Piektdiena, 21. jūnijs
Vārda dienas: Emīls, Egita, Monvīds

Kaut nedaudz ļauties klusumam

Jānis Gabrāns
15:04
03.01.2024
43
Teraudkalns2

Ir brīdis, kad gaisma uzvar tumsu, kad kristīgajā pasaulē piedzimst Dieva dēls.

Laiks līdz Ziemassvētkiem vienmēr bijis pārdomu laiks, un redzam, ka mūsu sabiedrībā itin veiksmīgi sadzīvo pagāniskais ar kristīgo. Latvietis var piedalīties bluķa vilkšanā saulgriežu rituālos un pēc dažām dienām doties uz baznīcu, lai priecātos par silītē dusošo Jēzu.

Šajā laikā uz sarunu aicinājām Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesoru, reliģiju pētnieku Valdi Tēraudkalnu.

– Ko nozīmē būt reliģiju pētniekam?
– Reliģiju pētniecība nedod gatavas atbildes, nesaka, kas ir pareizi, kas -    ne. Reliģiju pētniecība tāpat kā teoloģija paver mūsu skatu plašāk un ļauj mums ieraudzīt, ka nav tikai viena vienīgā un pareizā atbilde. Ir daudzas atbildes, no kurām katrs individuāli varam izvēlēties savu. Es teiktu, ka reliģiju pētniecība paplašina mūsu redzesloku.

– Par ticību runā daudzi, sociologi min trīs aspektus: ticību bez piederības,    piederību bez ticības un ticību kopienai.
– Ticība bez piederības raksturīga daudzviet, tostarp Latvijā, savukārt piederība bez ticības ir Skandināvijas modelis. Ja runājam par ticību kopienai, mūsdienās cilvēkiem ir svarīgi piederēt, un tas nav nekas jauns. 60.gados bīskaps Robinsons Anglijas baznīcā teica, ka jautājums mūsdienās nav par to, kā atrast taisnīgu Dievu, bet par to, kā atrast žēlsirdīgu kaimiņu. Un varbūt viens no otra nemaz nav tik ļoti šķirami, kā pirmajā brīdī liekas. Patiesībā jau robeža starp ticēt un neticēt nebūt nav tik skaidra, kā kāds varbūt domā.

– Kā, jūsuprāt, Latvijā sadzīvo pagāniskās un kristīgās tradīcijas? Kā šīs puses viena otru ietekmējušas?
– Kristietība tieši tāpēc kļuvusi par globālu reliģiju, ka tā ir, lai arī ne bez grūtībām, pratusi piemēroties dažādām kultūrām. Kris­tietība nav veidojusies tukšā vietā, tā ir pārņēmusi senāku reliģiju prakses un idejas, tām piešķirot jaunu saturu. Tā tas ir arī Latvijā. Piemērs tam ir tautasdziesmu melodijās un motīvos balstītas baznīcas dziesmas. Tomēr jāapzinās arī tas, ka mūsdienu pasaule ir sarežģītāka un tajā mēs nevaram runāt par vienkāršotu pretstatu pāri “pagāniskais/ kristīgais”, jo, pateicoties interneta videi un migrācijas procesiem, ceļo arī idejas. Tas pats par sevi nav nekas slikts, tomēr šajos apstākļos ir svarīgi, lai mēs būtu zinoši reliģijā, nebūtu lētticīgi un neļautos katram, kas kristietības vai citā vārdā sola pārticību un visu problēmu atrisināšanu, īpaši, ja par to tiks maksāts.

– Kā šajā iederas dievturi, kas it kā balstās uz pagānisko un ir oficiāli reģistrēta reliģiska organizācija. Viņi arī norāda, ka Dieva dzimšana Ziemas­svētkos nav kristiešu jaunievedums, bet gan saistāma ar gaismas atdzimšanu Ziemas saulgriežos.
– Ziemassvētku svinēšana attīstījās pamazām, visticamākais, kristianizējot Ziemas saulgriežu svētkus. Ilgstoši kristietībā Liel­dienas un Lielā piektdiena tika uzskatītas par svarīgākiem svētkiem nekā Ziemassvētki, un daudzās kultūrās vēl aizvien ir tā. Sim­bolika, kas saistās ar saulgriežiem, labi izsaka Ziemassvētku vēstījumu par gaismu, kas spīd tumsā. Reliģijas ietekmējas viena no otras. Dievturi, veidojoties 20. gadsimta divdesmitajos gados, ietekmējās no kristietības – piemēram, Ernesta Brastiņa sarakstītais katķisms jeb cerokslis ir kā sistematizēts dievturu ideju izklāsts. Par pašu senlatviešu reliģiju mēs taču zinām maz, mēģinājumi jaunradīt latviešu reliģiju ir relatīvi jauni un saistās ar nacionālisma veidošanos un reakciju pret vācbaltiešu kontrolēto luterānismu. Lai nu kā, reliģijām nevajadzētu apkarot vienai otru, bet arī nepiekrītot savstarpēji izturēties ar cieņu. Piemēram, man liekas apsveicami, ka dievturi ieguvuši tiesības laulāt ar juridiskām sekām. Es gan domāju, ka tādas tiesības nav privilēģija, bet būtu jādod jebkurai reliģiskai organizācijai, kura to vēlas un ir gatava ievērot valsts noteikto juridisko ietvaru laulību reģistrēšanai.

