Piektdiena, 14. jūnijs
Vārda dienas: Zigfrīds, Ainārs, Uva

Atveidot harmoniju un dzīves skaistumu

Anna Kola
16:20
06.09.2023
68
Matiass 2

Šīs dzimtas vārds ir pazīstams daudziem mākslas pasaulē, cēsniekiem un tēlniecības mīļotājiem. Matiass Jansons ir tēlnieks trešajā paaudzē.

Viņš aizraujas arī ar fotogrāfiju un mūziku, jau teju 30 gadus spēlē grupā “Pisang Ambon”. Viņa dzimtas mājas, “Siļķes”, ar šādu vietvārdu pirmoreiz vēstures avotos minētas jau 1432.gadā – kā stāsta Matiass, tolaik te bijusi vieta, kur notikusi aktīva preču – to­starp zivju –tirdzniecība, tāpēc arī nosaukums vietai tieši šāds. Vēl šodien īpašuma teritorijā var atrast liecības no sendienām. Ar Matiasu viņa darbnīcā sarunājāmies par gaidāmo personālizstādi “50/50”, tēlnieka profesijas izaicinājumiem un ieguvumiem.

Cēsīs Izstāžu zālē šodien jūsu personālizstādes atklāšana. Tās nosaukums – “50/50”. Vai par godu dzimšanas dienai?

Patiesībā ir tā – man nekad nepatīk iedot klajas atbildes. Ir interesanti savos darbos iekodēt atbildes uz jautājumiem, ko reizēm cilvēks pamana, reizēm nepamana. Man nu nemaz nav svarīgi parādīt to, ka man paliek 50 gadi. Nepavisam. 50/50 – tie var būt svari, puse vienā stāvā, puse – otrajā. Piecdesmit procenti veiksmes, piecdesmit procenti talanta un tamlīdzīgi. 50 gadu jubileja tomēr nav pensijas vecums, kad var atnest visu savu dzīves laikā paveikto un teikt – lūk, izlieciet to visu izstādē! [smejas]. Piemērs ir izstādes afišas. Esmu ieplānojis, iedomājies, kas un kāpēc – piemēram, nullēm afišā jābūt apaļām. Manos darbos ir daudz plastikas, daudz līniju, kas nav stīvas, tāpēc nullēm jābūt tādām, lai tas nolasītos.

Daudzi jautā, kāpēc tu to dari? Daru to, kas man ir dots, kas no manis tiek prasīts – tu jūti nepieciešamību sevi realizēt, rādot cilvēkiem to, kas tev pašam šķiet svarīgs. Tad atskan jautājumi – kāpēc tieši tā? Kāpēc ne citādi? Atbildu – mēģinu dažādos materiālos pateikt kaut ko, un katrā materiālā pat viena un tā pati tēma var sanākt pilnīgi citādi. Arī pasaule ir dažāda, un tieši tas ir interesanti. Manī nav vēlmes rādīt kaut ko traku – beigtas vārnas vai ko tamlīdzīgu. Tas mani neuzrunā. Es parādu savu domāšanu, lietas, kas man ir svarīgas. Lūk, piemēram, šis te darbs.

Tas ir kuģis, kas grimst.

Jā, redzi, kas tas ir, vai ne? Tā doma ir skaidra. Šādi es parādu savu nostāju pret atgadījumu ar krievu karakuģi. Tā bija otrā diena pēc tā slavenā uzsauciena, un es tā prātoju – kā tas būtu, ja tas tiešām tā būtu, no tāda tēlnieka viedokļa, plastiski? Man nebija miera kādu mēnesi. Pagāja šis laiks, jau biju izdomājis, kā darbs varētu izskatīties, kādi varētu būt materiāli. Kad dzirdēju ziņās, ka kuģis patiešām uzšauts gaisā, tad sapratu – ir jātaisa šis darbs. Pētot dažādus avotus, saprotu, ka par šo tēmu nav nevienas skulptūras, tikai manējā.

Liekas, ka par šo darbu nemaz plašāk nav dzirdēts. Kā tā?

Zini, ir jau gan šur un tur, bet jāsaka, ir arī zināms mākslas menedžmenta trūkums. Šis darbs bija Lietuvā izstādē, tur visi bildējās, visiem ļoti patika. Piedāvāju Rīgas Kara muzejam, kas tomēr darbu nepaņēma. Tas ir fakta konstatējums un mana attieksme pret to, kas Ukrainā notiek. Zināju, ka būs mana izstāde, un gribu šo darbu parādīt šeit.

Tas ir granīts?

Jā, tas ir viss viens granīts. Šīs daļas nopulētas, bet viducis – apslīpēts raupjš, apakšā zaļš kapara skārds, kas izskatās kā jūra. Tēlniekam vienmēr ir interesanti.

