Piektdiena, 21. jūnijs
Vārda dienas: Emīls, Egita, Monvīds

“Ja nezinām vēsturi, tad esam kā mazi bērni pieaugušo pasaulē.”

Sallija Benfelde
17:00
15.01.2024
46
Klisans

Valda Klišāna, vēstures zinātņu maģistra, pedagoga un mācību grāmatu autora, vārds ir pamanāms dažādās diskusijās par vēstures mācīšanu Latvijā un dažādiem mītiem un leģendām par vēsturi.

Pirms pieciem gadiem iznāca vēsturnieka grāmata “Latvijas valsts stāsts”, kas iepazīstina ar Latvijas vēsturi vairāk nekā 100 gadu garumā. Grāmata, kuru var lasīt ar lielu interesi, ir “Ievads Ukrainas vēsturē”, un arī “Pieauguša puikas atmiņu klade” iznāca pērn. Pēdējais nav nopietns vēsturisks darbs, bet ataino okupācijas laiku tā, kā to tolaik redzēja puika, vēlāk students.

– Mēdz sacīt, ka mēs nemācāmies no vēstures. Vai tā tiešām ir?
– Mana pārliecība, ka vēsture nemāca neko, bet vēsture liek maksāt par kļūdām. Tas ir vecs strīds, kopš pastāv cilvēce – vai vēsture ir likumsakarīga? Ja tā ir likumsakarīga, tad vēsture ir dzīves skolotāja, jo no kļūdām mēs mācāmies. Bet vēsture nekad neatkārtojas. Ja viens cilvēks ir bezgalīgs savā būtībā, kā saka mans kolēģis vēsturnieks Edgars Engīzers, tad vēsture ir ļoti līdzīga kvantu mehānikai, jo tajā nevar prognozēt rezultātu. Kvantu mehānika savā ziņā ir pretstats parastajiem fizikas likumiem. Arī katrs cilvēks ir bezgalīgs savās jūtās, domās, darbībās. Nav divu vienādu cilvēku, kur nu vēl visa sabiedrība! Savulaik, kad strādāju Izglītības satura centrā, diskutēju ar dabaszinātniekiem. Viņi man vaicāja, kādēļ nemācām vēstures likumsakarības, lai varētu prognozēt nākotni. Dabaszināt­nēs ir skaidrs – var veikt eksperimentus, kuros redzamas likumsakarības, un atkārtotā eksperimentā rezultāts būs līdzīgs. Vēsturē, pirmkārt, nav iespējams veikt eksperimentu un, otrkārt, katra situācija ir cita. Tādēļ ir ļoti grūti pateikt, kas vēsturē ir kļūda. Kas vienam šķiet kļūda, otram ir panākums jeb pareiza darbība. Tādēļ jautājums par mācīšanos no kļūdām vēsturē ir neatbildams. Tas ir kā tajā grieķu filozofa Hēraklīta teicienā, ka vienā upē mēs nevaram divreiz iekāpt.

Mēs, piemēram, nevaram veikt eksperimentu, kas būtu noticis, ja Latvija 1939. gadā 5.oktobrī neparakstītu Savstarpējās palīdzības paktu ar Padomju Savienību. Vai klasiskais piemērs par to, kas būtu, ja Hitlers tiktu uzņemts Vīnes Mākslas akadēmijā. Vai viņš kļūtu par diktatoru un būtu sācies Otrais pasaules karš?

– Zināmas līdzības tomēr ir, un reizēm pat ļoti lielas. Situācija Eiropā pirms Otrā pasaules kara un tagad ir līdzīga, bet arī atšķirīga.
– Jā, tieši tā. Ja sāk analizēt Hitlera un Putina runas, tad līdzība ir absolūta. Gandrīz vieni un tie paši formulējumi un idiomas, retorika ir tieši tāda pati. Tomēr situācija ir pilnīgi cita. Ir kodollaikmets, ir kodolieroči, citas valstu savienības. Mani vairāk interesē viduslaiku vēsture, esmu lasījis lekcijas par Austrumeiropas un Āzijas viduslaikiem. Šobrīd krievu liberālajās aprindās iemīļots ir teiciens, ka Putins ir ļoti līdzīgs Aleksandram Ņevskim, kurš sarāva attiecības ar Rietumiem, meklēja sabiedrotos Austrumos un brauca pie mongoļu ordas pēc jarlika jeb līguma, rīkojuma. Kā zināms, senkrievu kņazistēs uz īpaša jarlika pamata kādam no kņaziem tika piešķirtas tiesības dēvēties par lielkņazu, ievākt nodokļus Zelta ordas labā, īstenot tiesu varu un likumus. Tagad Putins brauc uz Ķīnu. Tas atgādina to, kā senkrievu kņazi brauca uz Zelta ordu pēc atļaujas valdīt.