– Kas būtu tas būtiskais, par ko mums katram vajadzētu īpaši padomāt Ziemassvētku prie­kš­vakarā?
– Lielais un nozīmīgais mūsu dzīvēs nereti nāk lēni. Kā aprakstīts evaņģēlijos, gan ganiem, gan gudrajiem bija jāmēro ceļš uz Betlēmi. Dzīvi pārveidojoša sastapšanās nenotika uzreiz. Tā sākas ar lielo dzīves jautājumu uzdošanu – par mūsu vietu pasaulē, mūsu galīgumu, par pirmšķirīgo mūsu dzīvē. Ceļi ir dažādi – ne velti eksistē tik atšķirīgas konfesijas.  Šis ir arī laiks padomāt, ko īsti gaidām, uz ko ceram Ziemassvētkos. Vai gaidām kādas sen kārotas dāvanas zem eglītes vai vēsti, kas rakstīta Bībelē: “Redzi, tavs ķēniņš pie tevis nāk, viņš ir taisns un glābējs – pazemīgs.” Ko vairāk gribam sagaidīt, saņemt? Laikam nevar tā stingri nodalīt, kas svarīgāks, jo, domājot par sevi, par savējiem, jādomā par Dieva žēlastību, mīlestību, dāsnumu, jālūdz viņa aizsardzība, un, domājot par Dievu, jābūt pateicīgam par cilvēkiem apkārt.

Un tā katru gad’ no jauna, kā teikts tik zināmajā dziesmā. Vai tas nav brīnišķīgs Dieva plāns, ka viņš mums katru gadu dod iespēju no jauna piedzīvot pestīšanas apsolījumu. Arī tad, ja vienu gadu mums nav izdevies, mums tiek dota nākamā iespēja.

– Ziemassvētku vakarā baznīcās skan lasījums no Bībeles, kurā eņģeļi vēsta – miers virs zemes tiem cilvēkiem, pie kā Dievam labs prāts. Redzot notiekošo Ukrainā, Izraēlā, būtu jāsecina, ka Dievam nav īsti labs prāts pie ļaudīm?
– Jautājums ir, kādu mēs iztēlojamies Dievu. Ja tas mums liekas kā bargs un visvarens valdnieks, lielais visu lietu sakārtotājs, tad mūs gaida vilšanās, jo šobrīd pasaulē notiekošie asiņainie konflikti un daudzas citas traģēdijas satricina tādus priekšstatus. Bet varbūt vērts aizdomāties, ka Dievs cieš līdzi ar mums, varbūt cieš mums līdzās, varbūt, kā Ziemassvētku stāstā, viņš atklājas nevarīgā, apdraudētā bērnā. Var­būt viņam ir vajadzīgas mūsu rokas, lai mainītu pasauli. Pārāk    bieži cilvēki ar neko neizsakošām frāzēm par Dieva gribu un prātu aizsedz paši savu pilsoniskās atbildības un solidaritātes trūkumu.

