms!” Viņa paskaidro, ka šajā darbā apzināti jāiemācās priecāties par katra audzēkņa apgūtajiem sīkumiem. Kas, veselus bērnus mācot, šķiet ikdienišķa detaļa, šajā gadījumā var būt ārkārtīgi garš un grūts ceļš daudzu mēnešu un pat gadu garumā. Turklāt pašiem pedagogiem jābūt apveltītiem ar īpašu pacietību, nereti mēnešiem no vietas darot un mācot vienu un to pašu darbību. Marita gan atzīst, ka jebkuram, pat pedagogiem ar tik ilgu rūdījumu šajā sfērā, gadoties, ka pietrūkst pacietības. Tā kā stundu viņas vada divatā kopā ar kolēģi, dažkārt tiekot izmantota iespēja uz mirkli iziet no klases, lai atgrieztos un turpinātu strādāt ar jaunu pacietības devu. “Turklāt šiem bērniem nereti ir tā, ka vienu dienu viņi var iemācīto izdarīt, bet citā dienā ir “atkritiens” un atkal nevar,” situācijas ikdienas darbā raksturo skolotāja. Vislielāko uzrāvienu apguvē varot redzēt tieši no mazākajiem audzēkņiem, kad viņi uzsāk mācības pirmajā klasē.
Atceroties, kā pašai radās doma kļūt par skolotāju, Marita ar smaidu dalās atmiņās: “Jau kopš bērnības šī profesija bija viena no divām, par ko domāju. Otra bija feldšere, jo tolaik dzīvoju blakus ambulancei. Tur parasti nāca jaunas feldšeres, un man patika ar viņām draudzēties. Taču skolā ķīmija ne pārāk padevās, un es atmetu šo domu. Protams, bērnībā, līdzīgi kā daudzas citas mazas meitenītes, es mācīju lelles. Nosēdināju rindā, saliku priekšā burtnīcas un vadīju viņām stundas. Kad beidzām astoto klasi, mūsu skolotājs bija saglabājis tās vēstules, kur pirmajās klasītēs rakstījām, kas vēlamies būt, kad pieaugsim. Tur arī bija rakstīts, ka gribu būt skolotāja.”
Vidusskolā Marita izvēlējusies mācīties pedagoģiskā novirziena klasē, jau tad ieliekot pamatus nākotnes profesijai. Tiesa gan, viņa atzīst, ka bijusi izteikts mājas cilvēks un ļoti nav gribējusi doties kaut kur prom studēt. Iestājeksāmenos studijām Liepājas pedagoģiskajā augstskolā apzināti izvēlējusies vienā no eksāmeniem izkrist. No mācībām, protams, nav izsprukusi, jau paralēli darbam vispirms iegūstot bērnudārza audzinātājas profesiju, bet pēc tam arī kļūstot par sākumskolas skolotāju.
No sava pedagoģiskā darba Marita atpūšas īsti latviskā garā. Viņai esot gan dārziņš, gan siltumnīca, tāpat prieku dodot ģimene un arī sunīši un kaķīši. Tagad, kad ir jau pensijā, viņa turpina darbu skolā divas dienas nedēļā.
