Aizstāvēt savu tautu un zemi

Zemessardzes 27. kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnants Raivo Zemītis kļuva par bataljona komandieri pērn vasarā, bet militārajā jomā viņš ir jau 32 gadus Tagad viņa dēls dienē valsts aizsardzības dienestā (VAD), savukārt pats kopā ar zemessargiem gatavojas visaptverošajām valsts aizsardzības mācībām “Namejs”.

– Mazliet vairāk nekā gadu esat Zemessardzes 27. kājnieku bataljona komandieris. Vai ir kādas lietas, par ko, esot amatā, esat mainījis domas? Vai varbūt kaut kas šeit ir citādi, nekā domājāt pirms tam?
– Šī nav mana pirmā reize, kad esmu Zemessardzē — 2012., 2013. un 2014. gads tika pavadīti Zemessardzes 22. bataljonā. Es biju jau pazīstams ar 27. bataljonu, jo bijām sadarbības part­neri. Apzināti jau gāju uz to, zināju, ar ko man jārēķinās, tāpēc nekādu lielu pārsteigumu nebija. Iepriekš, pirms Zemessardzes, biju dienējis vairākās elitārās profesionālajās vienībās.

– Tātad militārā joma jums ir pilnībā saprotama?
– Jā, tā ir, jo faktiski pēc nedēļas man būs pilni 32 gadi dienestā. Es esmu tā saucamais “virsnieks mustangs”.

– Ko tas nozīmē?
– Par “mustangiem” ASV armijā sauc virsniekus, kas sākuši savu militāro karjeru kā obligātā militārā dienesta karavīri. Tad kļuvu par profesionāli un instruktoru. Pēc tam izmācījos par virsnieku. Savu dienesta ceļu turpināju kā virsnieks, vēlāk sasniedzot pulkvežleitnanta pakāpi un kļūstot par bataljona komandieri. Faktiski esmu izgājis militāro dienestu no pašas apakšas, līdz pašreizējam līmenim.

– Tas laikam ir labi. Spējat izprast, kā katrs jūtas.
– Jā, izprotu visus līmeņus. Tas dažreiz ir neizdevīgi maniem padotajiem, jo nestrādā atrunas. Esmu visam tam gājis cauri un pieredzējis, kā tas ir. Nekad neprasu to, ko pats nevaru izdarīt, bet attiecīgi arī man ir lielāka empātija.

– Pieminējāt, ka pirms tam bijāt 22. bataljonā, kur tas ir?
– Tagad tam ir mainīts nosaukums. Kādreiz tas bija Zemes­sardzes 22. kājnieku bataljons, bet tagad — Zemessardzes 22. kaujas nodrošinājuma bataljons. Atrodas Valmierā, Kaugur­muižā.

– Pats no kurienes esat?
– Esmu dzimis un audzis cēsnieks. Piedzimu 1975. gadā viens no pirmajiem Cēsu jaunajā slimnīcā, kad to uzcēla. Esmu Lauciņu rajona puika. Protams, kad sākās dienests, tā vairāk bija Rīgas puse.

– Kā radās interese par militāro jomu?
– Esmu spilgts piemērs teicienam — nekad nesaki nekad. Mācījos Cēsu 1. vidusskolā. Kad to beidzu 1993. gadā, bija tādi juku laiki, bija sabrukusi Padomju Savienība. Par mani nedaudz vecāki puiši vēl tika iesaukti padomju armijā, bet uzreiz pēc tam tika izveidota Latvijas armija. Tobrīd veidoja Latvijas aizsardzības spēkus — armiju, robežsardzi un pārējos. Es pārliecināti teicu, ka neiešu armijā. Tomēr sagadījās tā, ka man iesauca. Biju pirmais iesaukums Ādažu militārajā bāzē. Krievijas bruņotie spēki bija tikko, faktiski pirms nedēļas no turienes aizgājuši. Dienesta apstākļi bija briesmīgi. Tur viss bija salauzts, saplēsts, bez logiem un tamlīdzīgi. Tas bija pilnīgā kontrastā ar to, kā Ādažu bāzē izskatās tagad. Šogad 17. jūlijā mans dēls brīvprātīgi devās valsts aizsardzības dienestā. Un tieši Ādažu bāzē. Tāpēc es varu salīdzināt.

– Ģimenē veidojas militārā pēctecība?
– Jā, dēlam teicu, ka pirms 32 gadiem es biju viņa vietā. Tikai tos apstākļus, organizāciju un visu pārējo nevar salīdzināt ar to, kā bija, kad es dienēju.