– Ja no vēstures neko daudz nevar mācīties, tad kādēļ tā ir jāzina?
– Vēsture jāmācās, jo tā izskaidro, kādu ceļu ir gājusi šī pasaule. Piemēram, mēs atrodamies burvīgā vietā Cēsīs, un te apkārt es visur redzu vēsturi: Teitoņu ordeņa arhitektūru, redzu 17. un 18. gadsimta ēkas, 19. un 20 gadsimta miju. Un tas ir ne tikai materiālajā kultūrā, bet visā mūsu pasaules uztverē, vērtību sistēmā viss ir vēsture. Ja nezinām vēsturi, tad esam kā mazi bērni pieaugušo pasaulē, kuri neko nesaprot.

Piemēram, kādā vēstures skolotāju konferencē bija provokatīvs jautājums, kādēļ ir jāzina par Livoniju. Toreiz atbildēju – lai Cēsu pilsdrupas nesāk izjaukt pa akmeņiem, kā romieši kādreiz jauca Kolizeju un tempļus, jo akmeņi labi, noder māju pamatiem. Tā var nojaukt arī paši sevi, jo visa garīgā un materiālā kultūra, kas ir ap mums, ir gara, gandrīz bezgalīga vēstures procesa rezultāts. Jauniešiem, ar kuriem strādāju, vaicāju, kā viņiem šķiet – vai reliģija viņus ietekmē? Parasti viņi atbild, ka tas viņus neinteresē. Tad jautāju, kā viņi domā, kā radušās Latvijas valsts kontūras, robežas? Tas ir 13. gadsimta Krusta karu rezultāts – 14. gadsimta Livonijas, Lietuvas un Krievzemes sadalījums šo karu rezultātā. Kā ir radušās tās trīs zvaigznes Latvijas ģerbonī? Tas ir reformisma un katolicisma valstu cīņas rezultāts: luteriskā zviedru Vidzeme, katoliskā poļu Latgale jeb Inflantija un Kurzemes hercogiste. Kas ir jaunlatviešu sākums? Tā ir reliģiska hernhūtiešu kustība. Vai, piemēram, – kāpēc es neaplaupu vai nenogalinu kādu, kurš man nepatīk? Es sekoju baušļiem, kas ir pamatā mūsu domāšanai.

[..] Mēs domājam ļoti līdzīgi, uz laiku raugāmies līdzīgās kategorijās, un tās ir kristietiskas. Mēs nedomājam, ka viss iet pa apli un rīt būs tas, kas bija kādreiz. Ir jāsaprot, kas mēs esam un kur mēs esam. Bet vēsture mums neatbildēs, kur mēs aiziesim.

– Kādai, jūsuprāt, būtu jābūt vēsturei Latvijas vispārizglītojošo skolu programmās un vai tās tādas ir?
(Smagi nopūšas.) Tas ir dramatisks un liels jautājums. Tās ir dažādas lietas: tas, kam tur jābūt, un tas, kas tur ir. Diemžēl. Vispirms par to, kas bija un kam bija jābūt. Manuprāt, pamatu pamatos ir jābūt Eiropas kultūrai un vēsturei.

Ir vēstures skolotāji, kuri domā, ka ir jābūt tikai Latvijas vēsturei, bet uzskatu, ka tajā mēs neko nevaram saprast, ja to neskatām Eiropas kontekstā. Turklāt 20. un 21. gadsimtā jau jābūt pasaules kontekstam. Bez tā mēs nevaram saprast ne Krusta karus, ne Rietumu kristīgās kultūras ienākšanu šeit. To visu nav iespējams saprast, ja nezina Eiropas kultūrlaikmetus.

