Kā ierasts, oktobra pirmajā sestdienā Vienkoču parku varēs apmeklēt arī naktī

Vienkoču parkā daba, seno amatu prasmes un vietējie stāsti satiekas mierīgā pieredzē ģimenēm, skolām un grupām – tā vēsta viņu interneta mājaslapa.

Par nenoliedzami iecienītu pasākumu kļuvusi “Uguns nakts”. Katru gadu, oktobra pirmajā sestdienā, Vienkoču parku iespējams apmeklēt arī naktī, jo notiek “Uguns nakts” pasākums. Tas ir gaismas un noskaņu vakars, lai vienu īso rudens dienu padarītu ilgāk gaišu. Lieliska iespēja uzlādēt sevi ar sveču gaismu un siltumu ziemas tumšajam periodam, lai vieglāk sagaidīt pavasari. 2026. gadā tā būs 3. ok­­­tobrī no plkst. 18.30, kad atkal tiks iedegtas “Uguns nakts” gaismiņas un gravas piepildīs mutuļojošas mūzikas skaņu improvizācijas. Aktīvajā gatavošanās mēnesī pirms šī pasākuma “Druva” aicināja uz sarunu parka saimnieku Rihardu Vidzicki.

-Cik ilgs laiks jau pagājis, kopš šeit ir atvērts “Vienkoču parks”?

-Nu jau ir vairāk nekā divdesmit gadu, kopš sāku to veidot. Toreiz te nekā nebija, izņemot dabu. 2003. gadā es sāku veidot, bet 2007. gadā jau atvērām šo vietu apmeklētājiem, kad bija nedaudz izveidotas takas.

-Tagad noteikti jau ir trīs reizes vairāk, ko te redzēt?

-Protams! Toreiz jau, kad atvēru, vēl nebija ne muzeja, ne daudzu citu vietu. Viss ir procesā uzbūvēts un sataisīts.

-Tagad ir tāda fāze, kad liekas, ka pamatā viss ir izdarīts? Vai arī ir vēl plāni nākotnei?

-Nē, nē, vēl ir daudz ideju! Pirmkārt jau muzejs ir jāpaplašina. Apmeklētāju sagaidīšanas telpas ir vajadzīgas labākas. Mums tagad tāds mazs tas kases namiņš un labierīcības ārā, gribas uztaisīt foršāk.

-Apmeklētāji pie jums vairāk ierodas tieši lielākās grupās?

-Visādi ir. Atkarīgs no sezonas. Tagad ir sākusies skolēnu sezona. No septembra līdz oktobra vidum, tāpat arī maijā šurp vairāk brauc skolēni. Jūlijs un augusts ir atvaļinājumu laiks, tad vairāk brauc ģimenes. Arī rudens brīvdienās, ja ir labi laikapstākļi, pie mums ierodas ģimenes. Nu, ziemā gan ir maz apmeklētāju. Esam tāpēc pasākuši tādas karošu grebšanas meistarklasītes rīkot. Arī smēdē notiek diezgan aktīva darbība. Tur notiek zobenu kalšanas meistarklases.

-Kas šādas meistarklases apmeklē?

-Karotes mums ir domātas vietējiem iedzīvotājiem. Uz zobenu meistarklasēm gan visbiežāk dalībnieki brauc no ārzemēm. Savukārt tā tradicionālā karošu grebšana ir kaut kas tāds, kas vairāk ir kā atpūtas veids. Naudu, protams, ar to nopelnīt nekādi nevarētu. Tas var būt tikai hobijs un atpūta no ikdienas. Cilvēks uz šādu meistarklasi atbrauc un saprot, vai viņam šis process patīk, un redz, kā karote top šādā veidā.

-Vai cilvēkiem ir izbrīns par to, kā top tradicionāli grebta karote? Pieņemu, ka dažam mūsdienu bērnam, kam piens rodas lielveikalā, tas varētu būt pārsteigums.

-Protams. Patiesībā arī daudzi, kas ar koku ikdienā strādā, nemaz nezina, kā top šāda karote.

-Septembrī Vienkoču parkā galvenā nodarbe ir gatavošanās “Uguns nakts” pasākumam?

-Jā. Oktobra pirmajā sestdienā tradicionāli notiek šis pasākums, jau no pašiem parka dibināšanas pirmsākumiem.