Runājot par tēlnieka profesiju, vai jau no bērnības, augot mākslinieku ģimenē, zinājāt, ka turpināsiet šo arodu?

O, tas ir jautājums, kas man uzdots ļoti daudz reižu. Jāsaka, tas vispirms jau ir dzīvesveids. Man kā bērnam bija tā laime to vērot, pieredzēt no vectēva. Tas gan, protams, tikai sajūtu ziņā – jo man bija tikai 13 gadi, kad viņš aizgāja mūžībā. Vērojot tēva un mammas pieredzi, tas iedod interesi visai dzīvei. Daudzas lietas gan parādās tikai vēlāk. Domāju, ne viens vien ir domājis, ka kļūs par mākslinieku, bet līdz tam jau ir jānonāk. Kādu konsekvenci savā dzīvē esmu ievērojis, tad līdz tam arī esmu nonācis. Nedomājot par to, kad būs vai nebūs, jo radīt tēlniecības darbu nav ātrs process.
Darbi rodas dažādi. Ir tādi, kas ir ar zināmu tēmu, ir arī tādi, kurus neviens man nav prasījis. Var jau štancēt darbus vienu pēc otra, bet vai tam ir jēga? Vai tajā ir dvēsele? Tēlniecības darbiem ļoti svarīga ir arī gaisma – tāpēc no rīta darbs var izskatīties tā, bet vakara saulē – jau pavisam citādi.

Kad ir skaidrs, ka darbs ir pabeigts?

Faktiski deviņi no desmit māksliniekiem atzīst, ka darbu nekad nevar pabeigt. Vienmēr gribas kaut ko vēl pielikt, papildināt, paskrubināt. Aizbrauc pēc divdesmit gadiem pie skulptūras, ko esi taisījis, domā – bet tur taču varēja šādi! Katra emocija, kas dzīvē nākusi klāt, dod jaunu skatījumu. Tā varētu taisīt vienu skulptūru visu mūžu. Kad darbs ir projām, redzi to bildēs – liekas, o, tur varēja citādāk !

Kas ir tuvākais, ko atveidot? Kurš materiāls mīļāks?

Tā nevar pateikt. Katram materiālam ir kas savs. Ir maigi materiāli, ko noteikti negribētos izmantot vīrieša atveidošanai. Saproti, ka tas nesader ar ideju un sajūtu. Sievieti savukārt negribas atveidot raupju, vīrišķu. Man lielākoties patīk ilgmūžīgi, klasiskie tēlniecības materiāli. Ar tiem zinu, cik daudz laika esmu tajos ieguldījis, un zinu, ja neviens speciāli darbus nebojās, tie dzīvos vēl ilgi pēc manis. To mēs zinām pēc tā, ka ir laikmeti, kuri pēc sevis neatstāj neko – tostarp mūsu viedie telefoni, digitālās kameras, no kurām lielākā daļa bilžu tā arī nekad netiek nodrukātas papīra formātā. Tajā pašā laikā sajūsmināmies par skulptūrām un vēsturisko mantojumu no senās Ēģiptes vai Romas. Bet, ja viņi tos darbus būtu radījuši kartonā, nekas no tā nebūtu palicis.

Tāpat bieži liekas, kā cilvēki var iet dabā un klintīs ieskrāpēt “te bija Jānis”. Protams, liekas muļķīgi, bet no otras puses – tā būs vēstures liecība. Ja ēģiptieši nebūtu grebuši savus darbus, mēs pat nezinātu, kas tajā laikā ir noticis. Es arī nevados pēc nosacījuma, ka man būtu jāstrādā vienā konkrētā manierē – piemēram, kāpēc es neradu darbus tā, kā to darīja mans tēvs, vectēvs? Laiki mainās. Varu brīvi realizēties dažādos materiālos, tā ir mūsdienu iespēja. Starp citu, manām skulp­tūrām vajag pieskarties – tās ir jāsajūt.

Skatos un domāju, kā no akmens ko tādu var dabūt gatavu. Tur taču vajadzīgs milzu miers un pacietība!

Tāpēc ir tā, ka vienlaikus top vairāki darbi. Nevar tā, ka es tagad strādāšu tikai pie šī, un viss. Slīpējot ir jāizjūt forma, saliekot to kopā ar reāli taktīlo, ko daru, arī tas darbs rodas. Reiz mākslas terapeite man teica: “Cik jūsu darbi ir interesanti, harmoniski! Būtu tos labprāt iekļāvusi savā praksē!” Man nav kliedzošu, skaļu darbu, es mēģinu parādīt harmoniju, sajūtu, ka pasaule ir ļoti skaista, neskatoties uz visādiem starpgadījumiem, kas notiek.