Tāpēc domāju, ka ir jābūt priekšstatiem un izpratnei par Eiropas vēsturi un kultūru, izcelsmi, varbūt arī par pašu senāko: par Antīko laikmetu, tāpat par Viduslaiku un Jaunāko laiku vēsturi. Uz šī fona varam veidot stāstu par Latvijas vēsturi, skatoties, kā tas, kas notika Eiropā, ietekmē to, kas notika šeit. Reizēm, tas, kas notiek šeit, ietekmē arī to, kas notiek ārpus Latvijas, piemērus var atrast. Tie diez vai būs romantiskie priekšstati par hercogu Jēkabu, bet par komunismu, kur latviešu loma, grozi kā gribi, ir ļoti liela. Kaut vai strēlnieku stāsts, kas ietekmēja globāli, tikai, protams, to lomu nevajag pārspīlēt. Domāju, tādas zināšanas ir pamatu pamats, bet tā šo­brīd nav.

– Kādēļ tā nav?
– Patiesībā tas ir stāsts par piezemētām lietām, jo mācību saturs vismaz attīstītās valstīs ir vesela zinātnes nozare. Strādā institūti, pētnieki, kas monitorē mācību saturu, akcentu maiņu, jo katra paaudze uz vēsturi skatās citādi, meklē atbildes uz saviem jautājumiem. Kādreiz uz vēsturi raudzījās kā uz dinastiju un dzimtu konfliktiem un savienībām, vēlāk tie pārtapa par tautu jeb nāciju stāstiem. Akcenti mainās, bet maiņai jānotiek zinātniski. Ja notiek akcentu maiņa, ir jāpēta un jāapstiprina ietekme. Citiem vārdiem sakot, ir pedagoģiski jāsavelk kopā divas lietas: akadēmiskā zinātne un skola. Mums tas notiek ļoti vāji.

Gandrīz trīsdesmit gadu Latvijā nenotika mērķtiecīga, pamatota virzība mācību saturā, bija diezgan liela pašplūsma. Par mācību satura attīstību nacionālā līmenī netika domāts. Pirmais “lielais lēciens” bija ap 2006.-2007. gadu, kad iestājāmies Eiropas Sa­vienībā, lielais dabaszinātņu projekts, ko finansēja Eiropas Sociālais fonds. Tika izstrādāti gan materiāli, gan metodika, gan kursi, projekts darbojās trīs četrus gadus. Tad kādu laiku vairs nenotika nekas, līdz nāca projekts “Skola 2030”. Ar lielām grūtībām tika iegūts finansējums, projekts notika piecus gadus, šogad tas beidzas. Un tad, sākoties projektam, pēkšņi sapratām, ka esam atpalikuši. Citur pasaulē bija attīstījusies pedagoģija kā zinātne, bija jaunas zināšanas par cilvēka, par bērna domāšanu un uztveri, par skolotāju un bērnu attiecībām. Mums tas bija nezināmais. Ko nozīmē mācīt un mācīties? Tas nav copypaste. Taču reformas vietā sanāca revolūcija! Jā, tā jaunā pasaule, manuprāt, bija jāceļ, bet uzskatu, ka projekts piedzīvoja to, ko piedzīvo daudzas revolūcijas, un tā gan ir vēstures likumsakarība (ironiski smejas). Proti, sākās ar reāliem mērķiem mainīt nevis saturu, bet pieeju, kā mācīt jeb akcentu maiņa. (..) Projektā iesaistīja daudz jaunu cilvēku, diemžēl viņi aizgāja radikālisma virzienā – viss jānojauc un jābūvē pilnīgi jauna ēka. (..) Reālajā dzīvē skolotāju trūkst, it sevišķi jauno, bet ieviestajām novitātēm bieži vien nav teorētiska pamata.

– Kādas tagad ir vēstures programmas?
– Kopumā gan laikam jāteic, ka pamatskolas programmas modelis vēsturei izdevās. Pamatskolā ir tā: no 1. līdz 3. klasei māca sociālās zinības, kur atsevišķi ir vēstures un patriotisma jautājumi par Latviju, par valsti, par simboliem, tur ir vēstures elements. No 4. līdz 6. klasei ir kurss “Sociālās zinības un Latvijas vēsture” ar stāstiņiem un nodarbībām, kur ir arī par Latvijas vēsturi, bet ne agrāk par 1918.gadu. Par Latvijas valsts neatkarību, okupāciju, karu un neatkarības atjaunošanu, par to, kas ir Saeima, kas ir demokrātija. Tie ir vienkārši, nesarežģīti stāsti par ģimenēm, attēli, stāsti par vecām avīzēm un žurnāliem. Arī par to, kā tos lasīt un meklēt svarīgāko, jo mūsdienās skolēni jau gandrīz vairs nezina, kas ir drukātie mediji. No 7. klases līdz 9. klasei ir atsevišķs priekšmets “Latvijas un pasaules vēsture”. Tur ir vēsturiskie laikmeti, sākot ar pirmatnējo sabiedrību, antīkā pasaule, viduslaiki, Livonija un tā līdz mūsdienām. Manuprāt, šajā modelī būtu vajadzīgi precizējumi par laiku un telpu, tie būtu jāieliek standartā, kas ir vienīgais satura normatīvais dokuments skolotājiem.