– Ir apzīmējums “Ziemas­svētku draudze”, proti, tie, kuri dievnamā ienāk reizi gadā – uz Ziemassvētkiem. Svētvakarā baznīcas ir ļaužu pilnas, vai tā ir tradīcija vai tomēr nepieciešamība būt klāt šajā brīnuma gaidīšanā?
– Domāju, te nav vienas atbildes, vajadzīgi abi. Jāsaprot, ka motīvi, kāpēc cilvēki iet uz baznīcu, ir dažādi un mainīgi. Tāpat kā iemesli, kāpēc izvēlas to vai citu draudzi, to vai citu konfesiju. Galvenais, lai baznīca tiešā un pārnestā nozīmē būtu atvērta un cilvēkus iekļaujoša. Diemžēl ne vienmēr tā ir. Baznīcai būtu jābūt pazemīgākai un vairāk jāapzinās, ka tā ir instruments, nevis mērķis. Tai nav visas atbildes, bet gan uzdevums aicināt meklēt kopā, atvērties tam, kas ir lielāks par mūsu ikdienas dzīves mērogu. Tas ir kas vairāk par pieķeršanos vienam dievkalpojuma stilam vai teoloģisku uzskatu sistēmai. Tra­dīcija ir dzīva tad, kad tā mainās. Vēstures gaitā tas vienmēr ir noticis. Reformācija nav tikai kustība konkrētā vēstures posmā, bet uz pārmaiņām vērsts impulss, kas vienmēr bijis klātesošs kristietībā, piemēram, mūku aizsāktās atjaunotnes kustībās it kā tumšajos viduslaikos. Šādi strāvojumi nereti parādās tad, kad kristietība saplūst ar politisko varu un zaudē kritisko distanci, kad tā birokratizējas vai kļūst vienkārši par izklaides industrijas elementu.

– Ko jums pašam nozīmē Ziemassvētki? Vai izdodas katru gadu no jauna gūt šo brīnuma sajūtu?
– Man tie kopš bērnības liekas skaistākie gada svētki. Atceros, mamma pēc skolas slepus no citiem veda mani uz netālo Vecās Ģertrūdes baznīcu Rīgā. Es neko daudz nesapratu no tur notiekošā, taču uzrunāja pārpildītā baznīca, sveču smarža milzīgajā, kā vismaz tolaik likās, eglē, kā arī tā īpašā gaidu un svinīguma atmosfēra. Padomju laikā baznīcas apmeklējums saistījās ar noklusēto un neatļauto, un tas, protams, man kā pusaudzim sniedza papildu stimulu. Nevaru teikt, ka vēlākos gados vienmēr ir bijusi tāda brīnuma sajūta. To arī nevar sagaidīt, jo katra gada nogale ir citāda un mūsdienās savu ietekmi, gribam to vai ne, atstāj patēriņa kultūra. Ja lielveikalos Ziemas­svētku melodijas kopā ar atlaižu piedāvājumiem skan jau mēnesi vai ilgāk pirms svētkiem, brīžiem rodas sajūta, ka brīnumainais tiek aprakts zem visas šīs kņadas un burzmas.

– Ko vēlētu mūsu lasītājiem Ziemassvētkos?
– Ļauties klusumam. Kaut nedaudz. Mēs esam steidzīga un aizkaitināta sabiedrība. Tāpēc tik svarīga ir iespēja noklust.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

06:30
19.06.2024
97

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte. “Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk […]

Maza vieta ar lielu sapni

06:13
17.06.2024
77

Pasaules latviešu mākslas centrs darbu Cēsīs sāka pirms desmit gadiem. To vada Čikāgā dzimušais Kārlis Kanderovskis, kurš jau vairākus gadus dzīvo Cēsīs. Mākslas centra galvenais mērķis ir veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara laikā trimdā devušies latviešu mākslinieki, kā arī ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. Centrs bez maksas ir atvērts ikvienam un darbojas, […]

Ja ir ideja, vēlēšanās un prasme – ir arī nauda

06:39
16.06.2024
30

Jaunajā Eiropas Savienības plānošanas periodā turpinās programma “Leader”, kurā finansējumu Cēsu un arī Smiltenes novada Raunas un Drustu pagastos apsaimnieko  biedrība “Cēsu rajona lauku partnerība”. Ir izstrādāta   stratēģija, kurā iezīmēti attīstības virzieni un mērķi. Būtiska vieta atvēlēta mikro un mazās uzņēmējdarbības attīstībai un dažādošanai, sekmējot pakalpojumu pieejamību un augstas pievienotās vērtības uzņēmējdarbības attīstīšanu. Biedrība rīkoja […]

Turcija. Valsts, kas vilina ar viesmīlību

05:27
15.06.2024
154

Cēsniece Sandra Krastiņa Stambulā dzīvoja, lai auklētu mazdēlu, kamēr zēna mamma, Sandras meita Ieva, bija vietējās “Galatasaray” basketbola komandas spēlētāja. Jāmeklē pamatskolas atestāts Ukrainā notiekošā kara dēļ Turcijā bija ļoti grūti dabūt uzturēšanās atļauju. Lai varētu tur dzīvot gadu, Sandrai bija jāuzrāda visi savi izglītības dokumenti, sākot no pamatskolas beigšanas. Likās, pensionārei to nekad dzīvē […]