Kas ir grūtākais, kas māksliniekam jāatveido? Esmu dzirdējusi, ka tās ir cilvēka rokas.

Rokas, jā.. [domā]. Tēlniekam grūti ir ar acīm, skulptūrai jau nevar izveidot tādas dzīvīgas acis, reizēm tāpēc veido acis aizvērtas, kā tur, mana vectēva darbā. Acis ir dvēseles spogulis, un gleznotājam šai ziņā ir vieglāk – vērotājs zina, ka cilvēks gleznā nav dzīvs, tomēr acis var uzgleznot dzīvīgas. Bet skulptūrā tas nav iespējams, tāpēc ir rokas – rokas ir dvēseles valoda. Un patiešām rokās attēlot emocijas, intensitāti nav viegli.

Izstādē minēti sadarbības kolēģi, mākslinieki no citām valstīm. Pastāstiet par to!

Nodarbojoties ar kādu lietu, bieži vien iepazīstamies ar jauniem cilvēkiem. Plenēros, simpozijos rodas jauni kontakti vai pat draugi. Un tas nenozīmē, ka kontakts veidojas tikai ar viena stila māksliniekiem vai tādiem, kas pārstāv kopīgas idejas – nē, kontakts rodas ar daudziem.

Arī izstādē bija mērķis atzīmēt cilvēkus, ar ko esmu kopā strādājis vienā vai otrā virzienā. Ir kolēģi no Lietuvas, ASV, Ukrainas,bet ne visi ir tēlnieki, viņi pārstāv arī citus mākslas žanrus. Ir ļoti daudz burvīgu mākslinieku Cēsīs, kurus vēlētos uzaicināt, bet saprotu, ka par viņiem tomēr dzird. Jāpiebilst, nepiekrītu, ka Cēsis ir kultūras un mākslas centrs Latvijā. Mums taču nav pat savas mākslas galerijas. Tā vairāk ir tāda uzpūsta ilūzija vai ambīcija. Runājot par izstādi, man tā sastāv no pēdējos desmit gados tapušiem darbiem. Ir arī jauni, bet ir tādi, kas nākuši līdzi gadu gaitā. Tēlniekam uztaisīt speciāli darbus tikai vienai izstādei – tas ir diezgan sarežģīti.

Cik ilgi Izstāžu namā būs apskatāmi jūsu darbi?

Trīs mēnešus(smejas). Izstāde sākas augusta beigās, ilgst visu septembri un oktobra pirmajās dienās beidzas. Tāpēc trīs mēnešus.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Gribas, lai mirklis apstājas un šo skaistumu redz arī citi

22:44
13.06.2024
6

MĀRA KREICBERGA vārdu zina tie, kas sociālajos medijos seko sižetiem par savvaļas dzīvnieku ikdienu. Viņa uzņemtās fotogrāfijas un video sižeti saista un iejūsmina daudzus. Tajos skatītājs tiek ievests tik dziļi meža iemītnieku ikdienā, ka ir sajūta – esi dzīvniekam līdzās.Arī M.Kreicberga profesija ir saistīta ar dabu – viņš ir biškopis un kopā ar ģimeni dzīvo […]

Darbs tepat pie mājas

07:10
13.06.2024
17

Valija Odziņa dārziņā pie mājas pārstaigā vagas. Nezāles izravētas, bet mieru nedod kartupeļu lielākais ienaidnieks Kolorado vaboles. “Tās jānolasa, bet vairāk bail, ka kailgliemezis neparādās,” stāsta Valija un atklāj, ka vēlu vakarā gājusi pārbaudīt, vai kāds nav atlīdis. Pēdējā laikā gan Taurenē par tiem nav dzirdēts, bet pirms pāris gadiem daži atrasti. “Kaut ko izaudzēt […]

Birkenstock apavu atšķirīgais dizains

15:06
11.06.2024
51

Kāpēc izvēlēties Birkenstock? Birkenstock zīmola apavi ir pazīstami ar savu nevainojamo kvalitāti un komfortu, tāpēc daudziem tā ir ideāla izvēle ikdienas apaviem. Neatkarīgi no tā, vai meklējat sieviešu sandales vasarai vai siltus zābakus ziemai, Birkenstock piedāvā plašu apavu klāstu, lai apmierinātu jebkuru gaumi un vajadzības. Birkenstock apavi ir veidoti, rūpējoties par ilgtspēju un ergonomiku, nodrošinot […]