– Tad jūs, visticamāk, novērtējat, ka apstākļi tagad ir krietni komfortablāki, cik nu to vispār var teikt par dienestu armijā.
– Progress nenoliedzami ir ļoti ievērojams. Protams, dēliņam ir grūti. Jauna vide, jaunas prasības. Tur ir pamatīga fiziskā slodze. Tāpat arī garīgā un emocionālā slodze. Tomēr viņam saku — ja es izturēju, un man bija krietni sliktāki apstākļi, tad tu arī izturēsi.

– Šķiet, mūsdienu jaunieši tomēr ir nedaudz vārgāki?
– Laikam piekritīšu. Tieši fiziskās sagatavotības jomā noteikti vājāki. Agrāk bērnos bija ieaudzināta lielāka disciplīna, un tika iedota būtiska fiziskās sagatavotības deva. Jā, var teikt, ka jaunieši ir fiziski vājāk sagatavoti un arī nav gatavi grūtībām, izaicinājumiem. Pieraduši daudz sēdēt pie datoriem. Mana mamma nesen kontekstā ar mazdēlu sprieda — ja jau tevi par cilvēku tur izaudzināja, tad viņu arī pār­audzinās.

– Diez vai viņu gluži pāraudzināt vajag?
– Nē, pāraudzināt ne, bet dienests iedos vairāk vīrišķības un patstāvības.

– Starp citu, mēs viņu te sarunā pieminam, kā ir vārds dēlam?
– Jānis.

– Tik skaisti. Tas jau tagad ir teju retums.
– Kad gaidījām pirmo bērnu, mums ar sieviņu par to bija diskusija. Tomēr teicu, ka dēlam obligāti jābūt Jānim, jo es esmu Jāņa mazdēls. Tajā laikā gan bija mode dot nelatviskus vārdus. Taču biju gana latviski noskaņots un tas atspoguļojas arī manu bērnu vārdos.

– Zemessardze pašlaik svin 35 gadu jubileju. Kā, jūsuprāt, šo gadu laikā tā ir mainījusies?
– Ir lietas, kas nav mainījušās. Gribētu uzsvērt, ka Zemessardze pirms 35 gadiem tika izveidota, balstoties uz patriotiski noskaņotiem pilsoņiem, kuriem Latvija bija sirdī un kuri bija gatavi ziedot savu brīvo laiku, sviedrus, vajadzības gadījumā arī asinis par savu tautu, zemi un valsti. Tas nav mainījies. Zemessardze joprojām ir brīvprātīga organizācija, kurā cilvēki ārpus tiešajiem darba pienākumiem, lai kur viņi arī strādātu, savā brīvajā laikā kopā ar sev līdzīgiem trenējas, lai, pirmkārt, atturētu mūsu iespējamo pretinieku no iebrukuma, kā arī vajadzības gadījumā stāvētu un cīnītos, bet sliktākajā gadījumā — arī mirtu par savu tautu, zemi un valsti. Tas nav mainījies.

Kas ir būtiski mainījies, tas ir mūsu nodrošinājums. Vēl pirms gadiem, kad es dienēju elitārajās vienībās, bija liela atšķirība starp mūsu ekipējumu, kas tobrīd jau bija atbilstošs gan NATO prasībām, gan dalībai starptautiskajās operācijās, piemēram, Balkānos, Irākā un Afganistānā. Savukārt Zemessardzei nodrošinājums tolaik bija krietni novecojis un neatbilstošs karošanas vajadzībām. Tas nu gan pašlaik ir pilnībā mainījies, jo Zemessardzei ir tāds pats individuālais ekipējums un nodrošinājums, kāds tas ir profesionālajām un elitārajām vienībām.

– Vai lielākoties tas veidojies aktuālā militārā apdraudējuma dēļ kopš kara sākuma Ukrainā?
– Protams. Pirmās izmaiņas bija 2008. gadā pēc Krievijas bruņoto spēku iebrukuma Gruzijā, tad nāca 2014. gads, kas bija pamošanās zvans ar Krimas aneksiju. Tātad jau no 2014. gada notika kustība pareizajā virzienā un daudz kas tika uzlabots, bet, protams, vislielākais paātrinājums un īpaši finansiālais atbalsts kļuva pieejams kopš 2022. gada Krievijas bruņoto spēku pilnizmēra iebrukuma Ukrainā.