Gribas, lai mirklis apstājas un šo skaistumu redz arī citi

22:44
13.06.2024
156

MĀRA KREICBERGA vārdu zina tie, kas sociālajos medijos seko sižetiem par savvaļas dzīvnieku ikdienu. Viņa uzņemtās fotogrāfijas un video sižeti saista un iejūsmina daudzus. Tajos skatītājs tiek ievests tik dziļi meža iemītnieku ikdienā, ka ir sajūta – esi dzīvniekam līdzās.Arī M.Kreicberga profesija ir saistīta ar dabu – viņš ir biškopis un kopā ar ģimeni dzīvo […]

Darbs tepat pie mājas

07:10
13.06.2024
99

Valija Odziņa dārziņā pie mājas pārstaigā vagas. Nezāles izravētas, bet mieru nedod kartupeļu lielākais ienaidnieks Kolorado vaboles. “Tās jānolasa, bet vairāk bail, ka kailgliemezis neparādās,” stāsta Valija un atklāj, ka vēlu vakarā gājusi pārbaudīt, vai kāds nav atlīdis. Pēdējā laikā gan Taurenē par tiem nav dzirdēts, bet pirms pāris gadiem daži atrasti. “Kaut ko izaudzēt […]

Tautas balss

Zināšanas, kas vajadzīgas katram

17:05
18.06.2024
17
Lasītāja G raksta:

“Pagājušajā nedēļā Valmierā ikviens varēja uzzināt un arī praktiski pamācīties, kas tieši darāms krīzes situācijās. Aizsardzības ministrija rīkoja dienu “Bruņojies ar zināšanām”, kur speciālisti tikās ar iedzīvotājiem. Tāds pasākums bija pavisam 14 pilsētās Latvijā, bet mūsu valstī taču ir daudz vairāk pilsētu un visās dzīvo cilvēki, visur vajadzīgas šādas zināšanas, īpaši jau šajā situācijā, kurā […]

Svētkus sarīko pati kopiena

23:01
13.06.2024
22
Svētku apmeklētāja raksta:

“Skujenē bija ļoti skaisti pašu pagasta iedzīvotāju rīkoti svētki. Tur varēja baudīt gan koncertus, gan pamieloties ar vietējo gatavotiem gardumiem, gan redzēt daudz ko citu. Lieliski, ka ir uzņēmīgi, rosīgi cilvēki, kas darbojas savā un citu labā,” ar gandarījumu sacīja svētku apmeklētāja.

Prieks par atjaunoto ielu

23:00
13.06.2024
30
Bērzaines iedzīvotāja raksta:

“Braucu Cēsīs pa jauno Bērzaines ielu un priecājos, cik tā skaista! Tiešām gandarījums, ka atrasta nauda un veikta tik vērienīga pārbūve. Tagad sakārtos Emīla Dārziņa ielu, tad vēl vajadzētu sakārtot to Bērzaines ielas atlikušo daļu, kas ved līdz Gaujas ielai, tad šī apkaime būtu vienkārši fantastiska. Bet laikam jau jāsaprot, ka visu tūlīt nevar gribēt,” […]

Kas par maksu, kas bez maksas

22:59
13.06.2024
25
Lasītājs J. raksta:

“Lasu un domāju, kā tā, uz Cēsu kauju jubilejas koncertu, kur uzstājas vietējie dejotāji, jāpērk biļete, bet Igaunijas mūziķu koncertu varēs klausīties bez maksas. Vai tā ir mūsu paš­valdības godīga attieksme pret iedzīvotājiem,” neapmierinātību pauda lasītājs J.

Senioriem grūti izstaigāt lielus attālumus

22:58
13.06.2024
39
Cēsniece raksta:

“Cēsīs, Palasta un Gaujas iekas krustojumā pie muzeja krātuves, bija soliņš, kur bija ērti mirkli atpūsties, sakārtot pirkumus pēc iznākšanas no “Maxima” veikala un doties kājām mājās. Tagad soliņa vairs nav. Žēl, ka tas noņemts, nepadomājot par vecajiem cilvēkiem, kuriem grūti izstaigāt lielus attālumus, turklāt ar pirkumu maisiņiem rokās. Kopumā pilsētā ir pārāk maz soliņu. […]

Sludinājumi