Piektdiena, 21. jūnijs
Vārda dienas: Emīls, Egita, Monvīds

Katra palīdzība dos ukraiņiem iespēju turpināt cīnīties, nenomirt

Anna Kola
14:23
12.01.2024
31
Ieva

Teju mēnesi Cēsu Vēstures un mākslas muzejā bija skatāma tērpu mākslinieces Ievas Ādamsones instalācija “Madonna ar bērnu. Kara gads. Mans kliedziens”. Darbs – pārdomas raisošs, protams, tieši par karu, Ukrainu un cilvēku ciešanām.

Māksliniece bija viena no tām, kas jau pirmajos kara mēnešos sāka Ukrainas karavīriem tik nepieciešamo maskēšanās tīklu siešanu. Ieva izveidoja akciju “ #elizas”, nosaukumu asociējot ar pasaku par Meža gulbjiem, kurā māsa pin nātru kreklus, lai glābtu brāļus, lai viņi uz mūžīgiem laikiem nepārvērstos par putniem. Akcijā iesaistījās vairāki tūkstoši sieviešu visā Latvijā un latviešu diaspora citās valstīs.
Ar Ievu sarunājāmies par to, kas darba idejas pamatā, par kaismīgo pārliecību par to, ka mums arvien jāatbalsta ukraiņi viņu cīņā, un svētku laika īpašo gaisotni.

– Cēsīs veselu mēnesi bija skatāms jūsu darbs – mākslas instalācija.

– Darbs tapa pirms gada. Sākoties karam Ukrainā, ātri vien ielēcu notikumu virpulī, cenšoties atbalstīt ukraiņus šajā viņiem grūtajā laikā. Lai arī pašmērķis nebija izveidot plašu kustību, tomēr ar laiku “ #elizas” patiešām kļuva par lielāka mēroga organizāciju.

Elīzas bija nosaukums, ko devu aktīvistiem, kas darināja maskēšanās tīklus ukraiņu karavīru vajadzībām. Tas notika sadarbībā ar dažādiem muzejiem Latvijā, ar diasporu daudzviet Eiropā. Pinot tīklu, rodas skaists musturs. Viena no domām, kas tolaik galvā pazibēja, bija tā, ka maskēšanās tīkls veido skaistu gobelēnu. Tai brīdī šķita, ka tādu tīklu miera laikos varētu arī iesaistīt kādā mākslas darbā, bet tobrīd gan nebija ne brīvāka brīža, ne iespējas ieceri realizēt. Kara gada sākums bija ļoti aizņemts. Kādā mirklī gan sāk pietrūkt vārdu, ar ko uzrunāt cilvēkus ziedot, iesaistīties, nepierast pie tā, ka karš arvien notiek.

It kā šķiet, ka pēc gada karadarbības cilvēkiem vajadzētu saprast, par ko mēs iestājamies – nav slikti priecāties par skaistām lietām un svinēt dzīvi, tomēr pēc gada cilvēki no kara jau sāka nogurt. Palīdzēt ukraiņiem bija stilīgi pirmajā gadā. Tagad visbiežāk dzirdams par to, ka cilvēki par karu Ukrainā negrib dzirdēt, ziņas nelasa, tas viss ir nogurdinoši. Šāda pieeja, manuprāt, liecina par tādu nedaudz infantilu skatījumu uz dzīvi. Līdz ar to tiešām vairs nav vārdu, ar ko noformulēt aicinājumus piedalīties, palīdzēt. Tāpēc jāmeklē citi veidi, kā cilvēkus uzrunāt. Un tāda ir arī mana mākslas instalācija.
Neviena detaļa, nianse instalācijā nav tāpat vien – katram sīkumam ir nozīme. Madonnas svārki veidoti no maskēšanās tīkla, apakšā čuč bērniņš, kas ir tā mūsu visu nākotne – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Apkārt redzami kabatas lukturīši, kas pagājušajos Ziemassvētkos bija viens no lielākajiem lūgumiem Ziemassvētku vecīša dāvanu sarakstā no ukraiņu bērniem, lai viņiem, sēžot tumšajos pagrabos, būtu savi lukturīši. Arī Madonnas kronis, kas veidots no skrūvēm un naglām, simbolizē Ukrainu kā vienu no šo preču ražošanas lielvalstīm. Madonnai nav ne roku, ne kāju, simboliski parādot, ka karu viņa nevar ne atgrūst, ne no tā aizbēgt. Apavi simbolizē kara upurus – karš nešķiro. Tās ir sievietes, bērni, veci ļaudis, karavīri. Mirst visi.

– Vai ir nācies caur savām aktivitātēm arī būt Ukrainā? Nogādāt palīdzību turp?