– Kāda ir programma vidusskolai?
– Tā ir lielā problēma. Vi­dusskolā ir trīs līmeņu kursi. [..] Problēma ir tā, ka programmās “Vēsture un sociālās zinības” un “Vēsture un sociālās zinātnes” ir apvienotas daudzas zinātnes vienā priekšmetā: vēsture, politoloģija, tiesības, jurisprudence, reliģijas pamati, ētika, ekonomika, bizness un uzņēmējdarbība. [..]Varbūt eksperimentālā programmā var skatīt visu kopā, skatoties, kā tās mainījušās, kā mainījusies izpratne, vai un kā tās papildinājušas viena otru. Bet tad ir jābūt pietiekami nopietnām zināšanām par katru nozari.

[..]Vēsture taču pati par sevi ir starpdisciplinārs priekšmets, ir politiskā, ekonomiskā, militārā, reliģijas un vēl dažādu uzskatu un tradīciju vēsture. Vēsture vairāk ir humanitāra nozare, ne sociāla. Varbūt ir pasaules līmeņa korifeji, kas to visu var salikt kopā tā, lai tas dod zināšanas, ne kaut kādus vispārējus priekšstatus. Neviens, protams, negribēja neko sliktu, bet sanācis ir tā, kā tas ir sanācis. [..] Pārspīlēts maksimālisms, pieredzes trūkums un citu valstu izglītības modeļu nekritiska paņemšana. Jā, atzīstu, ka tur ir mana vaina arī, reizēm domāju, ka varbūt tomēr varēja kaut ko vairāk panākt.
Izglītības satura reforma ir devusi daudz laba un novatoriska, bet pieļautas arī nopietnas kļūdas. Tās jāatzīst, jālabo standarts, pirmām kārtām ir jādomā par konkrētām zināšanām un procesu izpratni, jo diskutēt var tikai par to, ko zini. Latvija nedrīkst būt vienīgā Eiropas valsts, kurā nav nodefinēts skolās apgūstamās vēstures – laika un telpas – saturs.

Intervija publicēta saīsināti. Pilnu interviju var lasīt
brivalatvija.lv.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

06:30
19.06.2024
97

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte. “Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk […]

Maza vieta ar lielu sapni

06:13
17.06.2024
77

Pasaules latviešu mākslas centrs darbu Cēsīs sāka pirms desmit gadiem. To vada Čikāgā dzimušais Kārlis Kanderovskis, kurš jau vairākus gadus dzīvo Cēsīs. Mākslas centra galvenais mērķis ir veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara laikā trimdā devušies latviešu mākslinieki, kā arī ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. Centrs bez maksas ir atvērts ikvienam un darbojas, […]

Ja ir ideja, vēlēšanās un prasme – ir arī nauda

06:39
16.06.2024
30

Jaunajā Eiropas Savienības plānošanas periodā turpinās programma “Leader”, kurā finansējumu Cēsu un arī Smiltenes novada Raunas un Drustu pagastos apsaimnieko  biedrība “Cēsu rajona lauku partnerība”. Ir izstrādāta   stratēģija, kurā iezīmēti attīstības virzieni un mērķi. Būtiska vieta atvēlēta mikro un mazās uzņēmējdarbības attīstībai un dažādošanai, sekmējot pakalpojumu pieejamību un augstas pievienotās vērtības uzņēmējdarbības attīstīšanu. Biedrība rīkoja […]

Turcija. Valsts, kas vilina ar viesmīlību

05:27
15.06.2024
154

Cēsniece Sandra Krastiņa Stambulā dzīvoja, lai auklētu mazdēlu, kamēr zēna mamma, Sandras meita Ieva, bija vietējās “Galatasaray” basketbola komandas spēlētāja. Jāmeklē pamatskolas atestāts Ukrainā notiekošā kara dēļ Turcijā bija ļoti grūti dabūt uzturēšanās atļauju. Lai varētu tur dzīvot gadu, Sandrai bija jāuzrāda visi savi izglītības dokumenti, sākot no pamatskolas beigšanas. Likās, pensionārei to nekad dzīvē […]