Cēsis piesaista ar skaistumu un radošo noskaņu

05:15
11.06.2024
104

Saruna ar Cēsu Jaunās skolas jauno direktori KRISTĪNI PUJĀTI. -Esat kurzemniece. Vai ceļš uz Cēsīm atvedis darba dēļ? -Jā, nāku no Liepājas. Izaici­nā­jumi man vienmēr ir patikuši, nekad neesmu baidījusies no pārmaiņām. Cēsis ir ārkārtīgi jauka pilsēta, jau iepriekš biju domājusi, ka varētu te kādreiz dzīvot. Cēsis izceļas valsts mērogā ar radošumu, kultūras aktivitātēm, ir […]

Mana koka saknes ir Dzērbenē

09:10
09.06.2024
65

Pavisam drīz, 8.jūnijā, Dzērbenes Augstā kalna estrādē sadarbībā ar dziedātāju Daumantu Kalniņu, mūziķiem un dejotājiem norisināsies estrādes mākslinieces, horeogrāfes un dejotājas Ievas Kemleres četrdesmit gadu jubilejas koncerts, aicinot apmeklētājus ieskatīties mākslinieces daiļrades nelielā retrospekcijā. Ar Ievu sarunājāmies par deju, gaidāmo koncertu un to, kādi plāni vasarai. -Dzērbene ir jūsu dzimtā puse. Kā pati sakāt – […]

Ģimene saimnieko īpašā vietā. Te aug bērni

08:02
06.06.2024
223

Māra Gruzdiņa-Cīrule ik rītu uz skolu Cēsīs aizved meitu Beāti, uz bērnudārzu Auciemā dēlu Hugo, tad laiku var veltīt mazajai Sārai un ķerties klāt ikdienas darbiem, bet pēcpusdienā brauc pakaļ vecākajiem bērniem. Māras ģimene saimnieko atpūtas bāzē “Ķecis”. Tuvojoties vasarai, darbs dzen darbu. “Viesmīlībā jārēķinās, ka katra vasara ir citāda. Nevar teikt, ka kāda bijusi […]

Tautas balss

Svētkus sarīko pati kopiena

23:01
13.06.2024
4
Svētku apmeklētāja raksta:

“Skujenē bija ļoti skaisti pašu pagasta iedzīvotāju rīkoti svētki. Tur varēja baudīt gan koncertus, gan pamieloties ar vietējo gatavotiem gardumiem, gan redzēt daudz ko citu. Lieliski, ka ir uzņēmīgi, rosīgi cilvēki, kas darbojas savā un citu labā,” ar gandarījumu sacīja svētku apmeklētāja.

Prieks par atjaunoto ielu

23:00
13.06.2024
6
Bērzaines iedzīvotāja raksta:

“Braucu Cēsīs pa jauno Bērzaines ielu un priecājos, cik tā skaista! Tiešām gandarījums, ka atrasta nauda un veikta tik vērienīga pārbūve. Tagad sakārtos Emīla Dārziņa ielu, tad vēl vajadzētu sakārtot to Bērzaines ielas atlikušo daļu, kas ved līdz Gaujas ielai, tad šī apkaime būtu vienkārši fantastiska. Bet laikam jau jāsaprot, ka visu tūlīt nevar gribēt,” […]

Kas par maksu, kas bez maksas

22:59
13.06.2024
6
Lasītājs J. raksta:

“Lasu un domāju, kā tā, uz Cēsu kauju jubilejas koncertu, kur uzstājas vietējie dejotāji, jāpērk biļete, bet Igaunijas mūziķu koncertu varēs klausīties bez maksas. Vai tā ir mūsu paš­valdības godīga attieksme pret iedzīvotājiem,” neapmierinātību pauda lasītājs J.

Senioriem grūti izstaigāt lielus attālumus

22:58
13.06.2024
5
Cēsniece raksta:

“Cēsīs, Palasta un Gaujas iekas krustojumā pie muzeja krātuves, bija soliņš, kur bija ērti mirkli atpūsties, sakārtot pirkumus pēc iznākšanas no “Maxima” veikala un doties kājām mājās. Tagad soliņa vairs nav. Žēl, ka tas noņemts, nepadomājot par vecajiem cilvēkiem, kuriem grūti izstaigāt lielus attālumus, turklāt ar pirkumu maisiņiem rokās. Kopumā pilsētā ir pārāk maz soliņu. […]

Neieklausās iedzīvotājos

13:05
07.06.2024
58
1
Cēsniece Z. raksta:

“Izlasīju otrdienas “Druvā” Annas Kolas viedokli par Cēsu Vienības laukumu. Ne jau viņa vienīgā domā, kā iekārtojums nav pievilcīgs, bet nav jēgas neko teikt. Domē domā, ka tikai viņi saprot, kā labi un pareizi. Man arī šķiet, ka mūsu senajai pilsētai nepiederas ne tie soliņi, ne daudzie karogi. Tāpat joprojām nesaprotu, kāpēc bija jānoņem soliņi, […]

Sludinājumi