– Jā, esmu tur bijusi divas reizes. Abas reizes nogādājām palīdzību konkrētai vienībai, kurā bija arī viens Latvijas karavīrs. Pēdējā braucienā uz Ukrainu samērā netālu no vietas, kur atradāmies, nokrita krievu mesta bumba, kas nogalināja astoņus gadus vecu zēnu. Tas bija emocionāls pārdzīvojums, jo mani mājās gaidīja mans astoņgadīgais dēliņš. Ilgi meklēju atbildes, kāpēc tik ārkārtīgi par to pārdzīvoju, jo līdz šim brīdim par to raudu. Esmu pat domājusi par to, ka arī Latvijā ik dienu mirst bērni, tomēr šis gadījums mani satricināja līdz pašiem sirds dziļumiem tieši šīs nāves bezjēdzīguma dēļ.

Arī fakts, ka, esot tur, patiesi pieskaries nāvei, ir emocionāls pārdzīvojums. Tur nākas arī pašam tieši sajust, cik trausla ir cilvēka dzīvība. Mēs gan atradāmies relatīvi drošā Ukrainas daļā, pie Karpatiem, kas ir diezgan tālu no aktīvās karadarbības zonas, bet tas nepasargā necik. Tāpat kādā brīdī arī saulainā dienā var nokrist bumba.

– Runājot par Ukrainu, jāpiekrīt, ka kara sākumā pārdzīvoja teju visi. Laikam ejot, patiešām par palīdzību Ukrai­nai dzird arvien mazāk. Cilvēki, kā jūs teicāt, pierod pie tā, ziņas izvēlas nelasīt, nervus nebojāt. Vai jums pašai nepieciešamību atbalstīt Ukrainu stiprina kādas radniecības sai­tes vai draudzība?

– Nē, tādā ziņā mani ar Ukrainu nekas īsti nesaista. Esmu cītīgi mācījusies vēsturi (smaida). Ir naivi iedomāties, ka tas mūs visus nekādi neskar. Tā arī nav drāma, ka tūlīt nāks krievi, nē. Bet Krievija arvien ir tāds negausīgs rīma, kuram īsti nav sāta sajūtas. Šis karš ieies vēsturē kā bezjēdzīgākais karš, kur īsti nav saprotams ne cēlonis, ne mērķis, kāpēc tas vispār notiek.

Jo vairāk domāju, jo vairāk saprotu, kas īsti mums dzīvo līdzās, saprotu, ka atbalsts Ukrainai nenozīmē organizēt skaistas akcijas, gatavojot mākslas instalācijas. Lielu daļu no līdzekļiem Ukrainas atbalstam esmu savākusi, tirgojot savus radītos produktus, piemēram, rīta svārkus vai bikškostīmus, pret ziedojumiem. Var jau būt, ka no malas izskatās – vai, cik viegli un skaisti! Bet tā tas nav. Saņemu ļoti daudz vēstuļu, komentāru, kas ar savu saturu reizēm liek aizdomāties – kas ir tie cilvēki, kas dzīvo mums blakus?

Man blakus vienmēr ir vīrs. Kopš kara sākuma viņš līdzdarbojies visās manās aktivitātēs. Un tad vīrs saprata, ka starp viņa kolēģiem ir daudzi “citādi domājoši”. Iespējams, mans šī brīža spīts nu jau ir tāpēc, ka redzu, kādi cilvēki dzīvo šeit, Latvijā, mums blakus. Ir naivi iedomāties, ka te neeksistē provokācijas, Latvijā ir pietiekami daudz kremliski domājošu cilvēku. Tas noteikti ir vēl viens faktors, kas neļauj pārtraukt palīdzības sniegšanu Ukrainai. Katra palīdzība dos ukraiņiem iespēju turpināt cīnīties, nenomirt, arī attālina varbūtību, ka kas līdzīgs var notikt pie mums.

– Kā ar “Elīzām”? Vai tīklus pinat joprojām?

– Jā, projekts arvien darbojas, maskēšanās tīkli top. Priecājos, ka tas ir nostabilizējies jau ļoti pārdomāts un pareizs. Vienu brīdi, jāatzīst, šī iecere bija aizgājusi pašplūsmā, cilvēki tik ļoti gribēja palīdzēt, bet nedomāja par to, ko īsti viņi pin un taisa. Izpratne, kādam jābūt kamuflāžas tīklam, īsti nav un nav vēlēšanās konsultēties. Es gan vienmēr esmu visus aicinājusi uzrunāt kādu militārpersonu, viņi zina, kā pareizi jāgatavo maskēšanās tīkli.

– Vien par to dzirdam mazāk.