Gribas, lai mirklis apstājas un šo skaistumu redz arī citi

22:44
13.06.2024
156

MĀRA KREICBERGA vārdu zina tie, kas sociālajos medijos seko sižetiem par savvaļas dzīvnieku ikdienu. Viņa uzņemtās fotogrāfijas un video sižeti saista un iejūsmina daudzus. Tajos skatītājs tiek ievests tik dziļi meža iemītnieku ikdienā, ka ir sajūta – esi dzīvniekam līdzās.Arī M.Kreicberga profesija ir saistīta ar dabu – viņš ir biškopis un kopā ar ģimeni dzīvo […]

Darbs tepat pie mājas

07:10
13.06.2024
99

Valija Odziņa dārziņā pie mājas pārstaigā vagas. Nezāles izravētas, bet mieru nedod kartupeļu lielākais ienaidnieks Kolorado vaboles. “Tās jānolasa, bet vairāk bail, ka kailgliemezis neparādās,” stāsta Valija un atklāj, ka vēlu vakarā gājusi pārbaudīt, vai kāds nav atlīdis. Pēdējā laikā gan Taurenē par tiem nav dzirdēts, bet pirms pāris gadiem daži atrasti. “Kaut ko izaudzēt […]

Tautas balss

Zināšanas, kas vajadzīgas katram

17:05
18.06.2024
17
Lasītāja G raksta:

“Pagājušajā nedēļā Valmierā ikviens varēja uzzināt un arī praktiski pamācīties, kas tieši darāms krīzes situācijās. Aizsardzības ministrija rīkoja dienu “Bruņojies ar zināšanām”, kur speciālisti tikās ar iedzīvotājiem. Tāds pasākums bija pavisam 14 pilsētās Latvijā, bet mūsu valstī taču ir daudz vairāk pilsētu un visās dzīvo cilvēki, visur vajadzīgas šādas zināšanas, īpaši jau šajā situācijā, kurā […]

Svētkus sarīko pati kopiena

23:01
13.06.2024
22
Svētku apmeklētāja raksta:

“Skujenē bija ļoti skaisti pašu pagasta iedzīvotāju rīkoti svētki. Tur varēja baudīt gan koncertus, gan pamieloties ar vietējo gatavotiem gardumiem, gan redzēt daudz ko citu. Lieliski, ka ir uzņēmīgi, rosīgi cilvēki, kas darbojas savā un citu labā,” ar gandarījumu sacīja svētku apmeklētāja.

Prieks par atjaunoto ielu

23:00
13.06.2024
30
Bērzaines iedzīvotāja raksta:

“Braucu Cēsīs pa jauno Bērzaines ielu un priecājos, cik tā skaista! Tiešām gandarījums, ka atrasta nauda un veikta tik vērienīga pārbūve. Tagad sakārtos Emīla Dārziņa ielu, tad vēl vajadzētu sakārtot to Bērzaines ielas atlikušo daļu, kas ved līdz Gaujas ielai, tad šī apkaime būtu vienkārši fantastiska. Bet laikam jau jāsaprot, ka visu tūlīt nevar gribēt,” […]

Kas par maksu, kas bez maksas

22:59
13.06.2024
25
Lasītājs J. raksta:

“Lasu un domāju, kā tā, uz Cēsu kauju jubilejas koncertu, kur uzstājas vietējie dejotāji, jāpērk biļete, bet Igaunijas mūziķu koncertu varēs klausīties bez maksas. Vai tā ir mūsu paš­valdības godīga attieksme pret iedzīvotājiem,” neapmierinātību pauda lasītājs J.

Senioriem grūti izstaigāt lielus attālumus

22:58
13.06.2024
39
Cēsniece raksta:

“Cēsīs, Palasta un Gaujas iekas krustojumā pie muzeja krātuves, bija soliņš, kur bija ērti mirkli atpūsties, sakārtot pirkumus pēc iznākšanas no “Maxima” veikala un doties kājām mājās. Tagad soliņa vairs nav. Žēl, ka tas noņemts, nepadomājot par vecajiem cilvēkiem, kuriem grūti izstaigāt lielus attālumus, turklāt ar pirkumu maisiņiem rokās. Kopumā pilsētā ir pārāk maz soliņu. […]

Sludinājumi