– Pieņemu, ka tieši finansiālais atbalsts militārā nodrošinājuma izveidošanā, ir noteicošais.
– Jā, nu būsim reāli — ieroči nav tā lētākā lieta, īpaši, ja tiem ir laba kvalitāte. Taču labāk samaksāt par tiem, nevis pēc tam dzīvot zem sveša zābaka vai samaksāt par to ar asinīm, vai, kā tas bijis jau iepriekš, ar desmitiem tūkstošu izsūtītu tautiešu.

– Kas pašlaik jums Zemes­sardzes 27. kājnieku bataljonā ir aktuāli dienaskārtībā?
– Vispirms — Zemessardzes 35. gadadiena. Gribu izmantot šo iespēju, lai pateiktu lielu paldies mūsu zemessargiem un karavīriem par viņu dienestu, nesavtību un gatavību uzņemties atbildību par Latvijas drošību. Tikpat liels paldies pienākas viņu ģimenēm. Zemessardzes dienests nozīmē ne tikai mācībās pavadītas dienas un nedēļas nogales, bet arī laiku prom no ģimenes. Bez tuvinieku sapratnes, pacietības un atbalsta mēs nevarētu paveikt tik daudz, cik paveicam šodien.

Un, protams, ļoti novērtējam arī sabiedrības atbalstu un sapratni. Lai mēs būtu gatavi aizsargāt Latviju, mums ir jātrenējas ne tikai poligonos, bet arī pilsētās un ciematos, iedzīvotāju ikdienas tuvumā. Sabiedrības uzticēšanās un izpratne dod mums iespēju pilnvērtīgi gatavoties saviem uzdevumiem. Valsts aizsardzība nav tikai karavīru un zemessargu darbs. Tā sākas ar cilvēku gatavību atbalstīt citam citu, savu kopienu un Latviju. Par šo atbalstu saku patiesu paldies. Un pēc tam mums sanāks uzreiz ķerties pie darbiem, jo notiks visaptverošās valsts aizsardzības mācības “Namejs”. Pašlaik notiek ļoti aktīva sagatavošanās.

– Kad mācības “Namejs” sāksies, augusta beigās?
– Faktiski no augusta beigām un, ja ietver abus etapus, tad mācības ilgs līdz oktobra beigām. Pirmais etaps vairāk ir militāras aktivitātes. Mēs pieturamies pie teiciena, ka grūti mācībās, viegli — kaujā. Tāpēc cenšamies mācības organizēt pēc iespējas tuvāk realitātei. Tāpēc tuvākās nedēļas būs izaicinājums zemessargiem un karavīriem. Ir būtiski zināt, ka mēs bataljonā esam vairākas grupas — ir profesionāla dienesta karavīri, kas ir tādi paši, kā es, kam izvēle būt karavīram ir profesija. Tad ir zemessargi, kas Zemessardzē pārsvarā pavada nedēļas nogales, mācoties un trenējoties. Trešā grupa ir rezervisti, kas tiek iesaukti vai brīvprātīgi nāk dienēt. Tātad mācībās piedalīsies visas trīs šīs grupas, protams, proporcionāli. Vislielākā daļa ir zemessargi, tad ir profesionālais dienests un tad rezervisti.

Tātad pirmajā etapā vairāk ir militāras mācības, kas nozīmē, ka civilie iedzīvotāji varētu vairāk pamanīt kādas militārās kolonnas, varam paredzēt autotransporta kustību, var gadīties sastapt karavīrus un zemessargus pļavās, mežos un laukos. Tāpat varētu būt pamanāma dronu izmantošana. Mēs ejam līdzi laikam un mācāmies no Ukrainas pieredzes, mums Ukrainā ir sadarbības partneri. Starp citu, šīs mācības mūsu bataljonam ir īpaši zīmīgas, jo tikko saņēmām bruņutransportierus “Patria”, tepat Latvijā ražotos. Zemes­sargiem par to ir liels prieks, bet arī daudz darba un atbildības.
Savukārt septembra beigās un oktobrī paredzēts mācību otrais posms, kur lielāka uzmanība tiks pievērsta visaptverošai valsts aizsardzībai. Iesaistīsies pašvaldības, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, Valsts policija un pašvaldību policijas.

Ciešā sadarbībā ar civilās aizsardzības komisijām piedalīsimies kopīgās mācībās un treniņos, pilnveidojot savstarpējo sadarbību un gatavību rīcībai dažādās krīzes situācijās.