-Tieši jūsu organizētā “Uguns nakts” šķiet kaut kas tāds, par ko ir dzirdējuši cilvēki ne tikai Vidzemē. Gribētos jau domāt, ka arī Vienkoču parku zina visā Latvijā, bet “Uguns nakti” daudzi ir pamanījuši kā interesantu pasākumu.

-Nezina jau, nezina mūs visā Latvijā, to jau mēs paši saprotam. Grūti pateikt. Mēs jau laikam tādos savos burbuļos dzīvojam. Ārpus tiem izrādās, ka daudzi nezina. Es, piemēram, esmu pieradis, ka cilvēki pie mums ierodas pirmo reizi un nav vispār neko zinājuši par šo vietu.

-Jūs uzskaitāt kaut kā, cik cilvēku apmeklē Vienkoču parka “Uguns nakti”?

-Jā, mēs uzskaitām. Ir ļoti dažādi – robežās no trīs līdz sešiem tūkstošiem apmeklētāju. Ir, protams, bijuši arī rekordi. Kad atbrauc pat astoņi un desmit tūkstoši cilvēku. Bet tas tāds ne tik raksturīgs pīķis, sakrītot kaut kādiem apstākļiem.

-Tas bija kovida laiks, kad tika piedzīvots šis skaita pieaugums?

-Pats lielākais pīķis bija kovida laikā, jā. Taču pirmā šāda reize bija, kad visa vasara bija ļoti lietaina un cilvēki saprata, ka ir pienācis rudens un nekā jau vairāk nebūs. Tas bija arī tāds izteikts dubļu gads, kad viss parks bija dubļos.

Par “Uguns nakti” runājot, ir tādi apmeklētāji, kas uz to brauc ļoti bieži. Ir gan arī tādi, kuri atbrauc vienu reizi un pasaka, ka vairs nemūžam nebrauks. Dažkārt vienkārši ir sakrituši kaut kādi faktori, piemēram, ir daudz cilvēku, dubļains. Ir, kam nepatīk, ka daudz cilvēku, bet, man liekas, ka šajā gadījumā tieši pasākuma burvība slēpjas tajā, ka ir tie cilvēki. Tas rada tādu īpašu noskaņu, sevišķi, kad visi staigā ar lāpām. Vienmēr jau parkā arī ir tādi stūrīši, kur nav neviena cilvēka vai pa retam kāds un tad var no malas uz to visu skatīties.

-Kā radās ideja par šādas “Uguns nakts” rīkošanu?

-Patiesībā jau viss aizsākās no tādas mazas pasēdēšanas pie ugunskura un pirmajiem vienkoču gaismas ķermeņiem. Kad atvērās parks, tad šis pasākums kļuva publisks, un tad pamazām sākām gaismot arvien vairāk un vairāk no teritorijas, rīkot uguns šovu un dažādas amatnieku darb­nīcas. Tā tas viss pamazām apauga un apauga. Tagad jau visa parka teritorija tiek izmantota.

-Iedevāt mazo pirkstiņu un paņēma visu roku. Tagad jau vairs nav variantu pašiem izsprukt no šī pasākuma?

-Nu, pašiem izmukt jau nekad nav bijis variants, bet tagad paši vairs tā īsti nevaram izbaudīt.

-Tas tomēr prasa pamatīgu darbu un gatavošanos?

-Tas prasa vismaz mēnesi pirms tam kārtīgu gatavošanos. Pēc tam otrā diena pēc pasākuma ir visa novākšana. Atkritumi jānovāc un visas elektrības lietas.

-Kādi vispār cilvēki ir šajā ziņā? Kārtīgi?

-Pārsvarā jau, jā, kārtīgi. Tumsā jau vienkārši nereti gadās arī, ka kaut kas nokrīt un nepamana. Ēdinātājiem mums arī ir uzstādījums, ka jālieto kartona un papīra trauki, nekādas plast­masas. Par tādu kā festivālu tas viss ir izaudzis.

-Liela mēroga pasākums.

-Nu, kas ir liels un kas mazs, tas, protams, ir diskutējami, bet skaidrs, ka pie tāda cilvēku daudzuma Augšlīgatnē ir grūti atrast, kur automašīnu nolikt.

-Augšlīgatne nosprūst tajā vakarā?

-Jā, bet nu tā ir viena reize gadā.