– Cilvēki vairāk pārdomā, kur un kāpēc ziedo. Cilvēkiem nepieciešams konkrēts stāsts, lai uzrunātu šim mērķim. Nupat noslēdzām kampaņu, lai atbalstītu Ukrainas sapieru vienību. Divdesmit dienās saziedoja mazliet vairāk par septiņiem tūkstošiem eiro. Par šo summu tiks iegādāti droni un lāzerīši, lai varētu vieglāk atrast mīnu stieples. Šis aicinājums bija ar konkrētu stāstu, kam vajadzīgs ziedojums, ar daudziem uzskates materiāliem, kas radīja izpratni, kam tad cilvēki ziedo.

Mīnēta ir apmēram trešdaļa Ukrainas teritorijas. Tās ir apmēram trīs Latvijas. Lai visu to atmīnētu, vajadzīgi apmēram 70 – 80 gadi. Arī mīnas ir dažādas, sākot ar lielajām prettanku kājnieku mīnām, beidzot ar pavisam sīkām, pildspalvas lieluma mīnām, kas sprāgstot var izšķaidīt cūkas kāju. Tad ir taureņu mīnas, kuras uzreiz nesprāgst. Tās izmet virs atmīnētajām teritorijām. Starp­tautiskās konvencijas paredz, ka tādu mīnu darbība ir līdz 48 stundām, tad tās pašiznīcinās. Krie­vijas mīnām tādas īpašības nav, tās sprāgst vien tad, ja kāds uz tām uzkāpj. Arī no lidaparātiem tās izkaisa haotiski. Vienā vietā var būt kaudzīte, citā – tālu cita no citas. Mīnēts var būt viss: ledusskapji, klavieres, šūpoles un karuseļi. Tiek mīnētas vietas, ko, šķiet, divdesmit pirmajā gadsimtā attīstītas valsts kontekstā nevaram pat iedomāties. Krievijas darbības principi ir līdzīgi kā teroristiskajām organizācijām – iznīcināt civiliedzīvotājus.

– Jūs minējāt – ir skaisti baudīt dzīvi, aiz loga baltā ziema, plānojām, ko dāvināsim Zie­massvētkos, ko liksim svētku mielastā. Tomēr citviet arvien notiek karš, sajūtas nav tik priecīgas. Kādas bija jūsu izjūtas šajā laikā?

– Domāju, mēs noteikti drīkstam svinēt svētkus, mierīgi sēdēt pie svētku galda. Bet ceru, ka cilvēki tomēr atteicās no vienas lietas, ko plānoja pirkt, un ziedoja šo naudu ukraiņiem. Daudz organizācijas svētkos gatavoja paciņas ukraiņu karavīriem. Tajās bija, piemēram, siltas zeķes, kabatas lukturītis, roku sildītāji – jebkas, kas var sasildīt aukstā laikā, esot frontē. Tādā veidā varam vismaz daļiņu tās gaismas, kas svētkos mājoja mūsu namos, nosūtīt zēniem frontē.

Bieži aicinu ļaudis atteikties no vienas kafijas krūzes benzīntankā, veltot šo naudu Ganta fonda projektiem. Tas varbūt jau izklausās nodrāzti un apnicīgi, bet tā patiešām ir – ukraiņu puiši arvien turpina cīnīties arī par mums!

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

06:30
19.06.2024
90

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte. “Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk […]

Maza vieta ar lielu sapni

06:13
17.06.2024
75

Pasaules latviešu mākslas centrs darbu Cēsīs sāka pirms desmit gadiem. To vada Čikāgā dzimušais Kārlis Kanderovskis, kurš jau vairākus gadus dzīvo Cēsīs. Mākslas centra galvenais mērķis ir veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara laikā trimdā devušies latviešu mākslinieki, kā arī ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. Centrs bez maksas ir atvērts ikvienam un darbojas, […]

Ja ir ideja, vēlēšanās un prasme – ir arī nauda

06:39
16.06.2024
30

Jaunajā Eiropas Savienības plānošanas periodā turpinās programma “Leader”, kurā finansējumu Cēsu un arī Smiltenes novada Raunas un Drustu pagastos apsaimnieko  biedrība “Cēsu rajona lauku partnerība”. Ir izstrādāta   stratēģija, kurā iezīmēti attīstības virzieni un mērķi. Būtiska vieta atvēlēta mikro un mazās uzņēmējdarbības attīstībai un dažādošanai, sekmējot pakalpojumu pieejamību un augstas pievienotās vērtības uzņēmējdarbības attīstīšanu. Biedrība rīkoja […]

Turcija. Valsts, kas vilina ar viesmīlību

05:27
15.06.2024
141

Cēsniece Sandra Krastiņa Stambulā dzīvoja, lai auklētu mazdēlu, kamēr zēna mamma, Sandras meita Ieva, bija vietējās “Galatasaray” basketbola komandas spēlētāja. Jāmeklē pamatskolas atestāts Ukrainā notiekošā kara dēļ Turcijā bija ļoti grūti dabūt uzturēšanās atļauju. Lai varētu tur dzīvot gadu, Sandrai bija jāuzrāda visi savi izglītības dokumenti, sākot no pamatskolas beigšanas. Likās, pensionārei to nekad dzīvē […]

Gribas, lai mirklis apstājas un šo skaistumu redz arī citi

22:44
13.06.2024
156

MĀRA KREICBERGA vārdu zina tie, kas sociālajos medijos seko sižetiem par savvaļas dzīvnieku ikdienu. Viņa uzņemtās fotogrāfijas un video sižeti saista un iejūsmina daudzus. Tajos skatītājs tiek ievests tik dziļi meža iemītnieku ikdienā, ka ir sajūta – esi dzīvniekam līdzās.Arī M.Kreicberga profesija ir saistīta ar dabu – viņš ir biškopis un kopā ar ģimeni dzīvo […]

Darbs tepat pie mājas

07:10
13.06.2024
99

Valija Odziņa dārziņā pie mājas pārstaigā vagas. Nezāles izravētas, bet mieru nedod kartupeļu lielākais ienaidnieks Kolorado vaboles. “Tās jānolasa, bet vairāk bail, ka kailgliemezis neparādās,” stāsta Valija un atklāj, ka vēlu vakarā gājusi pārbaudīt, vai kāds nav atlīdis. Pēdējā laikā gan Taurenē par tiem nav dzirdēts, bet pirms pāris gadiem daži atrasti. “Kaut ko izaudzēt […]

Tautas balss

Zināšanas, kas vajadzīgas katram

17:05
18.06.2024
15
Lasītāja G raksta:

“Pagājušajā nedēļā Valmierā ikviens varēja uzzināt un arī praktiski pamācīties, kas tieši darāms krīzes situācijās. Aizsardzības ministrija rīkoja dienu “Bruņojies ar zināšanām”, kur speciālisti tikās ar iedzīvotājiem. Tāds pasākums bija pavisam 14 pilsētās Latvijā, bet mūsu valstī taču ir daudz vairāk pilsētu un visās dzīvo cilvēki, visur vajadzīgas šādas zināšanas, īpaši jau šajā situācijā, kurā […]

Svētkus sarīko pati kopiena

23:01
13.06.2024
21
Svētku apmeklētāja raksta:

“Skujenē bija ļoti skaisti pašu pagasta iedzīvotāju rīkoti svētki. Tur varēja baudīt gan koncertus, gan pamieloties ar vietējo gatavotiem gardumiem, gan redzēt daudz ko citu. Lieliski, ka ir uzņēmīgi, rosīgi cilvēki, kas darbojas savā un citu labā,” ar gandarījumu sacīja svētku apmeklētāja.

Prieks par atjaunoto ielu

23:00
13.06.2024
30
Bērzaines iedzīvotāja raksta:

“Braucu Cēsīs pa jauno Bērzaines ielu un priecājos, cik tā skaista! Tiešām gandarījums, ka atrasta nauda un veikta tik vērienīga pārbūve. Tagad sakārtos Emīla Dārziņa ielu, tad vēl vajadzētu sakārtot to Bērzaines ielas atlikušo daļu, kas ved līdz Gaujas ielai, tad šī apkaime būtu vienkārši fantastiska. Bet laikam jau jāsaprot, ka visu tūlīt nevar gribēt,” […]

Kas par maksu, kas bez maksas

22:59
13.06.2024
22
Lasītājs J. raksta:

“Lasu un domāju, kā tā, uz Cēsu kauju jubilejas koncertu, kur uzstājas vietējie dejotāji, jāpērk biļete, bet Igaunijas mūziķu koncertu varēs klausīties bez maksas. Vai tā ir mūsu paš­valdības godīga attieksme pret iedzīvotājiem,” neapmierinātību pauda lasītājs J.

Senioriem grūti izstaigāt lielus attālumus

22:58
13.06.2024
36
Cēsniece raksta:

“Cēsīs, Palasta un Gaujas iekas krustojumā pie muzeja krātuves, bija soliņš, kur bija ērti mirkli atpūsties, sakārtot pirkumus pēc iznākšanas no “Maxima” veikala un doties kājām mājās. Tagad soliņa vairs nav. Žēl, ka tas noņemts, nepadomājot par vecajiem cilvēkiem, kuriem grūti izstaigāt lielus attālumus, turklāt ar pirkumu maisiņiem rokās. Kopumā pilsētā ir pārāk maz soliņu. […]

Sludinājumi